Pirmdiena,
20. novembris
viss arhīvs
skaidrojumi
likumi praksē
Likumdošana
Norises
viedokļi
Intervijas
Komentāri
LV portāls jautā
Atklātās vēstules, paziņojumi
Amatpersonu runas
e-konsultācijas
latvijas vēstnesis
 
tiesību akti
 
oficiālie paziņojumi
likumi.lv
jurista vārds
IZVĒRSTI
SEKO MUMS!
 
Preses relīzes
 
 
Skaidrojumi
 
 
Viedokļi
 
 
Tiesību akti
 
 
Likumi praksē
 
 
E-konsultācijas
 
 
Lapas karte
 
 
RSS
 
 
Kontakti
 
 
 
 

Latvijas valsts - veiksme, varonība, apņēmība un pareizi lēmumi  2


Guntars Laganovskis
18.11.2011

Palielināt | Samazināt
 
Ieteikt:   +5
-0



 Drukāt
 Nosūtīt
 Ziņot redaktoram
 Komentēt
Iesaka:   +5 -0

Latvijas un latviešu tautas vēsturē veiksmes ir bijis krietni vairāk, nekā mēdzam ikdienā saskatīt. Lai cik nevietā šāds apgalvojums patlaban daudziem varētu likties, gan vēsture, gan šodiena to neapšaubāmi apliecina. 11. un 18.novembris ir spilgti, taču ne vienīgie piemēri.

Veiksmes, varonības, apņēmības un pareizu lēmumu paraugs. Tā vienā teikumā varētu raksturot valsti, kuras 93.gadskārtu atzīmējam laikā, kad daudziem šķiet: Latvijā nekad nekas labs nav bijis un nebūs. Latvijas valsts rašanās un turpmākā vēsture apliecina gluži pretējo.

Latvijas vēsture ir neparasta un vienlaikus raksturīga ar to, ka fortūnas vaigs pret mums allaž pavērsies tieši viskritiskākajos brīžos un visbezcerīgākajās situācijās.  Lai arī cik paradoksāli daudziem tas šķistu, skats no malas uz Latvijas vēsturi liek teikt: laimes lutekļi. Tiesa, panākumu lauri nobirtu vēl neizplaukuši, ja līdztekus veiksmei nebūtu arī pašaizliedzīgas drosmes un ideālistiskas ticības savai lietai pat tad, kad šķita par uzvaru var sapņot tikai trakais. 1918.gada 18.novembris un 1919.gada 11. novembris tam ir labākais apliecinājums.

 

Īstajā brīdī

Nekas nerodas tukšā vietā pats no sevis. 11. un 18.novembris nebija izņēmums. Beidzoties Pirmajam pasaules karam, latvieši jau bija nobrieduši savai nacionālajai valstij. Un Latvijas valsts dzimšana tiešām bija brīnums.

Lai arī kā ir pieņemts laiku līdz šiem novembra notikumiem daudzināt par 700 verdzības gadiem, latvieši tajos ir ne tikai izdzīvojuši, bet izrādījušies arī ieguvēji. Ilgstošā piederība vācu kultūrtelpai noteica mūsu piederību Rietumu pasaulei un tradīcijām, kas faktiski izrādījās būtiskākie faktori neatkarīgas Latvijas valsts eksistencei pareizticīgās Krievijas impērijas pierobežā.

Vācu koru dziedāšana, no kuras izauguši Dziesmu svētki, un latviešu kopdziedāšanas tradīcijas, kas latviešus saliedēja kā nāciju 19.gadsimtā, līdztekus vāciskajam luterismam un Eiropas Apgaismības laikmeta humānisma vērtībām pieder pie galvenajiem latviešu kultūras kodiem joprojām. Orientācija uz demokrātiskajām Rietumu valstīm neapšaubāmi izrādījās vienīgā brīvas latviešu valsts pastāvēšanas iespēja gan pēc oktobra apvērsuma Krievijā, gan pēc Padomju Savienības sabrukuma.  

Kur milži kaujas, tur mazie cieš. Aksioma? Taču līdztekus ciešanām, pēc Pirmā pasaules kara brūkot kā Krievijas, tā Vācijas impērijām, latvieši pamanījās saskatīt izdevību neatkarīgas valsts nodibināšanai, turklāt īstenot to apstākļos, kad par kundzību šajā teritorijā cīnījās kā krievu lielinieki, tā vācieši. Pastāvēja pavisam reāla varbūtība, ka Latvijas teritorija tiks sadalīta starp Krieviju un Vāciju.

No 1915.gada gada līdz 1920.gadam Latvijas teritoriju nemitīgi postīja karadarbība, uzbrūkošas un bēgošas svešzemju armijas. Taču, pieaugot cerībai par sabiedroto uzvaru, latviešos raisījās arvien lielāka ticība Antantes valstu atbalstītajai tautu pašnoteikšanās idejai un tās piepildījumam.

"Orientācija uz demokrātiskajām Rietumu valstīm neapšaubāmi izrādījās vienīgā brīvas latviešu valsts pastāvēšanas iespēja."

Vienlaikus latviešu vidū nebija vienota viedokļa par šīs pašnoteikšanās īstenošanu. Vēl 1917.gadā, ticot Krievijas demokrātiskas attīstības iespējai, populārs bija sauklis "Brīva Latvija Brīvā Krievijā!". Vienotības par Latvijas valsts nodibināšanas tiesiskajiem un politiskajiem aspektiem nebija arī politisko aprindu vidū. Tomēr, neraugoties uz būtiskām domstarpībām un nemitīgi mainīgo situāciju, nozīmīgākajiem latviešu politiskajiem spēkiem un sabiedriskajām organizācijām izdevās vienoties par nepieciešamību izveidot neatkarīgu un demokrātisku Latvijas valsti un vēlāk panākt tās starptautisku atzīšanu.

1918.gada 17.novembrī, vienojoties dominējošajiem politiskajiem spēkiem  - Latviešu pagaidu nacionālajai padomei un Demokrātiskajam blokam –, tika nodibināta Latvijas Tautas padome ar Jāni Čaksti priekšgalā un izveidota Pagaidu valdība ar Kārli Ulmani kā tās vadītāju. Dienu vēlāk – 18.novembrī – svinīgi tika pasludināta neatkarīga Latvijas valsts. Tas izdevās īsajā un īstajā brīdī, kad abas lielvalstis - Vācija un Krievija – nespēja to aizkavēt. 

 

No utopijas līdz realitātei

Lai gan bija proklamēta Latvijas valsts ar savu valdību, reālas varas tai pietrūka – nebija ne savas armijas, ne ieroču, ne naudas, ne vienprātīga iedzīvotāju atbalsta, ne starptautiskas atzīšanas. Reālā vara 1918.gadā joprojām bija Vācijai, bet jau decembrī Latvijas teritorijā strauji iebruka lielinieku armija un janvārī tika ieņemta Rīga un lielākā jaunpasludinātās valsts daļa. Ulmaņa Pagaidu valdība formāli palika vien noteicēja nelielā, faktiski vācu kontrolētā teritorijā ap Liepāju.

1919.gada aprīlī vācieši, pēc Antantes valstu rīkojuma būdami Latvijas Pagaidu valdības sabiedrotie cīņā pret boļševiku iebrukumu, sarīkoja apvērsumu un tika izveidota mācītāja Andrieva Niedras provāciskā valdība. Ulmanis ar vairākiem ministriem patvērās uz karakuģa "Saratov", kuru apsargāja Lielbritānijas flotes kuģi. Militāri politisko juku rezultātā 1919.gada pavasarī Latvijas teritorijā pastāvēja veselas trīs valdības – nacionālā Kārļa Ulmaņa, boļševistiskā Pētera Stučkas un provāciskā Andrieva Niedras valdība.

Taču situāciju par labu vērsa ārējie apstākļi – Pasaules karā uzvarējušie sabiedrotie, reaģējot uz lielinieku militārajiem panākumiem, vācu un latviešu nacionālajiem spēkiem lika sadarboties pret kopējo ienaidnieku – boļševikiem. Padomju varas pārstāvji, kas izvērsa teroru pret Latvijas iedzīvotājiem, lika Stučkas režīmam strauji zaudēt popularitāti un izraisīt iedzīvotājos aktīvu pretošanos.

Neraugoties uz šķietami bezcerīgo situāciju, Latvijas Pagaidu valdībai situācijā, kad lielinieki bija spiesti atkāpties, izdevās gan noturēt sabiedroto atbalstu, gan izveidot militāru sadarbību ar Lietuvu un Igauniju, gan iegūt arvien lielāku atbalstu nacionālajiem spēkiem. Tādējādi pēc Cēsu kaujām 27.jūnijā Pagaidu valdība atjaunoja varu Liepājā, bet jūlija sākumā atgriezās Rīgā. Vācu Landesvērs un Dzelzs divīzija tika sakauta, un Niedras valdība beidza pastāvēt. Tas nebūtu bijis iespējams, ja veiksme atkal nenostātos latviešu pusē un izšķirošajā brīdī cīņā ar vācu spēkiem nebūtu iesaistīta Igaunijas armija, kuras sastāvā karoja arī Ziemeļlatvijas brigāde.

"Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu laikā Latvija bija izpostīta vairāk nekā jebkura cita valsts Eiropā."

1919.gada rudenī pienāca jaunizveidotās Latvijas, iespējams, pats izšķirošākais brīdis -  bermontiāde ar tās kulmināciju 11.novembrī, kad latviešu nacionālajiem spēkiem cīņā pret militāri un skaitliski ievērojami pārāko Pāvela Bermonta–Avalova vadīto  Krievijas Rietumu armiju izdodas gūt uzvaru. Neatkarīgās Latvijas valdības kontrolē nonāca jau lielākā Latvijas daļa, izņemot Latgali, no kurienes sadarbībā ar Poliju lielinieku armija tika padzīta vien 1920.gada sākumā. Minētā gada augustā, kad boļševistiskās Krievijas spēki bija izsīkuši Pasaules un Pilsoņu karos, Latvija ar Krieviju parakstīja miera līgumu, kurā tā "bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai uz Latvijas tautu un zemi".

Nekas tamlīdzīgs dažus gadus vēlāk vairs nebūtu iespējams. Krievijai atsakoties no pretenzijām uz jaunizveidotajām Baltijas valstīm, beidzot pavērās iespēja Latvijas neatkarību de iure atzīt starptautiski.

 

Rodas uz pelniem un gruvešiem

Jaunizveidotās Latvijas valsts attīstība pēc neatkarības faktiskās un juridiskās nostiprināšanas ir apbrīnas vērta. Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu laikā Latvija bija izpostīta vairāk nekā jebkura cita valsts Eiropā. Bēgļu gaitās uz Krieviju bija devušies ap 800 000 cilvēku, apmēram puse latviešu bija pametuši savu zemi.

Pirmais pasaules karš, pēc ļoti aptuvenām aplēsēm, bija prasījis vismaz ceturto daļu no tautas dzīvā sastāva. Latvijā, kurā, pēc 1914.gada datiem, bija divarpus miljona iedzīvotāju, 1925.gadā pēc visu bēgļu atgriešanās tika uzskaitīti vien 1,8 miljoni. Dzīvā spēka zaudējumu ziņā, ievērojami atpaliekot no Latvijas, otro vietu pēc Pasaules kara ieņēma Serbija, kur no iepriekšējiem trim miljoniem iedzīvotāju pēc kara izdevās uzskaitīt aptuveni 2,9 miljonus.

Militārās darbības rezultātā bija gandrīz pilnībā iznīcināta vai neatgriezeniski izvesta uz Krieviju Latvijas rūpniecība, neskaitāmas zemnieku saimniecības bija nolīdzinātas līdz ar zemi, sagrautas ēkas un tautsaimniecības infrastruktūras. Savus novērojumus līdz tam pārtikušajā Zemgalē 1918.gada vasarā apraksta trimdas vēsturnieks Arnolds Spekke: "Mēmas un skumjas rēgojās bagātā apgabala skaistās saimniecības, neredzēja ne ganāmpulka, ne arī kādas cilvēka dvēseles, neatskanēja ne suņa rējiens, un treknā, gadiem ilgi neapstrādātā zeme skanēja zem kājām kā kad kāds staigātu pa akmens klonu."[1]

Neraugoties uz neiedomājamo postu, kādā Latvija atradās 20.gadu sākumā, jau desmit gadu laikā to izdevās pārvarēt, gūstot iespaidīgus panākumus visās valsts dzīves jomās. Latvija pārliecinoši nostājās uz parlamentārās demokrātijas attīstības ceļa, pieņēma konstitūciju, kas atbilda tā laika Eiropas progresīvākajiem paraugiem, ātri un efektīvi īstenoja agrāro reformu un sākās rūpniecības izaugsme.

Laikā kad daudzas Eiropas valstis pārdzīvoja inflāciju, Latvija ieviesa savu stabilu valūtu – latu. Jau 1930.gadā nacionālais ienākums uz vienu iedzīvotāju Latvijā sasniedza 600 latu. Salīdzinājumam, Lietuvā – 280, Polijā – 380, bet Somijā – 610 latu. Latvijas tautsaimniecības izaugsmes potenciāls ļāva prognozēt valsts turpmāku attīstību, ja vien nebūtu pienācis 1940.gada 17.jūnijs.

Demokrātija, kā to apliecināja valsts ekonomiskais un kultūras uzplaukums, Latvijā pastāvēja pietiekami spēcīgi, tikai K.Ulmaņa īstenotais apvērsums bez patiesi objektīviem iemesliem šo pārvaldes modeli sagrāva. Parlamentārā demokrātija Latvijā noturējās ilgāk nekā Lietuvā, Polijā un Igaunijā.

Līdztekus demokrātijas un saimnieciskās dzīves attīstībai Latvijā, tiklīdz tas bija iespējams, izvērsās rosīga un daudzveidīga kultūras dzīve. Jau 1919.gada septembrī durvis vēra Latvijas Universitāte, studentu skaits 20.gadsimta 30.gados Latvijā bija procentuāli lielākais starp Eiropas valstīm. Izglītība bija viena no jaunās valsts prioritātēm – visā valstī sākās strauja jaunu skolu celtniecība. Jau 1920.gada novembrī tika nodibināts kultūras fonds, kuru kopš 1921.gada vadīja parlamenta priekšsēdētājs.  

Var diskutēt par niansēm, kā tika zaudēta Latvijas neatkarība un ieviests padomju okupācijas režīms. Taču līdz ar Otrā pasaules kara sākumu Baltijas valstīm, kaut arī tās centās ieturēt neitralitātes politiku, pašām nebija nekādu reālu iespēju savu neatkarību nosargāt. Tomēr, neraugoties uz aneksiju, inkorporāciju Padomju Savienībā, vēlāko piespiedu kolektivizāciju, industrializāciju un rusifikāciju, 80.gadu beigās, brūkot Padomju Savienībai, Latvija bija saglabājusi potenciālu neatkarības atjaunošanai. Izvēlētā nevardarbīgā taktika šī mērķa sasniegšanai izrādījās visatbilstošākā tā brīža apstākļos. Un tikai ticība, šķiet, neiespējamajam ļāva piedzīvot Trešo atmodu.

Latvijas neatkarības atjaunošanas centienus, kuru iznākums vēl līdz 1991.gada augustam bija miglā tīts, līdz realitātei atkal noveda negaidītais - pučs Maskavā, kurš sākotnēji šķita brīvas valsts atjaunotnes beigas, taču izrādījās tās sākums. Mirklī, kad Latvijas Republikas Augstākā Padome 21.augustā pieņēma konstitucionālo likumu par pilnīgu neatkarības atjaunošanu un Vecrīgā iebrauca OMON bruņutransportieri, notika tobrīd neticamais –  no Maskavas pienāca vēsts, ka apvērsums Maskavā ir izgāzies, un padomju varas atjaunotāji kā parādījās, tā vienā mirklī pazuda. Pasaules valstis viena pēc otras sāka atzīt Baltijas valstu neatkarību.

"Atšķirībā no starpkaru perioda mūsdienu Latvija atrodas daudz stabilākās pozīcijās gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski"

Lai gan PSRS iziršana bija acīmredzama, tas gan nenozīmēja, ka šāds notikumu pavērsiens ar visām no tā izrietošajām sekām ietilpa pasaules lielvaru ģeopolitiskajās vīzijās par turpmāko pasaules kārtību. Rietumu lielvalstis, baidoties no komunistiskās nometnes sabrukuma neprognozējamām sekām, daudz labprātāk vēlējās redzēt daudz mērenāku šī procesa gaitu, nekā atdzimstošās demokrātijas pie Baltijas jūras.

1994.gadā, izmantojot labvēlīgu ģeopolitisko situāciju, kāda Krievijas pozīcijas maiņas dēļ vairs nebūtu iespējama dažus gadus vēlāk, Latvijai ar ASV atbalstu izdevās panākt Krievijas armijas izvešanu. Spējot izvairīties no postošiem etniskiem konfliktiem, vienlaikus uzturot virzību uz demokrātisko principu nostiprināšanu valsts pārvaldē un brīvā tirgus ekonomiku, Baltijas valstis mērķtiecīgi virzījās pa vienīgo patiesi perspektīvo attīstības ceļu. Tā 2004.gadā – tikai 13 gadus pēc neatkarības atjaunošanas – tās kļuva par abu svarīgāko Rietumu organizāciju – ES un NATO – loceklēm.

Tiem, kuri apšauba šādas izvēles pareizību, atliek palūkoties uz visu pārējo bijušās PSRS republiku, Rumānijas, Bulgārijas un bijušās Dienvidslāvijas valstu iekšpolitiskajām problēmām un ārpolitiskajiem centieniem pēc komunistiskās nometnes sabrukuma.

Atšķirībā no starpkaru perioda mūsdienu Latvija atrodas daudz stabilākās pozīcijās gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski. Demokrātiskā valsts iekārta nav apdraudēta. Iekšpolitiskā situācija stabilizējas, ar piepūli, bet nepārtraukti tiek nostiprināti tiesiskuma attīstībai nepieciešamie principi likumdošanā. Valsts neatkarību vairs neapdraud divas revanšistiski noskaņotas lielvalstis.   

Tiesa, Latviju dziļi skārusi pasaules ekonomiskā krīze, ir jākonsolidē budžets un būs jāatdod starptautiskais aizdevums. Bet vienlaikus nevar noliegt – Latvijai bija jābeidz dzīvot pāri saviem līdzekļiem, bija jāveic plašas pārvaldes reformas, jāatsakās no izšķērdības daudzās jomās, kur tā tīši vai netīši notikusi.

Latvijas ekonomika jau uzrāda izaugsmi, un noteikumi parāda atdošanai Latvijai ir daudzkārt izdevīgāki nekā citām valstīm, kurām ir tāds pats liktenis. Un atliek minēt pašu galveno – mums ir sava suverēna valsts, kas neskaitāmām mūsu priekšteču paaudzēm nebija pirms 1918.gada 18.novembra un joprojām nav ļoti daudzām par latviešiem ievērojami lielākām tautām visā pasaulē.
 

 

[1] Spekke A. Latvijas vēsture. Rīga : Jumava, 2003. 290.lpp.

 
© "LV portāla" saturu aizsargā autortiesības.
Izlasi par iespējām to izmantot!
 
ATSLĒGVĀRDI:   'demokrātija  'Krievija  'vēsture  

  Ieteikt:  +5
-0

 
Komentārā lūdzam izteikt Jūsu viedokli. Ja Jums ir neskaidrības par izskatīto tematu, jautājumiem izmantojiet sadaļu "E-konsultācijas".
 
 
drošības attēls
Pievienot
 
Lasīt komentārus (2)
 
 

 VISVAIRĀK LASĪTIE

 
 
 

REKLĀMA

SKAIDROJUMI. LIKUMI PRAKSĒ. DISKUSIJAS. ZINI SAVAS TIESĪBAS UN PIENĀKUMUS!

Ceļvedis valsts informācijā. Specializēts portāls dialogam starp sabiedrību un valsti.
ATSLĒGVĀRDI:
  • VISI
  • A
  • B
  • C
  • D
  • E
  • F
  • G
  • H
  • I
  • J
  • K
  • L
  • M
  • N
  • O
  • P
  • R
  • S
  • T
  • U
  • V
  • Z
mediācija diaspora uzteikums izsole izglītības_saturs Saeimas_lēmumi Ministru_kabineta_lēmumi administratīvās_tiesības adopcija advokāti akcīzes_nodoklis amatpersona apdrošināšana apsaimniekošana arodbiedrības arodslimības atestāti,_diplomi atkarības attaisnotie_izdevumi atvaļinājums autoceļi,_ielas autortiesības autosatiksme aviosatiksme ārpolitika ārsti ātrie_kredīti bankas bāriņtiesa bezdarbs bērnudārzs bērnu_tiesības bibliotēka budžets būvatļauja būvnormatīvi būvvalde ceļošana civiltiesības CVK dabas_resursu_nodoklis darba_aizsardzība darba_līgums darba_samaksa dāvinājuma_līgums demogrāfija demokrātija diplomātija dome dzīvesveids dzīvesvietas_deklarēšana eksāmeni energoefektivitāte ES_finansējums ES_tiesību_normas e-veselība ēnu_ekonomika gājēji iedzīvotāju_ienākuma_nodoklis ierēdņi iesācējuzņēmumi ieslodzījuma_vietas Igaunija inovācijas integrācija interneta_pakalpojumi investīcijas īres_tiesības kadastrs kapsētas kiberdrošība klimats KNAB komunālie_pakalpojumi konkurence kopīpašums korupcija Krievija krimināltiesības Latvijas_Vēstnesis lauksaimniecība lauksaimniecības_dzīvnieki lauksaimniecības_zeme laulība laulības_šķiršana Lietuva mantojuma_tiesības maznodrošinātā_statuss mājdzīvnieki mediji medikamenti mežsaimniecība migrācija mikrouzņēmumu_nodoklis mobilās_ierīces muita mūžizglītība NATO nekustamā_īpašuma_nodoklis nodarbinātība notāri NVO partnerattiecības pasts patenti,_preču_zīmes paternitāte pārtika piesārņojums pievienotās_vērtības_nodoklis pirkuma_līgums policija poliklīnika politika prasības_pieteikums profesionālā_izglītība prokurori publiskie_iepirkumi reģionu_attīstība SAB sabiedriskais_transports Satversme savvaļas_dzīvnieki skolēnu_brīvdienas skolotāji slimība slimības_lapa slimnīca sociālais_nodoklis sods sports statistika svētki tarifi terorisms tiesāšanās_izdevumi tiesības_internetā tiesības_uz_privāto_dzīvi tiesneši tiesu_izpildītāji tirdzniecība tūrisms ugunsdrošība uzņēmumu_ienākuma_nodoklis vadītāja_apliecība vakcinācija valsts_juridiskā_palīdzība valsts_nodevas vecāku_pabalsts vecāku_tiesības velosatiksme veselības_apdrošināšana vēlēšanas vērtspapīri vēstniecības vēsture zemesgrāmata zemes_īpašums zinātne
 


Latvijas Republikas oficiālais izdevējs
© VSIA "Latvijas Vēstnesis"

INFOGRAFIKA

+

PAR PORTĀLU

Redakcija

Konsultatīvā padome

Lietošanas noteikumi

Autortiesības

Reklāma

KONTAKTI

Bruņinieku 41,

Rīgā, LV-1011

Tālr.: 673-106-75

E-pasts: portals@lv.lv

Relīzēm: pr@lv.lv

PAR LATVIJAS VĒSTNESI

Klientu centrs

(Oficiālo paziņojumu iesniegšana)

Grāmatu e-veikals

Oficiālā izdevēja kontakti

Rekvizīti