Ko nozīmē tiesības uz bezmaksas izglītību?

Tiesībsarga biroja juriskonsulte bērnu tiesību jomā Līga Ķikute, atgādinot, ka vispārizglītojošajās skolās mācās 229 000 bērnu, uzsvēra - tas nozīmē, ka jautājums par izglītības ieguvi būtībā attiecas vismaz uz trīskārt lielāku cilvēku skaitu, jo skar tiklab skolotājus, kā bērnu vecākus un citus tuviniekus. Tiesībsargs bezmaksas izglītības garantēšanas principu skaidro plašāk: tās ir tiesības iegūt izglītību atbilstoši katra jaunieša spējām, tās maksimāli attīstot.

Lai to panāktu, ir izveidota konsultatīvā padome, kas sagatavo priekšlikumus tiesībsargam tieši izglītības pieejamības jomā – vērtējot šo principu no dažādiem aspektiem, sākot no attāluma līdz skolām līdz pat iespējām mācīties bērniem ar dažādām veselības vai sociālajām problēmām.

Tiesībsargs rosinājis apsvērt to, vai, valstij uzņemoties pienākumu nodrošināt bērnus ar bezmaksas izglītību, ir nepārprotami skaidrs, kas ar to domāts un vai šis mērķis ir sasniegts?

"Varbūt nepieciešamas izmaiņas citos normatīvajos aktos, lai nodrošinātu bezmaksas izglītību? Mēs esam apkopojuši informāciju par situāciju arī citās valstīs. Tur bezmaksas izglītība nenozīmē tikai atbrīvošanu no mācību maksas un nodrošināšanu ar mācību grāmatām. Jautājums ir daudz plašāks.

Patlaban Latvijā norisinās diskusijas par izglītības kvalitāti un laika posmu, kādā vispārējā izglītība būtu jāiegūst. Taču tas viss zaudē aktualitāti, ja bērni dažādu iemeslu dēļ vai nu līdz skolai netiek, vai arī ja viņi nespēj tikt līdzi mācību procesam.

Patlaban daudz sarežģītāks kļuvis arī jautājums par to, kas ietilpst jēdzienā "mācību līdzekļi" – tie ir ne tikai grāmatas, uzskates un tehniskie līdzekļi. Valsts sadarbībā ar pašvaldībām mācību grāmatu iegādi finansē. Taču ir skaidrs, ka izglītības iegūšanai tikai ar grāmatām vien vairs nepietiek. Taču – vai valstij ir jānodrošina pilnīgi viss, kas saistīts ar izglītības iegūšanu? Kur ir tā robeža, kad savas saistības ir jāuzņemas arī ģimenei?" diskusiju problemātiku formulēja L.Ķikute.

Par bezmaksas izglītību maksā visa sabiedrība

Gunta Kraģe, Latvijas vecāku apvienības-fonda "Viens otram" valdes locekle, uzskata, ka ir nepareizi runāt par "bezmaksas izglītību", jo kāds taču par to maksā – šajā gadījumā sabiedrība, kura to apmaksā ar saviem nodokļiem. Tāpēc vēl jo lielāka uzmanība būtu jāpievērš tam, lai šie līdzekļi tiktu izmantoti racionāli, veicinot izglītības kvalitāti.

Valsts budžetā finansējums izglītībai kopš 2008.gada ir mainījies, atzina Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietniece Inga Štāle. Tik krass samazinājums nav bijis nevienai citai nozarei. Izteikts budžeta samazinājums bija augstākajai izglītībai, sportam, zinātnei, bet tika skartas pilnīgi visas jomas. Pozitīvi, ka šogad finansējums izglītībai gan vairs nav sarucis, paliekot iepriekšējā līmenī, un tas ļauj cerēt, ka saspringtais taupības režīms pamazām atslābs.

Diemžēl ir samazinājies ne tikai finansējums, bet arī skolēnu skaits – četru gadu laikā tas sarucis par gandrīz 20 procentiem. Tāpēc jau patlaban jāprognozē, cik izglītības iestādes Latvijai būs nepieciešams uzturēt nākotnē. Šajā ziņā aktualizējas jautājums – kā optimizēt skolu tīklu, daļu no tām slēdzot, bet vienlaikus nodrošinot skolu pieejamību?

"Tiesībsargs bezmaksas izglītības garantēšanas principu skaidro plašāk: tās ir tiesības iegūt izglītību atbilstoši katra jaunieša spējām, tās maksimāli attīstot."

I.Štāle atzīst, ka finansējums mācību līdzekļu iegādei skolās nav pietiekams. Taču jau nākamgad paredzams, ka uz vienu bērnu tiks piešķirti divi lati iepriekšējo 72 santīmu vietā. "Nevarēsim atļauties katram bērnam nopirkt jaunu mācību grāmatu, tamdēļ skolām rūpīgi jāplāno, kā šos līdzekļus izmantot," uzsver ierēdne. Viņa atgādināja, ka bijušais ministrs R.Broks tikšanās reizēs ar skolotājiem vienmēr mudinājis: ir rūpīgi jāpārdomā, vai tiešām nepieciešams likt vecākiem iegādāties visas iespējamās darba burtnīcas.

Konferencē tika runāts arī par iespējām veikt mācību līdzekļu kolektīvo iepirkumu, par darba burtnīcu lietošanas optimizāciju un citiem racionālākiem veidiem, kā izlietot mācību līdzekļiem piešķirto naudu. Apskatot finansējuma jautājumu, pieminēta tika arī  finansēšanas principa "nauda seko skolēnam" ieviešana 2009.gada 1.septembrī. Ministrijas pārstāve norādīja, ka šī principa iedzīvināšana veicinājusi konkurenci starp pašvaldībām, jo parasti bērns izvēlas to mācību iestādi, kur ir labāks, kvalitatīvāks izglītības piedāvājums. Savukārt bērnu skaita pieaugums skolā ļāvis nodrošināt augstāku atlīdzību pedagogiem.

Īsta izglītība ir tikai kvalitatīva izglītība

Izglītības pētniece Marija Golubeva ("Providus") īpaši pievērsusies iekļaujošās izglītības jautājumam. Pētniece uzsver: bērniem jānodrošina ne tikai tiesības uz bezmaksas, bet uzsvars jāliek tieši uz kvalitatīvu izglītību, jo tikai tāda izglītība sasniedz savu mērķi.

Lai labāk saprastu terminu "iekļaujoša izglītība", lūk, britu pedagoģes Lani Floriani skaidrojums: "Iekļaušanās ir iespēja piedalīties. Iekļaušanos neraksturo situācija, kad skolēns, piemēram, ar speciālajām vajadzībām, fiziski atrodas skolā. Iekļaujošā skolā mēs runājam par pieredzes kvalitāti, iespēju piedalīties – izglītības procesā, izglītības programmās, skolas dzīvē. Skolēns pilnībā ir iekļauts tad, ja viņš ir aktīvi iesaistīts un piedalās klases un skolas dzīvē. Tai ir jābūt kvalitatīvai pieredzei, un to nevar panākt, ja mēs vienkārši bērnu aizsūtām vai ievietojam skolā."

M.Golubeva uzskata, ka nepieciešams plašāk pievērst uzmanību tam, lai bērniem un ģimenēm tiktu nodrošināts atbalsts visos līmeņos, palielinot iespējas iekļauties izglītības sistēmā jauniešiem ar īpašām vajadzībām. Pašlaik, kā secinājusi pētniece, šie bērni Latvijā galvenokārt tiek sūtīti uz speciālām grupām vai iestādēm.

"Taču iekļaujošās izglītības principu nevar īstenot, nemainot skolotāju un bērnu attieksmi. Politika šajā gadījumā nav abstrakta normatīvo aktu grozīšana, bet gan praktiska skolotāju un ģimeņu darbība, arī sabiedrības ieguldījums. Tas, vai skola ir gatava pieņemt bērnus, kuru mācībām ir nepieciešams lielāks atbalsts, lielā mērā ir atkarīgs no skolas vadības, nevis no vienotas valsts rīcībpolitikas," savos novērojumos dalās pētniece.

"Skolas lielākoties vēl nav gatavas pieņemt tādus bērnus, kuriem mācību procesa laikā nepieciešams lielāks atbalsts."

"Principu, kāds valda arī Latvijas skolās, kad reitingi veidoti, pamatojoties uz centralizēto eksāmenu rezultātiem, Starptautiskā skolotāju arodbiedrība vērtējusi kritiski, norādot, ka šādu reitingu veidošana nav pareizākais veids, kā vērtēt skolotāju darbības kvalitāti. Daudz nozīmīgāks princips būtu skolotāja darba kvalitāti vērtēt pēc tā, kā tiek "izvilkti" vājākie skolēni, kā skolotājs spēj strādāt atbilstoši katra skolēna individualitātei, palīdzot iekļauties skolā jauniešiem ar īpašām vajadzībām, lai neciestu mācību kvalitāte visā klasē. Tas patiešām ir grūts uzdevums. Bet tajā pašā laikā ir būtiski bērniem jau skolas vecumā saprast, ka sabiedrībā ir dažādi cilvēki, un iemācīties ar to sadzīvot. Tāpēc nepieciešams mērķtiecīgi ieguldīt līdzekļus un darbu skolotāju izglītošanā."

Vecāku pārstāve G.Kraģe uzskata, ka nepieciešams sniegt kvalificētu atbalstu skolām, lai palīdzētu izprast, kādā veidā mazināt bērnu sociālo atstumtību, arī to, ko nozīmē praksē bērna sociālā atstumtība. "Mācīšanās grūtības ir ļoti daudziem bērniem, tās ir dažādas, un ir jāmeklē risinājums, kā vislabāk palīdzēt. Tikai tā iespējams nodrošināt, ka bērni iegūs katrs savām spējām atbilstošu izglītību," uzsvēra vecāku pārstāve.

Bērns – izglītības sistēmas centrālā ass

Latvijas Bērnu foruma valdes priekšsēdētāja Inete Ielīte atgādināja par visai ambiciozo un lielo mērķi - ES programmu "Eiropa 2020", kuras mērķis ir  inteliģenta, iekļaujoša, ilgtspējīga sabiedrība.

"Visi šie trīs aspekti ir vienlīdz nozīmīgi. Lai tos īstenotu, nepieciešama arī bērnu līdzdalība, darba, sadarbības prasmes, kuras izglītības process nenodrošina. Turklāt jāsamēro tie pienākumi un atbildība, kas ir skolotājiem, vecākiem un bērniem. Patlaban netiek domāts par to, lai izstrādātā programma būtu pieskaņota bērniem. Tāpēc dialogs nepieciešams visos līmeņos, " uzsvēra I.Ielīte.

Bērnu forma pārstāve sasaistīja izglītības nodrošinājumu ar sabiedrības nabadzības jautājumu: "Bērns nav atraujams no ģimenes, tāpēc jāvērtē tas konteksts, kādu atbalstu saņem ģimene. Bērnus skolai nesagatavo tikai 5–6 gadu vecumā. Katram bērnam no pusotra gada vecuma dažas stundas dienā jābūt speciālistu uzraudzībā, jāapgūst jaunas prasmes, kas nepieciešamas dzīvē. Bet šajā saistībā nevar nerunāt par to, ka, pēc pēdējiem "Eirobarometra" datiem, Latvijā 86% ģimeņu ir grūti vai pat ļoti grūti "savilkt kopā galus". Tāpēc ir jānodrošina ģimenēm pieeja adekvātiem ekonomiskajiem resursiem. Nepietiek tikai ar to, lai bērns aizietu uz skolu.

I.Ielīte uzskata, ka nepieciešams domāt saimnieciskāk, ar pieejamo līdzekļu palīdzību nodrošinot to, lai bērni saņemtu vecumam atbilstošu uzturu, lai viņi pēc iespējas vairāk apmeklētu interešu izglītības pulciņus. Tam visam ir cieša saistība ar bezmaksas izglītību, jo bērna fiziskajai attīstībai un veselībai ir tikpat liela loma kā mācību iestāžu pieejamībai. Tāpēc, pēc Bērnu foruma pārstāves domām, nav atceļams astoņu latu lielais ģimenes pabalsts. Iespējams, ka to lietderīgāk būtu novirzīt bērnu ēdināšanai.

"Ja tikai daļa spēs nopirkt labu izglītību, samaksāt par pulciņiem un citām aktivitātēm, noslāņošanās kļūs vēl lielāka."

I.Ielīte ieteica sabiedrību pievērst uzmanību jautājumam – kāpēc palielinās skolēnu skaits ar mācīšanās grūtībām? Kāpēc visbiežāk bērni vēlas saņem palīdzību nevis pārtikai, pajumtei,  bet pēdējā laikā ārkārtīgi pieaudzis pieprasījums pēc bērnu uzticības tālruņa? Stress, depresija, vecāku problēmas ietekmē arī bērnus, un palīdzība ir nepieciešama arī šajā ziņā.

Par dialoga nepieciešamību runāja arī Saeimas Izglītības un zinātnes komisijas priekšsēdētājas vietniece Vineta Poriņa, kurai ir liela pieredze Eiropas Komisijas izglītības projektos. "Tas, ka skolas un pirmsskolas mācību iestādes negrib dzirdēt vecāku iniciatīvas, nenotiek tikai Latvijā, šī ir visas Eiropas problēma. Taču jāpanāk tas, lai izglītība būtu bērncentrēta - šis termins ir korekts, tas ir 21.gadsimta izglītības termins. Tas nenozīmē, ka bērns viens pats izolēti atrodas centrā, bet gan to, ka visi – skolotāji, ierēdņi, politiķi, vecāki - strādājam tāpēc, lai bērnam būtu maksimāli labi, viņam piemēroti apstākļi un iespējas savu spēju attīstībai."

Vai tiešām visiem visu – bez maksas?

Fonda "Ziedot" valdes priekšsēdētāja Rūta Dimanta piekrita iepriekš izskanējušajam: "Nevaram runāt par kvalitatīvu izglītību, ja bērns nav centrā, ja bērns nav kā vērtība. Kamēr centrā būs citi argumenti vai institūcijas, nekad nenonāksim līdz kvalitatīvai bezmaksas izglītībai. Tas, ka klases ir tik lielas, ka tajās ir daudz skolēnu, pedagogiem neļauj kvalitatīvi strādāt. Tas nozīmē, ka nav iespējams runāt par tik nepieciešamo iekļaujošo izglītību un bērniem, kam ir grūtības dažādās mācību jomās. Faktiski izveidojas bērnu grupa, kuri šo izglītību tikpat kā nesaņem – ja tiek vērtēts pēc būtības, ka izglītības iegūšana nav tikai sēdēšana stundās."

Tajā pašā laikā R.Dimanta ir pārliecināta, ka ir jābūt noteiktai robežai, kas bērnu izglītībā ir bez maksas un kur sākas vecāku atbildība. "Mūsu ir maz, un mēs valstij izmaksājam dārgi. Tāpēc bezmaksas izglītība jāskata kompleksi ar sabiedrības vispārējo pārticības līmeni. Tā ir jānodrošina, bet vienlaikus jābūt arī sabiedrības solidaritātei - tiem, kam objektīvi nepieciešams, ir jāpalīdz, bet pilnīgi visiem visu no valsts un pašvaldību budžeta mēs par brīvu garantēt nespēsim.

Valstī patlaban ir 200 000 ļoti nabadzīgi cilvēki. Kad cilvēks ilgstoši izticis ar maziem līdzekļiem, izglītība un kultūra ir īpaša greznība, no kuras nākas atteikties. Lai Latvijā būtu sevi cienoša sabiedrība, vecākiem pašiem jābūt spējīgiem ar savu darbu nopelnīt bērnam iztiku, nodrošināt pusdienas, papildu izglītību. Mūsu valsts lielākā problēma ir tā, ka vecāki ar savu darbu nevar nodrošināt bērniem nepieciešamo attīstību, turklāt sabiedrība ir arī ļoti noslāņojusies. Rodas liela nevienlīdzība, ko ar bezmaksas izglītību vien neatrisināsim. Tajā pašā laikā ja tikai daļa spēs nopirkt labu izglītību, samaksāt par pulciņiem un citām aktivitātēm, noslāņošanās kļūs vēl lielāka."

Reforma tuvojas. Vai problēmas tiks pamanītas?

Ierastie priekšstati par bezmaksas izglītību arvien vairāk mainās, jo pārmaiņas attiecas gan uz pašu mācību procesu, gan palīglīdzekļu daudzveidību – sākot ar mācību grāmatām līdz pat interaktīvajām tāfelēm. Arī no paša izglītības procesa gan jaunieši, gan viņu vecāki gaida arvien vairāk.

Latvijas izglītības ministrs Roberts Ķīlis, uzsākot debates par vispārējās izglītības sistēmas reformu, būs spiests uz šiem Tiesībsarga konferencē izskanējušajiem jautājumiem atbildēt, arī pieņemot lēmumus par tīri praktiskiem katras problēmas risinājumiem. Jo Satversmes 112.pants mums visiem uzlicis atbildīgu pienākumu, un tas jāatceras, pieņemot ikvienu lēmumu attiecībā uz izglītību.