Divritenis Rīgā. Vai drošs un veselībai labvēlīgs pārvietošanās līdzeklis?

Kaut arī pedāļu minēji no ielām un ceļiem šoziem galīgi pazuda, šķiet, vien nedaudzajās ļoti aukstajās dienās, īstā velosezona sākas tikai tagad. Turklāt ar paredzējumu, ka benzīna skaudrā cena uz divriteņa būs uzsēdinājusi arī tos, kas līdz šim velosipēdistus vēroja pa auto logu.

Divritenis vairs nebūs jāiesaiņo

Rīgā sezona sākusies ar dažām labām ziņām. Pirmā - "Rīgas satiksme" atkal uzstāda septiņas pērnās velosipēdu novietnes, kas ziemā kā traucēklis sniega tīrīšanai bija novāktas, un līdz vasaras sākumam sola ierīkot vēl 10 jaunas. To atrašanās vietu izvēlē vadīsies arī pēc pašu velosipēdistu ieteikumiem, tāpēc galvaspilsētas pašvaldība aicina riteņbraucējus un citus satiksmes dalībniekus savus priekšlikumus tuvāko nedēļu laikā sūtīt uz sd@riga.lv vai Rīgas domes Satiksmes departamenta tvitera kontu @rdsvd.

Otrā - cilvēks ar divriteni beidzot varēs iekļūt sabiedriskajā transportā, jo Rīgas domes Satiksmes un Transporta lietu komiteja atbalstījusi Latvijas Riteņbraucēju apvienības (LRA) priekšlikumu atļaut velosipēdus sabiedriskajā transportā pārvadāt bez īpašām prasībām. Līdz šim noteikumi bija šādi: "Velosipēdu atļauts pārvadāt, ja tas ir iesaiņots vai iepakots pārvalkā, kastē, plēvē u.tml. tā, lai nesmērētu citus pasažierus un transportlīdzekļa salonu."

"Benzīna cenas uz divriteņa būs uzsēdinājušas arī daudzus līdzšinējos velosipēdistu vērotājus."

Ja divriteņa īpašniekam vajadzības pēc sabiedriskā transporta nebija, tad šī prasība šķita uzjautrinoša sava absurduma dēļ: neviens riteņbraucējs līdzi nevadā (un nemaz nespēj to izdarīt!) neko lieku un katrā ziņā ne kasti vai pārvalku, kur iepakot velosipēdu. Bet pret tiem, kam ceļā gadījusies nelaime, šis nosacījums bija nevis smieklīgs, bet nežēlīgs.

"Rīgas satiksmes" priekšnieks Leons Bemhens gan joprojām ir norūpējies, ka riteņbraucēji sabiedriskajā transportā varētu sasmērēt citus pasažierus un apskādēt salonu, taču viņu var mierināt ar vienu argumentu: velosipēdistam pārvietošanās ar citu transportu nav laimīgākais brīdis, un rausties ar visu "ratu" tramvajā vai trolejbusā viņu var piespiest vien ārkārtas apstākļi. Taču - jā, riepas nav tīras, pedāļi un citas uzpariktes var būt asas, tādēļ patiešām šajos izņēmuma gadījumos pašiem jābūt īpaši delikātiem un uzmanīgiem pret visu apkārtējo.

To saprotot, LRA aicina riteņbraucējus, ja velosipēds salūzis, pirmām kārtām censties izsaukt "Velo SOS" (šo pakalpojumu piedāvā SIA "Velokurjers"), lai to salabotu un varētu turpināt braukt. Vien tad, ja tas nav iespējams, izvēlēties pasažieru vilcienu vai tramvaju, vai sliktākajā gadījumā - trolejbusu vai autobusu.

Mācīs riteņbraucējus pareizi braukt

Vēl laba ziņa ir tā, ka Rīgas domes Satiksmes departaments (RD SD) no maija līdz augustam (pirmo reizi starptautiskās sadarbības projekta CARMA ietvaros) iecerējis rīkot apmācības tiem, kuri vēlas sākt lietot velosipēdu kā pārvietošanās līdzekli ikdienā. Jo tas, ka cilvēks māk vertikāli noturēties uz divriteņa un vēl tikt uz priekšu, īstenībā nenozīmē, ka viņš ir gatavs pilnvērtīgi iekļauties ceļu, un jo vairāk - pilsētas, satiksmē.

Te lieti atgādināt, ka MK noteikumu Nr.571 "Ceļu satiksmes noteikumi" 217.punktā ir teikts, ka velosipēda vadītājam jābūt klāt velosipēda, mopēda vai jebkura mehāniskā transportlīdzekļa vadītāja apliecībai. Ja riteņbraucējam, kas vēlas pārvietoties pa publiskajiem ceļiem, nav mehāniskā transportlīdzekļa vadītāja apliecības, ir jākārto īpaši eksāmeni Ceļu satiksmes drošības direkcijā un jāiegūst velosipēdista tiesības. Ja tomēr vadītāja apliecības nav (un nav daudziem!), tad satiksmes noteikumus un elementārās velobraukšanas gudrības vismaz savas drošības labad zināt vajadzētu.
Pie labajām ziņām laikam varētu pieskaitīt arī to, ka aprīļa sākumā Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Ameriks bija sarīkojis apspriedi ar nozares ekspertiem, amatpersonām un velosipēdistiem, lai pārrunātu aktualitātes saistībā ar velosatiksmi Rīgā.

Tikšanās laikā sprieda par iespēju uz ielu braucamās daļas izvietot rekomendējošās joslas velosipēdistiem, izskanēja priekšlikums aktīvāk risināt velonovietņu jautājumu, atjaunot segumu un krāsojumu uz esošajiem veloceliņiem, kā arī turpināt pilsētas infrastruktūras sakārtošanu, plānojot tajā jaunus veloceliņus. Sarunas laikā nolēma, ka Rīgas domē tiks izveidota darba grupa, lai risinātu diskusijas laikā skatītos jautājumus.

Kam tiesības atrasties uz ietves

Ar to labās ziņas beidzas. Risināt jautājumus darba grupā, protams, var. Kā zināms, zem guloša akmens ūdens netek. Bet riteņbraucējiem ērtas un drošas pārvietošanās akmens vismaz Rīgā, kā izskatās, iegūlies ir smagi.

VAS "Latvijas Valsts ceļi" (LVC) mājaslapā jautājumu sadaļā kāda kundze žēlojas: "Ejot pa Matīsa ielu uz darbu, vienmēr jāsaskaras ar riteņbraucējiem, kas brauc pa ietvi. Ietve, īpaši pie "Latvijas Gāzes" ēku kompleksa, ir diezgan šaura, un ejot nemitīgi jāskatās, lai kāds riteņbraucējs neuzbrauc virsū no mugurpuses. Rodas iespaids, ka riteņbraucēji ir ietves saimnieki. /../ Ja šāda riteņbraucēju uzvedība ir likumu pārkāpums, tad uz Matīsa ielas būtu jāstāv kādam ceļu policistam un jāiekasē sods par šāda veida braukšanu."

Tamlīdzīgas vēstules noteikti būtu ar mieru rakstīt simtiem rīdzinieku (un ne tikai rīdzinieku). LVC atbilde ir šāda: "Ceļu satiksmes noteikumi atļauj velosipēdistiem, netraucējot gājējus, braukt arī pa ietvi. Personām, kas jaunākas par 12 gadiem, atļauts braukt tikai pa ietvi."
 

"Tātad Rīgā neko nevar – ne velojoslas, ne celiņus."

Lai cik toleranti un uzmanīgi velosipēdists pa ietvi pārvietotos (diemžēl ne visi tā dara!), divritenis tomēr virzās straujāk, nekā gājējs un gribot negribot viņam stresu sagādās. Tā ir realitāte - kājāmgājējiem vismaz siltajā gada laikā arvien biežāk uz ietves nākas lavierēt starp velosipēdistiem. Protams, laimīgi nav ne vieni, ne otri.

Lielākā daļa kājāmgājēju ir pārliecināti, ka ietve pieder tikai viņiem, un reizumis patiešām ir bailes, ka niknāks savu tiesību aizstāvis pedāļu minēju var vienkārši nogrūst uz ielas. Tā ir gadījies un ar smagām sekām velosipēdistam. Bet - kur lai viņš paliek, piemēram, uz K.Barona, Tērbatas, Brīvības vai Čaka ielas? Četri Rīgā esošie veloceliņi pārvietošanās problēmu neatrisina, bet jaunus tuvākajos gados uzbūvēt nav paredzēts. Pirmkārt, tas ir dārgi; otrkārt, atrast vietas īpašu veloceļu izveidei Rīgas apstākļos nav viegli. Vienkāršāks risinājums varētu būt īpašu velojoslu iezīmēšana uz platākām ietvēm vai brauktuvēm. Taču vispirms ir vajadzīgi mūsdienām atbilstoši standarti, kā to darīt.

Pērn septembrī apspriedē par velokustību galvaspilsētā kāds no RD SD vadības stingri deklarēja: velosipēdisti no ietvēm ir jānovāc! Pasākums beidzās ar informāciju, ka šāda standarta projekts Satiksmes ministrijas (SM) paspārnē faktiski jau ir gatavs, bet lietderīgi būtu izveidot darba grupu, kas kopīgi ar SM gana operatīvi līdzētu izlemt par velokustības risinājumiem galvaspilsētā.

Standarts top lēni un grūti

Standarts LVS-190-9 "Velobūvju projektēšanas noteikumi" gatavs nav joprojām. To pēc VAS "Latvijas Valsts ceļi" pasūtījuma izstrādā a/s "Ceļuprojekts".

LVC standartizācijas inženieris Guntis Grāveris LV portālu informē, ka šo noteikumu izstrāde ir paredzama aptuveni mēneša laikā: "Jāņem vērā tomēr arī tas, ka Standartizācijas birojs pēc LVS 190-9 galīgās redakcijas saņemšanas paziņojumu par standartu ievietos savā interneta mājaslapā uz trim mēnešiem. Tikai pēc šī laika standarts būs publiski pieejams (nopērkams). Standarts pēc tā apstiprināšanas aizstās SM 2002.gadā apstiprinātās "Rekomendācijas veloceļu projektēšanai"."
Ministrija savukārt sniedz šādu skaidrojumu: "SM 2011.gada 26.novembrī no Rīgas domes Satiksmes departamenta direktora Edgara Stroda ir saņēmusi vēstuli par velosipēdu ceļu projektēšanas noteikumiem un rosinājumu izveidot darba grupu rekomendāciju izstrādei veloceļu projektēšanai apdzīvotās vietās.

Uz to pagājušā gada 2.decembrī sniegta atbilde, kurā teikts, ka SM nav paredzējusi šādas grupas izveidi, jo Autoceļu standartizācijas tehniskajai komitejai pieejamā finansējuma ietvaros 2011.gadā tika izstrādāts valsts standarts LVS 190-9 "Velobūvju projektēšanas noteikumi", kura mērķis ir noteikt vienotus principus no autosatiksmes atdalītu velobūvju projektēšanai un izveidei neatkarīgi no to atrašanās vietas (apdzīvotās vietās vai ārpus tām).

Minētajā standartā ir iekļauti vispārīgi principi arī attiecībā uz velojoslu veidošanu. /../Vēršam uzmanību, ka jau šobrīd gan Ceļu satiksmes likumā, gan Ceļu satiksmes noteikumos ir ietverts regulējums attiecībā uz velosatiksmi, bet ir paredzēts izstrādāt arī grozījumus tajos, lai atrunātu nepieciešamo regulējumu standarta nosacījumu izpildei.
 

"Kam pietiks prasmes un tolerances, kauli un galva būs veseli, kam ne – tad jau redzēs."

SM konceptuāli neiebilst velojoslu veidošanai pilsētās, tomēr sākotnēji katrs konkrētais gadījums ir nopietni jāizvērtē no satiksmes drošības viedokļa un jāizvēlas piemērotākais satiksmes organizācijas modelis."

RD SD satiksmes organizācijas inženieris Pauls Ķelle standartu izstrādes kavēšanos skaidro ar to, ka šā dokumenta izstrādē bija iesaistīti daudzu organizāciju (SM Autosatiksmes departamenta, VAS "Latvijas Valsts ceļi", Ceļu satiksmes drošības direkcijas, Rīgas domes Satiksmes departamenta, Latvijas Ceļinieku asociācijas, Latvijas Pašvaldību savienības, Rīgas Tehniskās universitātes, a/s "Ceļuprojekts" un LRA - red.) pārstāvji, kuriem bijis daudz atšķirīgu priekšlikumu, un vienotu nostādni panākt nav bijis vienkārši. Minētajam standartam esot rekomendējošs raksturs: noteikumi nebūšot jāievēro obligāti, bet tie kalpos kā vadlīnijas pašvaldībām, kas vēlēsies savā teritorijā jaunas velobūves.

Standarta projekts patiešām ir sīki izstrādāts, un vismaz nespeciālistam šķiet, ka adaptēt tajā iestrādātos paraugus kādai pilsētai nebūtu pārmēru sarežģīti.

Nevar norobežot ne joslas, ne celiņus

P.Ķelle pret velojoslu iekārtošanu uz ielas brauktuves, norobežojot to no auto satiksmes plūsmas ar sānu sadalošo joslu (kas šķiet vienkāršākais veids), ir atturīgs. Rīgu atšķirībā no citām Eiropas pilsētām, kurām izbūvēti apvedceļi, šķērso maģistrālā satiksme, un tādēļ šeit centra ielās satiksme ir daudz intensīvāka. Tādēļ nav iespējams, kā, piemēram, Stokholmā, plaši izbūvēt gan veloceļus, gan velojoslas. Turklāt pašlaik Ceļu satiksmes noteikumi neatļauj uz brauktuves nodalīt joslu riteņbraucējiem un marķēt to ar attiecīgu apzīmējumu. Ceļš var būt paredzēts vai nu automobiļiem, vai velosipēdiem, bet ne abiem vienlaikus. Akmens kustināšana no šīs puses ir CSDD ziņā.

Tātad Rīgā nevar norobežot neko - ne velojoslas, ne celiņus. Visi tāpat turpinās arvien blīvāk bīdīties pa ietvēm. Portāla "Veloriga.lv" veidotājs un Latvijas Riteņbraucēju apvienības dibinātājs Romāns Meļņiks uzskata, ka salīdzinājumā ar citām Eiropas pilsētām - Stokholmu, Amsterdamu, Helsinkiem - riteņbraucēju skaitam ir iespējas augt un augt: "Ar ko mēs sliktāki?" Romāns optimistiski uzskata, ka Rīgā velosipēdistiem ir pietiekami daudz brīvas vietas gan uz ietvēm, gan brauktuvēm, turklāt veloceliņš nekad nevedīs tieši līdz darbavietai, skolai, veikalam, vajadzīgajai iestādei. "Bet tajā brīdī, kad tur nokļūstam, gan ir vajadzīgs drošs statīvs, kur braucamo novietot. Statīvu Rīgā ir par maz, un tas, kas daudzviet atrodas pie lielveikaliem, piemēram, "Superneto", "Spices", vienkārši ir parodija par šo konstrukciju."

Pret atsevišķu velojoslu ierīkošanu uz ietvēm R.Meļņiks noskaņots atturīgi: "Ir taču redzams, ka gājēji staigā pat pa īpašajiem veloceliņiem un divriteņiem ceļu nedod. Ja būs vien iezīmēta sadalošā līnija, velosipēdisti uzskatīs, ka viņiem ir priekšroka, brauks pārgalvīgāk, bet gājēji, ieraugot, piemēram, vilinošu skatlogu, ies viņiem tieši šķērsām priekšā, un tad patiešām nebūs labi."
Patiešām, piemēram, pie VEF, kur ir gan īpaši plata ietve, gan atsevišķi iezīmēta velojosla, daudzi gājēji to ignorē principā. Viņi nereti izmanās pat staigāt pa veloceliņu Skolas ielā, kur tas patiešām ir norobežots no ietves.

Negadījumu un cietušo skaits pieaug

Atšķirībā no R.Meļņika šīs vasaras un tuvāko gadu situāciju Rīgā optimistiski vērtēt nespēju. Jā, var RD SD mājaslapai sūtīt vēstījumus par velobraucējiem nelabām vietām Rīgā. Pērnvasar nosūtīju ziņu, ka uz VEF tilta lejpusē segums kā arumi. Vai no tā kaut kas mainījies? Pērnvasar tā paša tilta viducī divi pusmūža zviedru tūristi uzjautrinājās, vērojot, kā sastrēgumstundā pa šauro ietvīti starp stabiem divos virzienos minas riteņbraucēji un vienlaikus izmanās pārvietoties arī gājēji. Tā jau var. Ko tik visu nevar?

Tajā pašā laikā Valsts policija ziņo, ka ceļu satiksmes negadījumos Latvijā iekļūst arvien vairāk riteņbraucēju un mopēdistu: 2009.gadā - 697, 2011. - 892. Pērn gada pirmajos trīs mēnešos bija 20, šogad - 39 satiksmes negadījumu.

Diemžēl liels ir arī negadījumos ievainoto velobraucēju un mopēdistu skaits: 2009.gadā - 353, 2011.- 555. Ziemas mēnešos šogad traumas guvuši 20 cilvēki, gandrīz divreiz vairāk nekā pirms gada. Tā kā mopēdu vadītāju ir maz, lielākais satiksmes negadījumos iesaistīto skaits, protams, ir riteņbraucēji un visvairāk - Rīgā. Jā, slikti, ka tik maz riteņbraucēju nēsā ķiveres. Slikti, ka tik neuzmanīgi brauc garām vārtu rūmēm, no kurām var iznirt auto; nelāgi, ka neievēro noteikumus un neaprīko savus braucamos ar lampiņām un atstarotājiem. Vēl bēdīgāk, ka brauc reibumā. Taču starp cietušajiem ir arī tādi, kas traumas guvuši nedrošas pārvietošanās vides dēļ.

Ja uzlabojumi nav paredzami, tad jāpaļaujas uz dabisko izdzīvošanas spēju. Kam pietiks prasmes un tolerances, kauli un galva būs veseli, kam ne - tad jau redzēs. Kad būs sasniegta bīstamības "kritiskā masa", gan jau arī parādīsies uzlabojumi.

Vienīgi tad jājautā - ja pārvietošanās vide nav droša, vai velosipēds arvien būs veselībai labvēlīgs pārvietošanās līdzeklis un ar to vienmēr jebkurā laikā varēs nokļūt jebkurā vietā?