Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Evija Trifanova/ LETA
Apvienotās klases nav pēdējo gadu jaunums Latvijā. Izglītības un zinātnes ministrija norāda, ka apvienotās klases skolās tiek veidotas jau ļoti daudzus gadus, taču šādu klašu skaita pieaugumu īpaši ir veicinājusi pašreizējā demogrāfiskā situācija. Pēdējos gados skolēnu skaits Latvijā ir turpinājis sarukt, un atbilstoši prognozēm 2020./2021.m.g. sagaidāms 11,6 tūkstošu skolēnu samazinājums vispārējā vidējā izglītībā. Savukārt vienīgā izglītības pakāpe, kurā prognozējams izglītojamo (vecumā no 7 līdz 15 gadiem) pieaugums, ir pamatizglītība. Līdz ar to IZM norāda, ka kopīgi ar pašvaldībām, pilnveidojot skolu tīklu, ir iecerēts, ka vispārējā vidējā izglītība (10.-12.klase) pamatā tiks koncentrēta reģionālas nozīmes pilsētās un novadu centros.
Tamdēļ arī Izglītības un zinātnes ministrija paredz īstenot principu "jo mazāks bērns, jo tuvāk skola", proti, sākumskolai jeb 1.-6. klasei ir jābūt pēc iespējas tuvu mājām, lai nodrošinātu izglītības pieejamību. Tā norādīts arī nule kā Saeimā apstiprinātajās Izglītības attīstības pamatnostādnes 2014.-2020.gadam. Tādējādi mazam bērnam nevajadzēs celties sešos no rīta, lai nokļūtu skolā, bet vecāki varēs būt drošāki par savu atvasi. Tomēr – kā lai pustukšajās skolās nodrošina pedagogam pienācīgu samaksu? Jāveido apvienotā klase. Statistika rāda, ka pagājušajā gadā Latvijas skolās kopumā bija 12617 klases, bet klašu komplekti – 11627. Tā kā klašu komplektu skaits ir mazāks nekā klašu skaits, tas arī liecina par apvienoto klašu esamību.
Iespējams, ka, tālredzīgi apzinoties realitāti, šobrīd Latvijā ar likumu nav noteikts, cik skolēnu nepieciešams, lai atvērtu klasi. Šā gada aprīlī izskanējis viedoklis, ka šāds noteikums varētu būt 10.klasei, tomēr, kā liecina IZM publiski izplatītā informācija, tad nākamajā mācību gadā nav plānots ieviest ierobežojumus skolēnu skaitam arī, lai atvērtu 10.klasi. Arī statistika rāda, ka vismazāk klases pagājušogad ir tikušas atvērtas tieši 10.klasē.
27.maijā IZM norisinājās diskusijas par šo jautājumu. Tajā iesaistījās Latvijas Lielo pilsētu asociācija, Latvijas Pašvaldību savienība, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība u.c. Visi sarunas dalībnieki bija vienisprātis, ka šajā jautājumā ir nepieciešams vispusīgs izvērtējums par skolēnu mācību sasniegumiem un pedagogu sastāvu Latvijas vidusskolās. Diskusija arī parādīja, ka pašvaldību vidū nav vienotas nostājas šajā jautājumā. Ja lielās pašvaldības varētu atbalstīt minimālā nepieciešamā skolēnu skaita noteikšanu vidusskolas 10.klasē, tad mazās pašvaldības saredz grūtības ar vidējās izglītības pieejamības nodrošināšanu novados. Tomēr sarunas ir plānots turpināt, lai šo normu, iespējams, ieviestu no 2015./2016. mācību gada. Kā norāda IZM, tad minimālā skolēnu skaita noteikšana 10.klases atvēršanai gan nenozīmēs, ka pašvaldības nedrīkstēs atvērt klasi ar mazāku skolēnu skaitu. Šādā gadījumā pašvaldībai būs jāiegulda finansējums, lai atbilstoši normatīvo aktu prasībām nodrošinātu nepieciešamo finansējumu pedagogu atalgojumam.
Uz to, ka minimālo skolēnu skaitu klasēs vajadzētu noteikt ar likumu, norāda Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas (LIVA) prezidents Aleksandrs Dementjevs. "Kādreiz normatīvajos aktos bija noteikts, ka astoņi skolēni ir minimālais skaits, lai varētu atvērt klasi. Es domāju, ka Latvijai šobrīd noteikti vajadzētu noteikt minimālo skaitu, lai skola varētu eksistēt, jo, kā zināms, skolēnu skaits mums, par nožēlu, samazinās."
"Mēs katrā gadījumā tās neatbalstām, bet ko darīt mazajām lauku skolām, kur izglītojamo skaits svārstās no trīs līdz septiņi?"
Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) ir tā, kas iestājas par mazo skolu saglabāšanu. LPS padomniece izglītības, bērnu, jaunatnes un ģimenes jautājumos Ināra Dundure uzsver: "Pamatskolas pirmajām klasēm ir jābūt maksimāli tuvu dzīvesvietai. Tajos pagastos, kur bērnu nav daudz, bet ir būtiski nodrošināt izglītības pieeju tieši pirmajām četrām klasēm, viens no risinājumiem ir tieši apvienotās klases. Dzimstība ir ciklisks process, un ir vietas, kur šobrīd kādā no klasēm bērniņu ir maz, bet var būt tā, ka bērnudārzu grupās to ir vairāk. Līdz ar to mēs uzskatām, ka tā ir izeja un iespēja saglabāt pirmās četras klases maksimāli tuvu bērna dzīvesvietai."
I.Dundure atzīst, ka ar vidusskolu ir citādāk, jo tajā posmā attīstās socializācijas prasmes, līdz ar to vidusskolas skolēniem var būt lielāka nepieciešamība pēc kontakta ar saviem vienaudžiem. Taču pirmajās četrās klasēs svarīgāk ir ielikt zināšanu pamatu – labi lasīt un rēķināt. No tā, cik tu ātri lasi, tev darbojas smadzenes, un vēlāk tas ir nozīmīgi. "Ja klasē ir mazāk bērnu, tad šo lasītprasmi var iemācīt labāk, tāpēc es negribētu piekrist, ka apvienotajās klasēs ir sliktāka mācību kvalitāte."
Uz iebildumu par to, ka Starptautiskais skolēnu novērtēšanas programmas PISA 2012 (Programme for International Student Assessment) pētījums, kuru veica Ekonomikas sadarbības un attīstības organizācija (OECD), uzrādīja, ka Latvijas mazo skolu sasniegumi bija pārsteidzoši sliktāki nekā pilsētnieku, I.Dundure norāda: "Pētījumā neparādās informācija par pirmajām četrām klasēm, bet tiek runāts vispārēji. Mēs kvalitātes ziņā balstāmies uz dažādiem mērījumiem, tomēr pieeja būtu principiāli jāmaina. Varbūt, ka kvalitātes rādījums ir cits - kad bērns ar zemām prasmēm ir nokļuvis vidējā līmenī – tas ir sasniegums. Olimpiādes atspoguļo dažu spējīgāko bērnu sasniegumus. Pozicionējot kā primāros olimpiāžu rādītājus, mēs veidojam konkurenci starp bērniem, bet mums būtu jāmaina pieeja – izglītības uzdevums ir sagatavot bērnu dzīvei. Tomēr, kā teicu, pirmajās četrās klasēs ir tieši otrādi – ja bērnu maz, tad ar katru individuāli var vairāk strādāt. Tomēr ir arī otra galējība. Šobrīd pastāv uzskats – jo vairāk bērnu, jo kvalitāte būs labāka. Kāpēc mēs nerunājam, cik bērnu maksimāli var būt klasē? Es domāju, ka laiks būtu runāt arī par maksimālo bērnu skaitu klasē. Piemēram, 22 līdz 25 bērni."
Apvienotās klases ilgtermiņā nav atbalstāmas
Neraugoties uz to, ka apvienotajām klasēm var atrast arī pozitīvas iezīmes, lielākoties tās tiek vērtētas negatīvi. Arī IZM norāda, ka apvienotās klases mazās skolas veido finansiālu apsvērumu dēļ. Tomēr Izglītības un zinātnes ministrijas ieskatā apvienoto klašu pastāvēšana izglītības iestādēs ilgtermiņā nav optimāla un atbalstāma. Lēmumus par skolu pastāvēšanu un attīstību pieņem pašvaldības, jo izglītības iestādes ir to padotībā.
Arī LIVA prezidents Aleksandrs Dementjevs uz jautājumu, kāā viņš vērtē apvienotās klases, atbild: "Protams, ka negatīvi. Iedomājieties, ka pirmās klases skolēnam ir jāmāca rakstīt un lasīt, bet trešās klases skolēnam tajā pašā brīdī ir jāmāca citas lietas. Tas ir smagi, nezinu, vai skolēni šajā gadījumā ko iegūst."
Arī Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Pedagoģijas nodaļas profesore Lūcija Rutka apvienotās klases neuzskata par efektīvām. "Lai tās būtu efektīvas, jābūt vairākiem nosacījumiem. Viens no šādiem nosacījumiem ir pedagoga psiholoģiskā kompetence - pedagogam jāprot strādāt ar dažādiem vecumiem un dažādām tēmām. Problēmas var rasties gan vecuma, gan bērnu individuālo un temperamentu atšķirību dēļ. Jautājums ir, vai skolotājs spēj šādu klasi vadīt. 21.gadsimta izglītības mērķis ir attīstīt veselu un harmonisku personību. Vai to visu var nodrošināt viens skolotājs?"
IZM norāda uz to, ka Izglītības likums nosaka: par pedagogu var strādāt persona ar augstāko pedagoģisko izglītību un atbilstošu kvalifikāciju. Tas nozīmē, ka šie pedagogi ir ieguvuši labu izglītību un apguvuši dažādas profesionālā darba metodes. Katra pedagoga profesionālā darbība ir vērsta uz diferencētu pieeju katram neatkarīgi no tā, kādā klasē viņš strādā. Tāpat pedagogam ir jābūt gatavam strādāt ar katru skolēnu neatkarīgi no bērna zināšanu un spēju līmeņa. Apvienotās klases tiek veidotas mazajās skolās gan vispārizglītojošās skolās, gan speciālās izglītības iestādēs, ja tajās ir mazs bērnu skaits.
L.Rutka piebilst, ka var mēģināt apmācīt skolotājus strādāt apvienotajās klasēs, bet jautājums ir – kāds tam mērķis? Vai ieguvumu būs vairāk nekā zaudējumu, jo te jāmāca gan organizācija, gan metodoloģija, gan vecuma, nervu sistēmas, komunikācijas īpatnības.
IZM akcentē: ņemot vērā, ka lielajās pilsētās klasēs ir pat 30 un vairāk skolēnu, ir samērā grūti izvērtēt, vai pedagogam ir vieglāk strādāt apvienotajā klasē vai klasē ar lielu skolēnu skaitu, jo katrā no tām ir jāizmanto atšķirīgas pedagoģiskās metodes. Tomēr arī apvienotajās klasēs jānodrošina individuāla pieeja katram skolēnam. Lai ikviens konkrēto uzdevumu varētu paveikt pēc savām spējām un ar vislabākajiem sasniegumiem, protams, daudz kas atkarīgs arī no pedagogu profesionalitātes.
Apvienotajās klasēs nepietiek ar vienu pedagogu
Gulbenes novada izglītības metodiķe Aīda Rozentāle situāciju ar apvienotajām klasēm novadā raksturo šādi: "Nav jau citu variantu. Bēdīgi, bet mums diezgan daudzās skolās ir apvienotās klases. Mēs katrā gadījumā tās neatbalstām, bet ko darīt mazajām lauku skolām, kur izglītojamo skaits svārstās no trīs līdz septiņi? Nav variantu, jo tad nav, par ko samaksāt skolotājiem. Var jau mācīt priekšmetus atsevišķi un klases neapvienot, bet tad tas jādara skolotājam par velti, jo var tarificēt tikai skolēnu skaitam atbilstoša finansējuma ietvaros jeb atbilstoši principam "nauda seko skolēnam". Tomēr strādāt apvienotajās klasēs, vienalga, cik tur ir bērnu, tas ir ārkārtīgi grūti. Tā ir dubultatbildība. Īpaši mazajās klasītēs, kad bērns vēl nav pieradis koncentrēt savu uzmanību uz kaut ko vienu. Ja turpat blakus esošai klasei ir pilnīgi cita viela un tēma, tad bērns vēl vairāk ir nodarbināts ar domu – tas ir interesanti, ko citi tur dara – un paša darbiņš paliek novārtā."
Arī Talsu 2.vidusskolas un Ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centra "Līna" psiholoģe Jolanta Ūsiņa apstiprina, ka ikdienā, izņemot īpašus gadījumus, bērns sava vecuma fizioloģiskās attīstības īpatnību dēļ nevarēs norobežoties no liekās informācijas. "Mēs jau zinām, ka bērni bieži vien dzird itin visu, kas notiek. Tā ir tā grūtība. Pat ja viņu nodarbinās, normāli attīstīts bērns dzirdēs," akcentē psiholoģe. Uzmanība turklāt jāmāk pārslēgt ne tikai bērnam, bet arī pedagogam. Arī J.Ūsiņa norāda, ka šiem bērniem varbūt pat būs interesanti, ko stāsta citiem, bet vai tajā brīdī viņš varēs darīt to, kas viņam ir jādara?
"Skolotājs strādā ar divām klasēm, bet maksā par vienu. "
Ja kopā mācās trīs pirmās klases bērni, viens otrās klases un divi ceturtās klases bērni, ir skaidrs, ka tad, kad pedagogs strādās ar ceturtklasnieku, pirmās klases bērni dzirdēs un viņiem pat būs interesanti. Tomēr, kad strādās ar pirmās klases bērniem, ceturtklasniekam interesanti nebūs un viņš var arī regresēt. "Ir jābūt augstai skolotāja profesionalitātei. Strādājot apvienotajā klasē, pedagogam ir grūti saplānot, kā mācīt. Bērni šajā gadījumā var būt gan ieguvēji, gan zaudētāji, jo arī kontaktēšanās spējas ir mazākas."
Psiholoģe norāda uz to, kā var veidoties savstarpējās attiecības. "Mazais ir aktīvāks, un viņš var sākt kaitināt lielo. Tas lielajam nepatiks, un tā sākas konflikti, kas reizēm var būt arī fiziski. Godīgi sakot, arī lielākajam pedagogs diez vai varēs iedot tik daudz, cik var parastā klasē. Iespējams, viņš neuzdos skolotājam tos jautājumus, kurus uzdotu, esot kopā ar saviem vienaudžiem."
A.Rozentāle piebilst: arī skolotājam sadalīt uzmanību ir ļoti grūti. "Es apvienotām klasēm iespēju redzu tikai tad, ja arī vispārējās izglītības skolās būtu amata vienība – pedagoga palīgs. Kamēr priekšmeta skolotājs strādātu ar vienu klases daļu, tikmēr palīgs rosinātu strādāt un uzraudzītu citus, palīdzētu, ja kādam būtu nepieciešams atbalsts."
Pašvaldības apvieno tikai konkrētus mācību priekšmetus
LV portāla uzrunātās pašvaldības norādīja, ka veiksmīgāks variants, kas tiek arī praktizēts, ir apvienot klases tādos mācību priekšmetus kā, piemēram, sports vai vizuālā māksla.
Valkas novada pašvaldības Izglītības, kultūras, sporta un jaunatnes lietu nodaļas vadītājs Rolands Rastaks stāsta: "Mūsu četrās lauku skolās ir apvienotās klases dažādās komplektācijās. Šīs skolas mums ir mazās skolas, tur ir ap 50 audzēkņiem. Pamatā apvienotas ir blakus klases – pirmā/otrā, otrā/trešā. Mēs mēģinām iespēju robežās apvienotajai klasei mācīt atsevišķi tādus priekšmetus kā latviešu valoda, matemātika un meklēt iespējas, kur var apvienot vieglākus priekšmetus, piemēram, sportu, mājturību, vizuālo mākslu, bet jebkurā gadījumā tas nav viegli. Skolotājs strādā ar divām klasēm, bet maksā par vienu. "
"Mazais ir aktīvāks, un viņš var sākt kaitināt lielo."
Apvienotās klases ir arī Riebiņu novadā. Pašvaldības izglītības jautājumu koordinatore Evelīna Visocka norāda, ka nav skaitīts, cik apvienoto klašu novadā ir: "Mēs novadā neesam noteikuši minimālo skolēnu skaitu klasē. Mums ir tādas tiesības noteikt vai nenoteikt, mūsu pašvaldībā skatās pēc finansiālās situācijas, cik var atļauties tarificēt, kurā priekšmetā šīs stundas notiek kopā divām klasēm, bet tajā pašā laikā tām pašām klasēm stundas citā priekšmetā, piemēram, matemātikā, notiek atsevišķi. Protams, ka bez klašu apvienošanas iztikt nevar. Piemēram, ja sports notiek vairākām klasēm kopā, par kvalitāti spriežot, šādā gadījumā atbilde būs: kāpēc ne? Es domāju, no tā kvalitāte necieš."
Nobeigumā var secināt, lai gan apvienotās klases biežāk tiek uztvertas negatīvi un kā pagaidu risinājums, tomēr ir iespējams uzlabot arī to efektivitāti. Piemēram, apvienot tikai konkrētus priekšmetus, nevis visus, vai arī nodrošināt pedagoga palīgu, kas palīdzētu noturēt bērnu uzmanību viņu darbam. Tajā pašā laikā, meklējot šādu risinājumu, pastāv risks, ka skolotāju skolā paliktu pat vairāk nekā skolēnu. Veidojot apvienotās klases, ir jāņem vērā bērnu vecumu īpatnības un izvairīties apvienot skolēnus ar lielu vecuma starpību.
