Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Riteņbraucēju pilsētu ielās kļūst arvien vairāk.
FOTO: Aiga Dambe, LV portāls
Ceļu satiksmes noteikumu (CSN) 224.punkts nosaka: riteņbraucējiem un mopēdu vadītājiem pa ceļu atļauts braukt vienā rindā iespējami tuvāk brauktuves (braukšanas joslas) labajai malai, arī pa ietvi, kā arī šķērsot brauktuvi pa regulējamām gājēju pārejām. Braucot pa ietvi, velosipēda vadītājam jābrauc ar ātrumu, kas neapdraud satiksmes drošību, bet, šķērsojot brauktuvi pa regulējamu gājēju pāreju, – ar ātrumu, kas nepārsniedz gājēju pārvietošanās ātrumu. Velosipēda vadītājam pirms gājēju pārejas šķērsošanas laikus jāsamazina braukšanas ātrums.
Velosipēds citu transportlīdzekļu vidū
Protams, ir daudz vēl citu punktu, kas jāievēro, bet šie ir pamata noteikumi. Velokurjers Normunds (tātad ceļu satiksmes dalībnieks – profesionālis) LV portālam atzīst: velobraukšanas apstākļi galvaspilsētā sāk uzlaboties, bet joprojām ir autovadītāji un gājēji, kuri riteņbraucējus ignorē. "Gājēji uzskata, ka ar divriteni jābrauc pa ielu, autovadītāji – ka mūsu vieta ir uz ietves. Tādējādi mums nav kur likties."
Protams, kā sajuzdams gājēju iebildumus par velosipēdistu ālēšanos uz ietvēm, viņš tūdaļ atgādina: riteņbraucējiem kā visiem satiksmes dalībniekiem ir jāzina un jāievēro Ceļu satiksmes noteikumi.
Romāns Meļņiks, Latvijas Riteņbraucēju apvienības valdes loceklis un vortāla "Divritenis.lv/Veloriga" veidotājs, pirmām kārtām uzsver: "Pozitīvā tendence pēdējos trīs gados ir tā, ka pašvaldības sākušas pievērst uzmanību velo infrastruktūras izveidei – lielā mērā arī pateicoties Eiropas naudai, kas šiem mērķiem pieejama. Bet problēma ir tā, ka ļoti jūtams – projektētājiem, plānotājiem joprojām ir pārāk maz zināšanu, kā šī infrastruktūra veidojama. Nereti izpaužas arī vēlme ietaupīt līdzekļus, un tādēļ tiek pieļautas arī nepatīkamas kļūdas.
Ja veloceliņus veido uz ietves, vienkārši novelkot svītru un joslu marķējot vai to iekrāsojot, gājēji šādu nodalījumu nereti pat nepamana, taču riteņbraucēji jūtas drošāk, jo viņiem taču ir ierādīta sava josla. Tad arī viegli rodas avārijas situācijas un sadursmes. Konflikti starp riteņbraucējiem un gājējiem nereti izceļas tādēļ, ka velosipēdisti ir neapmierināti, ja viņu teritorijā uzturas nepiederošas personas, savukārt gājēji nelabprāt pieņem to, ka viņiem uz ietves ir atņemta vieta."
"Braucot pa ietvi, velosipēda vadītājam jābrauc ar ātrumu, kas neapdraud satiksmes drošību. "
Gājēji vēl nav pieraduši, ka turpat blakus var traukties riteņbraucēji. Piemēram, parasta aina: kāds veikala skatlogā ierauga kaut ko interesantu un, ne pa labi, ne pa kreisi neskatījies, metas pāri iezīmētajai velojoslai. Vai, runājot pa mobilo tālruni, zaudē orientāciju un dodas tieši zem velosipēda riteņiem.
R.Meļņiks norāda, ka bīstamas situācijas vēl rodas sabiedriskā transporta pieturvietās, ja pie tām ir iekārtoti veloceliņi. "To redzam gan daudzās Latvijas pilsētās, gan arī Rīgā. Piemēram, Brīvības ielā pie VEF ir visdramatiskākā vieta: tur ir gan veikali, gan pietura un gājējiem pa vidu - masveida velokustība."
Arī netālu no Skanstes un Duntes/Valdemāra ielu krustojuma pie Banku augstskolas marķētais veloceliņš ved tieši cauri sabiedriskā transporta pieturvietai. Gājēji ir neizpratnē, kur stāvēt, gaidot autobusu, riteņbraucēji - kur braukt. Kā vortālā "Divritenis.lv/Veloriga" iesaka paši riteņbraucēji, būtu prātīgi jau pirms pieturvietas gājēju un velosipēdistu joslas uz ietves samainīt vietām, pieturvietā izveidojot paplašinājumu, lai riteņbraucēji var netraucēti apbraukt tajā esošos cilvēkus.
Rekomendēt var, bet – kurš ņem vērā?
Pedāļu minējiem uz ielām strauji vairojoties, abpusējā iecietība, šķiet, dažreiz beidzas, pat lāgā nesākusies. "Latvijas Avīzes" aptaujā kāda gājēja saka: "Vairs neeju pa savu ierasto maršrutu, tā vietā izvēlos mest līkumu pa drošāku un mierīgāku ielu, jo tas, kā velosipēdisti brauc, ir vājprātīgi. Milzīgā ātrumā lavierē starp gājējiem, un nav iespējams prognozēt, pa kuru pusi brauks. Visnepatīkamāk ir, kad panesas garām no mugurpuses te gar vienu plecu, te gar otru." Pārējiem aptaujas dalībniekiem tik nepatīkamas sajūtas gan nav radušās, tātad viss, šķiet, atkarīgs no līdzšinējās pieredzes.
Cits no aptaujātajiem atzīst, ka "lielākoties negadījumi notiek tāpēc, ka satiksmes dalībnieki neievēro noteikumus vai rīkojas nekulturāli".
Tāpat kā gājēji veloceliņu mēdz uzskatīt par ērtu promenādes vietu, riteņbraucēji patiešām mēdz nesties pa ietvēm kā sacensībās, galīgi neņemot vērā, ka tur gājējiem patiešām ir priekšroka. Savukārt autovadītāji nerāda pagrieziena signālus, kas riteņbraucējiem ir ļoti svarīgi, šad un tad nepalaiž uz gājēju pārejām pat pie zaļās gaismas, bez bremzēšanas metas laukā no vārtu rūmēm, bez apdoma atver auto durvis. Un vērojami vēl arī citi niķi un stiķi, kas satiksmes plūsmu un drošību tajā neatvieglo.
"Labākais, ko varētu šādā gadījumā darīt, ir marķēt veloceliņus nevis uz ietvēm, bet paralēli uz brauktuves malām. Ļoti gaidām, ka tuvākajos pāris gados beidzot arī sāks marķēt velojoslas ielu malās," cer R.Meļņiks. "Ir divu veidu riteņbraucēji. Pirmie – ātrie, kuri brauc gandrīz tikpat ātri kā auto un diez vai būs noremdināmi uz ietves pārvietoties lēnāk. Tos tad vajadzētu laist pa ielas malu. Otrie, kas brauc lēnām un uzmanīgi, varētu turpināt pārvietoties pa ietvi."
"Ja veloceliņus veido uz ietves, vienkārši novelkot svītru un joslu marķējot vai to iekrāsojot, gājēji šādu nodalījumu nereti pat nepamana. "
Pēc ilgas pierunāšanas un gudrošanas Rīgas domes Satiksmes departaments iezīmējis rekomendējošās velojoslas Elizabetes ielas posmā no Skolas ielas līdz Čaka ielai, Dzirnavu ielā no Marijas ielas līdz Tērbatas ielai un Lāčplēša ielā no Aleksandra Čaka ielas līdz Skolas ielai. Šie ceļa posmi izvēlēti, jo savienojas ar veloceliņu Centrs – Berģi. Bet iezīmētas ir tikai rekomendējošās joslas (divriteņa simbols zilā krāsā), jo vēl arvien nav izdevies mainīt normatīvos aktus, kas ļautu noteiktos posmos ierīkot pilnvērtīgas velosipēdu joslas. Šis zilās krāsas marķējums ir informatīvs, un Satiksmes departaments cerējis, ka šādi veicinās satiksmes dalībnieku savstarpējo iecietību.
Jāteic paldies par cenšanos darīt jel ko lietas labā, taču Normunds saka tā: "Nevar saprast, kam marķējums ir domāts. Šo zilo krāsu neviens nepamana un arī nerespektē. Tas, manuprāt, ir visai neveiksmīgs risinājums, nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšana. Ja ko zīmē, tad vajag uzzīmēt normāli. Centrā vislabākais, protams, ir Skolas ielas veloceliņš, kas izveidots uz brauktuves, nodalīts un ir samērā drošs un patīkams."
Riteņbraucēju apvienības pārstāvis domā, ka pašvaldībām ir mazliet bail no īstajām velojoslām, jo tad autovadītājiem ir jāatņem kāda daļa teritorijas, kas daudzās ielās nav tik vienkārši izdarāms, jo tad pilnībā jāpārkārto stāvvietas. Un tas prasa uzdrīkstēšanos!
"Vieglāk ir pateikt, ka zīmēsim rekomendējošās joslas, un tad katrs lai dara, kā vēlas. Ja šīs joslas būtu vismaz dzeltenas vai divkrāsu, tad, iespējams, būtu lielāks efekts. Domāju, ka tuvākajos divos gados iestāsies lūzuma punkts, kad riteņbraucējus nāksies nodalīt no brauktuvju zonas," pārdomās dalās R.Meļņiks.
Riteņbraucējiem trūkst gan zināšanu, gan kultūras
Latvijas Riteņbraucēju apvienība šopavasar kārtējo reizi uz Rīgas tiltiem skaitījusi pedāļu minējus un lēš, ka salīdzinājumā ar pērno gadu viņu ir par 18,9% vairāk.
"Skaitījām tikai tos, kas no astoņiem līdz deviņiem rītā brauc uz darbu. Tātad - šādi uz darbu dodas teju piektā daļa no visiem.
Vienas stundas laikā uz Rīgas tiltiem saskaitījām 1600 riteņbraucēju. Savukārt vismaz divreiz vairāk ir to, kuri ikdienā brauc uz darbu ar riteni. Tā kā visi veloceliņi satek pilsētas centrā, riteņbraucēji ir spiesti braukt pa ietvēm vai nemarķētām ielu malām."
Velokurjeram Normundam gan ir arī kas atzinīgs sakāms: "Tas ir labi, ka pilsētas pašvaldība krustojumos uzstāda augstā tipa statīvus, un šobrīd to jau ir pietiekami daudz. Vēl atzinīgi vērtēju to, ka pašvaldība plāno statīvus ierīkot arī pie vispārizglītojošām skolām, jo uz skolu ar riteņiem dodas daudz vecāko klašu skolēnu. Cita lieta, ka viņiem vajadzētu mācīt satiksmes noteikumus - kopā ar Ceļu satiksmes drošības direkciju rast iespēju iegūt velobraucēju tiesības skolās. Ja pusaudzim būs šis dokuments, viņš baidīsies to pārkāpuma dēļ zaudēt un uz ielas uzvedīsies uzmanīgāk. Turklāt šie jaunieši arī turpmāk būs satiksmes dalībnieki, bet šobrīd mums neapšaubāmi ir problēmas ar riteņbraucēju kultūru un zināšanām.
Pēdējās ziemas ir parādījušas, ka aptuveni piektā daļa divriteni izmanto visu gadu un vairs nevaram runāt par kādu ierobežotu velosezonu. Šis pārvietošanās veids tomēr ir par brīvu, turklāt veselīgs un neatkarīgs no satiksmes sastrēgumiem. Ja cilvēks ir iesācis braukt ar divriteni, viņš to darīs arī turpmāk – tas nu ir skaidrs."
Ko der iegaumēt?
Joprojām ir neskaidrības arī pašos Ceļu satiksmes noteikumos. Piemēram, par vietu, kas skaidri marķēta kā veloceļš un nodalīta no gājēju ietvēm, CSN nosaka: "293.13.punkts 413.zīme "Velosipēdu ceļš". Atļauts braukt tikai ar velosipēdiem, kā arī pārvietoties gājējiem, netraucējot velosipēdu braukšanai."
Ļoti interesanti – kā uz veloceļa var pārvietoties gājēji, netraucējot riteņbraucējiem, kuri traucas abos virzienos? Kaut ko tādu var uzrakstīt tikai cilvēks, kas nekad nav redzējis, kāda ir kustība pa veloceļiem... Un kurš būs vainīgs, ja riteņbraucējs uz veloceliņa uztrieksies gājējam, kas tur uzradies it kā nevietā, un nodarīs viņam miesas bojājumus?
Riskantas situācijas veidojas arī saistībā ar krustojumu šķērsošanu. Satiksmes noteikumi noteic, ka "krustojums ir norobežots ar iedomātām līnijām, kas savieno brauktuves pretējo malu noapaļojuma sākumu". Tātad, ja veloceliņš vai josla atrodas krustojumā (noapaļojumā), tad autovadītājam nogriežoties ir jāņem vērā CSN 138.punkts (Nogriežoties pa labi vai pa kreisi, transportlīdzekļa vadītājam jādod ceļš gājējiem, kas šķērso to brauktuvi, kurā viņš nogriežas, un velosipēdu vadītājiem, kuru ceļu viņš šķērso), kā arī normas, kas nosaka izbraukšanu uz lielākas nozīmes ceļa.
"Labākais, ko varētu šādā gadījumā darīt, ir marķēt veloceliņus nevis uz ietvēm, bet paralēli uz brauktuves malām. "
Taču, ja celiņš ir kaut 20 centimetrus aiz krustojuma, tad riteņbraucējam jāpalaiž autotransports. Tas nozīmē, ka pat tikai 20 centimetru juridiski var izšķirt, kurš ir vainīgs, ja notiek sadursme.
Šāda situācija veidojas, nobraucot no VEF tilta Juglas virzienā. Tur uz iezīmētās pārejas riteņbraucējiem pēc likuma nav priekšrokas. Taču dīvaini iedomāties, kā tilta pakājē var nobremzēt, teiksim, desmit divriteņi, kuri brauc rindā rats aiz rata, un kur visa šī masa novietosies, lai palaistu garām mašīnas? Paldies Dievam, apmēram 90 procenti autovadītāju velosipēdistus solīdi arī laiž garām. Bet ātrajiem braucējiem, kas vico, ne par gājējiem, ne auto nebēdādami, šķiet, nav ne mazāko aizdomu, ka viņiem šeit priekšrokas nav...
Vēl der atcerēties šo Satiksmes noteikumu punktu: "Šķērsojot brauktuvi pa veloceliņu, priekšroka ir transportlīdzekļiem."
Daži drošas braukšanas pamatnosacījumi
Riteņbraucējs joprojām ir neaizsargāts satiksmes dalībnieks, tādēļ vēl ir ļoti daudz nosacījumu, kas savas un citu drošības labad ir jāņem vērā. Lūk, daži:
Šie nebūt nav visi derīgie ieteikumi drošai braukšanai. Plašāku informāciju riteņbraucēji var iegūt vortālā "Divritenis.lv/Veloriga" un RD Satiksmes departamenta mājaslapā.
