Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Dzimtas vēstures izzināšana ir nebeidzams process, ar to var nodarboties visa mūža garumā.
LV portāla kolāža
Līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu deviņdesmitajos gados radās iespēja nopietnāk pievērsties savas dzimtas vēstures pētniecībai. Padomju okupācijas laikos tas gandrīz nebija iespējams – tas nozīmētu cilāt Komunistiskajai partijai nevēlamas vēstures tēmas, piemēram, par 1941. un 1949.gada deportācijām. Tāpat pilsoņiem bija apgrūtinātas iespējas tikt pie arhīvu fondiem, lielas daļas bibliotēku un muzeju materiāliem. Turklāt interesēšanos par saviem senčiem varētu uzskatīt kā vēršanos pret pastāvošo režīmu.
Pēdējos gados ir augusi sabiedrības interese par saviem senčiem, aizvien vairāk cilvēku paši pievēršas savas ģimenes vēstures pētniecībai un dzimtas koka veidošanai. To LV portālam sarunā oktobrī atzīmēja arī Latvijas Nacionālā arhīva direktore Māra Sprūdža.
Arī skolās projektu nedēļu ietvaros un mācību stundu laikā tiek pievērsta uzmanība ģimenes vēstures izzināšanai. Jēkabpils novada Bērzgala pamatskolas Latvijas un pasaules vēstures skolotāja Mārīte Pērkone stāsta: "Jau vairākus gadus mūsu skolas audzēkņi projektu nedēļas ietvaros pēta savas ģimenes, māju un skolas vēsturi. Iesaistāmies arī ar šīm tēmām saistītos projektos. Šādi darbiņi bērnos ieliek pamatus pētnieciskajai darbībai un dod nenovērtējamu pieredzi, iespēju uz apkārt esošajām lietām paskatīties no cita skatpunkta un attīstīt dažādas prasmes, piemēram, bērni iemācās aprakstīt fotogrāfijas. Ģimenes vēstures izzināšana rada arī piederības sajūtu savai ģimenei, skolai un apkārtnei.
"Arhīvu likums nosaka atsevišķiem dokumentiem ierobežotu pieejamību."
Vairākiem mūsu audzēkņiem vecāki nāk no bijušajām PSRS republikām. Sākumā bērni ir satraukušies, ka viņiem nav latviešu vecmāmiņas, bet pārējiem klasesbiedriem ir. Pēc aprunāšanās ar skolotājiem, bērni saprot, ka par to nav jākautrējas, bet gan jālepojas. Tā ir iespēja klasesbiedriem pastāstīt par citām tradīcijām un to, kāda ir dzīve pie vecmāmiņas, piemēram, Ukrainā."
Ir izveidoti dažādi interneta portāli, kuri piedāvā gan padomus dzimtas koka veidošanā, gan programmatūras koka sastādīšanai, gan daudz citu iespēju saistībā ar ģeneoloģiskiem pētījumiem.
Dzimtas koka sastādīšana ir laikietilpīgs process, nepieciešamas arī konkrētas prasmes, piemēram, pacietība un valodu zināšanas. Ģeneoloģiskā pētījuma veikšanu par maksu var uzticēt arī savas jomas speciālistiem. Šādu pakalpojumu piedāvā Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvs (LNA LVVA), arī privātpersonas. Tiesa gan, jārēķinās, ka šāds pakalpojums nav lēts. Arhīva darbinieki ģenealoģiskajās izziņās pamatā sniedz tikai ziņas par biogrāfiskajiem datiem un parāda dzimtas locekļu radnieciskās saites, tajā neatspoguļosies personas dzīves gaitas vai rakstura iezīmes. Latvijas Valsts vēstures arhīvā informē, ka šā gada deviņos mēnešos izpildīti 487 ģeneoloģiski pieprasījumi.
Vēlme izzināt savas saknes
Savas dzimtas pētniecība ļauj labāk izprast Latvijas vēstures līkločus un to, kā šie līkloči ir ietekmējuši mūsu senču likteņus. Pētniecības gaitā arī rodas dziļāka izpratne par pagātnes norisēm un to, kā lielās vēstures notikumi atsaucas uz cilvēku ikdienu un rīcību.
LNA Latvijas Valsts vēstures arhīva eksperte Dace Plīkša stāsta: "Par savām saknēm tradicionāli cilvēki sāk nopietnāk interesēties, sasniedzot zināmu briedumu, kad pašiem aug bērni, kad zaudēti vecvecāki, vecāki. Nāk apjausma, ka nav vairs kam pajautāt, kas bija tas onkulis vai tante, kāpēc viņi bija vai nebija vienā vai otrā frontes pusē gan tiešā, gan pārnestā nozīmē? Kāpēc ar vieniem radiem sagājās, bet ar citiem ne? Savas saknes meklē arī ļoti daudzi, kuri jau vairākās paaudzēs piedzimuši un uzauguši citur pasaulē, bet viņu senči izceļojuši no Latvijas teritorijas jau 19.gs. vai 20.gs. dažādu kustību, aicinājumu vai karu rezultātā."
D.Plīkša piezīmē, ka sava loma intereses veicināšanā par dzimtas vēsturi ir arī medijiem un mākslas jomām, kas pievēršas atsevišķu cilvēku un dzimtu dzīvesstāstiem. Interese par dzimtas pētniecību ir arī tiem Latvijas iedzīvotājiem vai to pēctečiem, kas šobrīd dzīvo ārzemēs. Šiem cilvēkiem ir vēlme nepazaudēt savu saikni ar dzimteni, labāk izprast sevi, savu izcelsmi, nodot to tālāk bērniem.
Interesi var pamudināt arī kāds juridisks jautājums, piemēram, mantojuma kārtošana, kad nepieciešams pierādīt radniecību vairākās paaudzēs.
Dzimtas pētniecība prasa laiku un prasmes
Dzimtas pētniecība ir laikietilpīgs process. Arhīva eksperte Dace Plīkša norāda, ka teorētiski dzimtas koku var sastādīt nedēļas laikā, bet praksē tas mēdz prasīt vairāk laika. Tas atkarīgs no sākotnējās informācijas, pieejamajiem dokumentiem, dzimtas koka sastādītāja iemaņām un prasmēm strādāt ar dokumentiem. Uzsākot pētniecību, jāsaprot, ka tā prasa lielu pacietību, spēju iedziļināties un analizēt. D.Plīkša piezīmē: "Paviršība, neuzmanība, sīkas piezīmes neievērošana var aizvest pa nepareizu ceļu." Jārēķinās arī ar to, ka visu interesējošo informāciju par kādu no radiniekiem var arī neizdoties atrast. Ar dzimtas vēstures izzināšanu var nodarboties visa mūža garumā, jo pētniecības gaitā klāt nāk arvien jauni fakti.
Viena no būtiskākajām prasmēm dzimtas vēstures pētniekiem ir valodu zināšanas un prasme lasīt rokrakstus. Latvijas arhīvos pieejamie dokumenti ir sastādīti krievu, vācu, poļu, zviedru valodās. Jautājot, kādas grūtības varētu rasties, neprofesionāliem pētniekiem izzinot dzimtas vēsturi, D.Plīkša norāda uz būtiskākajām: "Grūtības varētu sagādāt darbs ar arhīva dokumentiem. Baznīcu grāmatu ieraksti ļoti reti sniedz ziņas par visu ģimeni vai pat dzimtu kopumā. Šādas ziņas atrodamas tikai draudzes locekļu reģistros, kas lielākajai daļai draudžu nav saglabājušies. Baznīcu grāmatas nav vienīgie dokumenti, kur meklēt ziņas par saviem senčiem. Grūtības rodas, kad nepieciešams ziņas meklēt citos dokumentos. Bieži vien nav saprotams, kur meklēt un kā meklēt.
"Ģeneoloģiskā pētījuma veikšanu par maksu var uzticēt LNA LVVA."
Lasīt rokrakstus vispār nav viegli, it īpaši, ja tie ir gotiskajā šriftā un pirmajā brīdī nav saprotams, kādā valodā. Mūsu arhīva dokumenti, ko izmanto ģenealoģijas pētniecībā, pārsvarā ir vācu un krievu valodā. Krievu valodā sarakstīto dokumentu lasīšanu var apgrūtināt burti, kas mūsdienās vairs netiek lietoti."
Pirms arhīvu dokumentu skatīšanas nepieciešams izpētīt senos vietvārdus, atbilstošā laika valodas pareizrakstību, saīsinājumus. Jārēķinās ar to, ka senajos tekstos var būt nesalasāmas vietas, viens un tas pats vārds dažādos gados var būt ierakstīts atšķirīgi.
Jāsāk ar vecmāmiņu
Dzimtas koka pētniecība jāsāk ar dzīvi esošo radinieku apzināšanu un izjautāšanu. Pirms ķerties pie arhīvu dokumentiem, nepieciešams savākt pēc iespējas vairāk informācijas no radiniekiem – personu dzimšanas datus, ziņas par dzīvesvietu, nodarbošanos, izglītību u.tml. informāciju. Svarīgi ir arī dzimtu nostāsti. Iegūtu informāciju obligāti nepieciešams pierakstīt. Vēlamāk ir sarunas ar radiniekiem ierakstīt diktofonā un ierakstu vēlāk atšifrēt. Cilvēka atmiņa ir mānīga, sākotnēji šķiet, ka informācija netiks aizmirsta, bet jau pēc dažām dienām no atmiņas var izgaist radinieka stāstītais vai sajukt ar kāda cita teikto. Visa iegūtā informācija tālākajos pētījumos var izrādīties noderīga, pat sīkumi, kas pirmajā mirklī šķiet mazsvarīgi, turpmākajos pētījumos var uzvedināt uz jauniem atklājumiem.
Cilvēka mūžs nav bezgalīgs, tāpēc jo īpaši svarīgi pēc iespējas ātrāk izjautāt gados vecākos cilvēkus. Turklāt arhīva dokumenti ļoti retos gadījumos atklās konkrēto cilvēku personības iezīmes, kas svarīgas, mēģinot izprast sava senča rīcības motīvus. Sarunās ar vecākās paaudzes cilvēkiem var uzzināt daudzas detaļas par ikdienas dzīves organizāciju, dzīves apstākļiem, radinieku savstarpējām attiecībām. Šāda veida informācija vēstures avotos neparādās. Iztaujājot radiniekus, jāpainteresējas par viņu rīcībā esošajām fotogrāfijām un dokumentiem. Vēlams iegūtos materiālus digitalizēt, tas radīs drošības sajūta, jo būs kopijas oriģinālu pazušanas gadījumā.
Arhīva eksperte D.Plīkša apstiprina: "Dzimtas vēstures pētniecība faktiski ir daudz vairāk nekā tikai atsevišķu biogrāfisku faktu apstiprinājuma atrašana arhīva dokumentos. Tā ir arī dzimtas nostāstu vākšana, saglabājušos vēstuļu un apsveikuma kartīšu, dienasgrāmatu un citu liecību izpēte, fotogrāfijās redzamo personu noskaidrošana."
Pēti dzimtu pie datora
Tehnoloģiju attīstība ir atvieglojusi arī ģeneoloģisko pētījumu veicēju ikdienu. Būtiska daļa dzimtas pētniecībai nepieciešamo dokumentu digitālā veidā ir pieejama dažādās interneta vietnēs. Vietnē lvva-raduraksti.lv ir pieejami LNA Latvijas Valsts vēstures arhīva fondos esošie dzimtas vēstures pētniecībā nozīmīgākie dokumenti.
LVVA apkopotā informācija liecina, ka šā gada deviņos mēnešos vietnei lvva-raduraksti.lv bijuši gandrīz 23 7000 apmeklējumi no 94 valstīm. Lielākais apmeklētāju skaits bijis no Latvijas, Krievijas, Vācijas un ASV.
"Radurakstos" pieejami dzimušo un kristīto, saderināto, uzsaukto un laulāto, mirušo un iesvētīto reģistri, 18. un 19.gs. (dvēseļu) revīziju saraksti un Viskrievijas tautas skaitīšanas dokumenti. Ievietotie dokumenti ir digitalizēti rokrakstu attēli, un meklēšanu iespējams veikt, tikai lasot ierakstus. Tas nozīmē, ka nav opcijas meklētājā ierakstīt sev interesējošo vārdu. Arī digitālās lasītavas apmeklētājam jāšķir katra dokumenta lapa un rūpīgi jālasa. Digitalizētais materiāls ir apjomīgs, veiksmīgākam rezultātam precīzi jāzina meklējamās personas dati – vārds, uzvārds, dzimšanas datums, vieta, reliģiskā piederība utt.
Nozīmīgas ziņas par saviem radiem var atrast vecajos laikrakstos, no kuriem liela daļa digitalizētā veidā pieejama periodika.lv.
Ziņas par Latvijas iedzīvotājiem atrodamas arī ārvalstu arhīvos un datubāzēs. Latvijas iedzīvotāju likteņi 20.gadsimtā ir bijuši sarežģīti, jo īpaši saistībā ar Otrā pasaules kara gaitām, par daudziem iedzīvotājiem nav zināms, kur tie krituši kara laikā, kur miruši izsūtījumā. Datubāzē obd-memorial.ru iespējams rast ziņas par kritušajiem un bezvēsts pazudušajiem Sarkanās armijas karavīriem Vācijas–PSRS karā (1941.–1945.gads).
"Par savām saknēm cilvēki sāk nopietnāk interesēties, sasniedzot zināmu briedumu."
Daudzu Padomju Savienībā dzīvojošo latviešu likteņi aprāvās 1937.gadā. Datubāzē lists.memo.ru var atrast ziņas par 1937.gada PSRS terora upuriem. Piemēram, Kanādā ieceļojošos latviešus var meklēt vietnē collectionscanada.gc.ca. Igaunijas Nacionālā arhīva datubāzē eha.ee/saaga vērts ielūkoties tiem, kuru dzimta dzīvojusi Igaunijas pierobežā. Kā arī internetā ir pieejama virkne citu digitalizēto arhīvu materiālu un datubāzu.
Veidojot dzimtas koku, jārēķinās, ka arhīvos var arī neatrasties dokumenti, kas stāstīta par konkrētās personas gaitām.
Pētot Latvijas arhīvos esošos dokumentus, jāatceras, ka spēkā ir Arhīvu likuma 13.pants. Tas paredz ierobežotu pieejamību dokumentiem, kuri satur sensitīvus personas datus vai citu informāciju par personas privāto dzīvi, ja tajos esošo personas datu vai informācijas izmantošana būtiski var aizskart personas privāto dzīvi. Šādu dokumentu pieejamība tiek ierobežota uz 30 gadiem no tās personas nāves, uz kuru dokuments attiecas. Ja personas nāves datumu nav iespējams noteikt, pieejamība tiek ierobežota uz 110 gadiem pēc tās personas dzimšanas, uz kuru dokuments attiecas. Ja nav iespējams konstatēt ne personas nāves, ne dzimšanas datumu, dokumenta pieejamība tiek ierobežota uz 75 gadiem pēc dokumenta radīšanas.
Tomēr ģeneoloģiskā pētījuma vajadzībām, pierādot radniecību ar konkrēto personu, ir iespējams šos dokumentus arhīva lasītavā skatīt. Šādās situācijās nepieciešama personas miršanas apliecība un dokumenti, kas apliecinātu ģeneoloģiskā pētījuma veicēja radniecību ar pētāmo personu. Arhīvā ir jāiesniedz pieprasījums un jāuzrāda radniecību apliecinoši dokumenti. Situācijās, kad pati persona vēl ir dzīva, tā var deleģēt citu, arī tādu, ar kuru nav radniecības saišu, skatīt dokumentus, kuri satur sensitīvo informāciju.
