NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
16. novembrī, 2008
Lasīšanai: 15 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
26
20
26
20

Armijas sirdsapziņa

Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Jurists. Viens no Latvijas dibināšanas lieciniekiem. Karavīrs. Kara prokurors un virsprokurora palīgs. Tiesnesis. Kara ministrs. Saeimas deputāts, kurš rūpējās par armiju. Tās ir dažas lappuses viena cilvēka dzīves gājumā. Piesātināts un ļoti īss mūžs, kura pēdējie desmit gadi aizvadīti Latvijas zīmē. Interesanta un mērķtiecīga personība. Iecienīts, apdāvināts un darbīgs valsts vīrs. Tā kodolīgi var raksturot Jāni Ducenu (1888–1925), kura vārdu no aizmirstības izceļam portāla LV.LV rubrikā „Likteņstāsti”.

1925. gads Latviju pārsteidza ar divkāršu zaudējumu. Vasarā – 22. augustā – gāja bojā spožais diplomāts Zigfrīds Anna Meierovics1. Viņa dzīve traģiski aprāvās 38 gadu vecumā. Pēc pusotra mēneša otrs zaudējums – 7. oktobrī viņsaulē aizgāja daudzsološais valsts vīrs Jānis Ducens. Viņa dzīve aprāvās 37 gadu vecumā. Kas Latvijai bija un ir Jānis Ducens?

Ar sirdsdegsmi par Latviju

Par Jāņa Ducena bērnību un jaunības gadiem ir ļoti skopas ziņas. Dzimis 1888. gadā Jaunpiebalgas pagastā. Beidzis Rīgas Aleksandra2 ģimnāziju. Gadu nostrādājis par skolotāju dzimtā pagasta draudzes skolā, zināšanu alku mudināts, devās uz Maskavu, kur studiju laikā vadīja latviešu studentu biedrību (mūsdienās – akadēmiskā vienība „Austrums”3). 1915. gadā ar pirmās šķiras diplomu absolvē Maskavas universitātes Juridisko fakultāti. Pasauli jau bija satricinājis karš, kas iezīmēja pavērsiena punktu arī jaunā jurista liktenī.

J. Ducens iestājās intendantūras4 dienestā, bet 1916. gadā – inženieru kara skolā5. 1917. gadā pēc lielinieku apvērsuma izstājās no armijas, atgriezās dzimtenē un aktīvi piedalījies Latvijas idejas izlološanā. Veidoja Latvijas Zemnieku savienību (LZS), piedalījās tās dibināšanā6. Kādu laiku bijis Zemnieku savienības centrālbiroja vadītājs Rīgā un Tautas padomes (TP) loceklis.

Jānis Ducens bijis klāt Latvijas Republikas proklamēšanas brīdī. Vēsturiska diena viņa un Latvijas dzīvē.

"Tautas padomē J. Ducens pierādīja savas plašās zināšanas, spējas un taisno garu. Zem viņa vadības tika izstrādāts kara klausības likums. Nākama Saeimā būs dziļi sajūtams viņa trūkums."

Proti, Demokrātiskajā blokā apvienojušies partiju pārstāvji 1918. gada 16. novembrī sanāca uz sēdi un nākamajā dienā – 17. novembrī – konstituējās par Tautas padomi. Par Tautas padomes priekšsēdētāju ievēlēja zvērināto advokātu Jāni Čaksti, bet Pagaidu valdības sastādīšanu uzdeva Kārlim Ulmanim. 1918. gada 18. novembrī Rīgas pilsētas Otrajā teātrī7 Latvijas Tautas padome, pasludinot sevi par suverenās varas nesēju un klātesošajiem uzgavilējot, proklamēja Latvijas valsti. Liktenīgajā dienā teātrī uzņemtajā slavenajā Viļa Rīdzenieka fotogrāfijā Jānis Ducens redzams priekšplāna otrajā rindā pašā malā.8

Padomes darbība ilga 18 mēnešus – no 1918. gada 17. novembra līdz 1920. gada 30. aprīlim. Tā sanāca astoņās sesijās un noturēja 57 kopsēdes. 1919. gada rudenī Tautas padomes locekļu skaits sasniedza 183, bet līdz TP darbības beigām to skaits pieauga līdz 245. Jaunie tika uzņemti kooptācijas ceļā.9

Darbs valsts aizsardzībai

Kad Pagaidu valdība bija spiesta pamest Rīgu un devās uz Liepāju, turp devās arī J. Ducens. Viņš iestājās Oskara Kalpaka bataljonā. Pats O. Kalpaks krita martā. J. Ducenam šis skarbais laiks sniedza neatsveramu un padziļinātu izpratni par karavīra vajadzībām un armijas lietām kopumā, kas lieti noderēja turpmākos gados.

Pēc tam, kad 1919. gada sākumā Rīgu ieņēma lielinieki, kurus no pilsētas padzina maija beigās, J. Ducens kļuva par kara prokuroru. Rudenī, Bermonta uzbrukuma laikā J. Ducens studentu bataljonā piedalījās Rīgas aizstāvēšanā. Tā paša gada 22. decembrī viņš iecelts par karatiesu pārvaldes un kara virsprokurora palīgu, savukārt 1921. gada jūlijā J. Ducens kļuva par šīs pārvaldes priekšnieku.

Kā raksta laikraksts „Latvijas Kareivis”, kad karatiesu darba grūtākais posms bija aiz muguras un sāka nostabilizēties miera laika dzīve, J. Ducens atstāja kara dienestu10. Proti, viņš atvaļinājās 1922. gada 22. februārī un vēlāk ieņēma tiesneša amatu Rīgas apgabaltiesā11. Taču atkal jauns pavērsiens – tajā pašā gadā J. Ducens ievēlēts par Saeimas deputātu. Jaunas rūpes un jauni pienākumi.

No 1923. gada 27. janvāra līdz 1924. gada 26. janvārim viņš bija kara ministrs, uzņemoties visatbildīgāko darbu kara resorā12. Ministra darbs ticis augsti novērtēts, jo J. Ducens tajā strādājis ar sirdsdegsmi. Arī kā personība nosvērtais valsts vīrs bija labi ieredzēts. Latvijai, kura tikko sāka uzelpot pēc kara un atbrīvošanās cīņu pārdzīvotajām jukām, bija ārkārtīgi daudz vajadzību, tajā skaitā rūpes par armijas sakārtošanu/stiprināšanu un esošajiem/bijušajiem karavīriem. Šo J. Ducena dzīves posmu „Latvijas Karavīrs” raksturo šādi: „Ministram Ducenam bija lieli nopelni armijas apmācības organizēšanā, kā arī tas stipri atbalstīja karavīru fizisko audzināšanu. Kā resora vadītājam tam bija skaidrs, bezpartejisks skats un liela atsaucība uz visu, kas varēja sekmēt kā valsts aizsardzības darbu, tā arī tās darbiniekiem veikt viņu atbildīgos pienākumus.”13 Viņa nopelniem pieskaita arī jaunā kara klausības likuma izstrādāšanu un disciplīnas reglamenta pieņemšanu, kas aizvietoja iepriekšējo krievu reglamentu14.   

Savas zināšanas J. Ducens pielietoja jaunās valsts balsta – armijas – attīstībā. Interesants fakts – arī Saeimā viņš bijis stingrs un dedzīgs. Problēmu risināšanā – mērķtiecīgs. Viņa rīcības stilu ilustrē uzstāšanās Saeimā, lūk, fragments no 1925. gada 19. maija (8. sesija 18. sēdes) runas: „Pēc kara klausības likuma obligatoriskā dienesta laiks ir pusotra gada, bet budžeta komisijā, lūkojot caur kara ministrijas budžetu, ir strīpots 1 miljons latu, kurš krīt uz paragrāfu par karavīru uzturu un apģērbu.  Bez šī miljona latu kara ministrija nevar izturēt obligatoriskā  kara dienesta iesaukto karavīru kontingentu, un tāpēc rodas ministram tāds stāvoklis, no kura nevar atrast citu izeju, kā griezties pie Saeimas ar likumprojektu – dot kara ministram tiesības atvaļināt 3 mēnešus pirms obligatoriskā dienesta laika zināmu skaitu karavīru. Pats par sevi saprotams, ka no aizsardzības viedokļa tas nebūtu vēlams. Pēc manām domām, šis jautājums tomēr Saeimai jāskata cauri. Ja Saeima atradīs šo miljonu latu, likuma vajadzība atkritīs, ja nebūs iespējams šo summu atrast, tad šis likumprojekts būs jāpieņem un jādod iespēja kara ministram atvaļināt zināmu skaitu karavīru, es lūdzu šo jautājumu uzņemt šīs sesijas dienas kārtībā.”

Pēc kara ministra amata J. Ducens atsāka veikt pienākumus apgabaltiesā. Bet veselība... Tā bija pasliktinājusies.15 Summējas kara gadu satricinājumi un lielā slodze darbā.16

Pēkšņā nāve

1925. gada oktobra sākums. Rudenīga svētdiena. J. Ducens to pavada savā lauku mājā. Starp citu, šajā nedēļas nogalē – 3. un 4. oktobrī – notika 2. Saeimas vēlēšanas. Pirmdiena. Atgriešanas Rīgā. Par traģiskajiem notikumiem vēl nekas neliecina, vismaz tādas ziņas nav saglabājušās. Trešdiena. Priekšpusdienā J. Ducens ierodas uz sēdi apgabaltiesā. Viņam kļūst slikti. Jauno vīrieti automobilī nogādā paziņu dzīvoklī Ģertrūdes ielas 103. namā (paša dzīvoklis ir Skolas ielā 4). Ap pusvieniem dienā viņa sirds apstājas. Pāragri mirst cilvēks, kurš gadiem nebija sevi saudzējis. Mirst patriots un valsts aizsardzības idejas iedzīvināšanas sekmētājs. Mirst jauns vīrietis, kurš vēl nebija nodibinājis ģimeni. 1925. gada 7. oktobrī Jānis Ducens bija vien 37 gadus vecs.

"Pēc kara ministra amata J. Ducens atsāka veikt pienākumus apgabaltiesā. Bet veselība... Tā bija pasliktinājusies. Summējas kara gadu satricinājumi un lielā slodze darbā."

Nākamajā dienā, 8. oktobrī, laikraksts „Latvijas Karavīrs” nekrologā vēsta: „Pēc pirmā apsardzības ministra Zālīša nāves tas jau ir otrs gadījums, kad nežēlīgais liktenis izrauj no dzīvajo rindām personu, kura kādreiz noteikusi kara resora likteņus. (..) Arī pēc aiziešanas no kara resora vadības nelaiķis enerģiski rūpējās par armijas interesēm, aizstāvēdams tās vajadzības Saeimas kara lietu komisijā, kurā tas sastāvēja par priekšsēdētāju. Tādēļ armija jo dziļi sajūt traģiskās vēsts iespaidu.(..)”

Latvija pateicas un saka ardievas

Latvijai sēras. Svētdienas, 11. oktobra, pēcpusdienā Jāni Ducenu no sēru nama Ģertrūdes ielā 103 izvadīja uz Māras baznīcu. Viņa tā laika lomu valsts dzīvē un sabiedrības cieņu ilustrē plašās un neviltotās ardievas valstsvīram.

Laikraksti ziņo, ka jau pirms izvadīšanas pie nama pulcējušies ļaužu bari. Bija ieradies, piemēram, Galvenā štāba priekšnieks ģenerālis Peniķis ar citiem štāba un Kara ministrijas virsniekiem, Saeimas priekšsēdētāja biedrs Alberings, Zemnieku savienības frakcija, valdības iestāžu priekšstāvji un daudzi citi.

Procesija virzījās cauri Rīgas centram uz Māras baznīcu, kur pie durvīm gājienu sagaidīja Saeimas priekšsēdētājs Dr. P. Kalniņš un komandantūras sardze. Baznīcā pie zārka – „Austruma” studentu goda sardze. Atvadas...

Nākamajā dienā J. Ducenu guldīja zemes klēpī. Notiekošais detalizēti aprakstīts „Latvijas Kareivja”17 pirmajā lapā:

„Jau pirms pulksten diviem Māras baznīca sāk pildīties ļaudīm. To starpā lielais vairums karavīru. Pie baznīcas nostādītas karaspēka daļas, lai atdotu pēdējo godu bijušam kara ministram.(..)

Uz izvadīšanu ieradušies valsts prezidents J. Čakste ar kundzi, valdības un Saeimas locekļi. Sēru dievkalpojumu ievada ar kopēji nodziedātu korāli „Par šķiršanos un nāvi” ... Mācītājs Bergs saka dziļi izjustu runu. (..)

Tad pamazām publika sāk atstāt dievnamu. Iznes daudzos vainagus, kuriem seko šķirsta nesēji. Pie baznīcas durvīm karaspēks nelaiķim atdod pēdējo godu. (..) Gājiena priekšgalā Ministru prezidents H. Celmiņš, kara ministrs pulkvedis Bangerskis un citi kabineta locekļi, Saeimas locekļi, daudzu organizāciju priekšstāvji un jo kuplā skaitā karavīru saime ar armijas komandieri ģenerāli Radziņu un galvenā štāba priekšnieku ģenerāli Peniķi priekšgalā. Lēnām virzās gājiens. Visas tuvējās ielas pārpildītas ar skatītājiem. Pie Saeimas nama, kurš dekorēts zaļumiem un sēru krāsām, gājiens uz brītiņu apstājas un tad zem sēru skaņām pamazām dodas tālāk uz Meža kapiem. Gājiens apstājas arī pie Kara ministrijas. Sēru gājiens Meža kapus sasniedz īsi pirms pulksten 17:00. 

(..) Pirmo smilšu sauju uz nelaiķa šķirsta met vecā māmuļa, tad māsas, citi tuvinieki un pavadītāji. Birst puķes, dzeltenas smiltis un zaļumi, līdz kaps nav aizpildīts. (..)

Tad iesākas atvadīšanās runas. „Austruma" aktīvo biedru vārdā runā R. Čakste, atcerēdamies nelaiķi kā mīļu biedru un sabiedrisku darbinieku. Nodod pēdējos sveicienus no studentu biedrība „Austrums” un noliek vainagu. 

Saeimas vārdā no nelaiķa atvadās Saeimas priekšsēdētājs P. Kalniņš. „Neilgā laikā Saeima šķīrusies no 2 labākiem locekļiem. Neilgi atpakaļ paglabājam mūsu labāko diplomātu un tagad guldām zemes klēpī vienu no spējīgākiem politiķiem un kara lietu zinātājiem. Atlikušas par nelaiķi labākās atmiņas par viņa darīto darbu un godīgo prātu. Tautas padomē J. Ducens pierādīja savas plašās zināšanas, spējas un taisno garu. Zem viņa vadības tika izstrādāts kara klausības likums. Nākamā Saeimā būs dziļi sajūtams nelaiķa trūkums. Novēlu nelaiķim vieglas smiltis brīva dzimtenē, jo viņš tās visvairāk ir pelnījis,” beidz savu runu Saeimas prezidents un noliek krāšņu vainagu.

Valdības vārdā no aizgājušā dziļi izjustiem vārdiem atvadās ministru prezidents H. Celmiņš. „Topot Latvijai, tu biji viens no pirmajiem viņas rindās. Tevi piemin Studenta rota, Kalpaka bataljons un Daugavas sargi. Tu ziedoji arī savas juridiskās zināšanas mūsu valsts balstam – armijai. Ar savu enerģiju, nesavtību un skaidro sirdi tu mantoji vispārēju piekrišanu. Dziļā pateicībā un godbijībā nesu pēdējo sveicienu no Ministru kabineta. Saldu dusu brīvās Latvijas brīvā zemē!" beidz savu runu ministru prezidents un noliek vainagu.

(..) Zemnieku savienības valdes vārdā sirsnīgus, aizkustinošus vārdus saka K. Ulmanis: „Nezināmā vara neprasa, cik dārgs, mīļš un vajadzīgs pakaļpalicējiem ir aizgājējs. Zemnieku savienība atkal zaudējusi mīļu biedru un darbinieku, kurš no pašām pirmām dienām darbojies viņas vidū.” (..)

Kara ministrs pulkvedis Bangerskis nodod nelaiķim pēdējās ardievas kara resora un armijas vārdā. Savā runā kara ministrs uzsver nelaiķa nopelnus Latvijas tapšanas darbā, kara resora vadībā un Saeimā.”

No nelaiķa atvadās vēl daudzi citi. Pievakarē virs kopiņas paceļas ziedu uzkalns, kas, kā raksta „Latvijas Kareivis”, vēl lieku reizi atgādina, kādu cieņu un mīlestību aizgājējs iemantojis pie saviem darba biedriem un Iīdzcilvēkiem.

Atzinības simbols. Mūsdienās noplucis

1927. gada 11. decembrī Meža kapos pēc Latvijas valsts pasūtījuma Jānim Ducenam uzstādīts jaunā tēlnieka Kārļa Jansona18 veidots piemineklis, uz kura skanīgi rakstīts: „Mūžīgā mierā še dus Latvijas zemnieka dēls, kareivju aizstāvis, drošs karavīrs, dižens un cēls”.

Par pieminekļa atklāšanu atkal vēsta „Latvijas Kareivja” pirmā lappuse: „Ministra skaidrā, atsaucīgā personība un viņu nopelnu bagātais darbs ir radījuši dzīvu atsaucīgu atbalsi armijā un sabiedrībā. Uz to, starp citu, norāda tas, ka pār viņa kapa kopu jau pacēlies ārējās atzinības simbols – piemineklis.”19 Atskatoties uz J. Ducena darba gaitām, viņš minēts kā cilvēks, kurš grūtākajos gados kļuva par militāro sirdsapziņu, juku gados uzņemdamies karatiesas pārvaldes virsvadību.

Latvija savējo neaizmirst. Vismaz turpmākajos gados ne. Un par to liecina ne tikai piemineklis, bet J. Ducena pieminēšana ar labu vārdu publiskajā telpā. Tā, piemēram, viņa nāves dienas desmitajā gadadienā laikraksts „Rīts” atgādina lasītājiem: „Šodien paiet 10 gadi no Latvijas valsts pirmo dienu darbinieka un vēlākā valstsvīra Jāņa Ducena nāves dienas. (..) Viņš bija ļoti iecienīts un mīlēts valstsvīrs, apdāvināts un darbīgs.”

Šodien Meža kapos Jāņa Ducena piemineklis skumst aizmirstībā. Noplucis 81 gadu jauns atzinības simbols cilvēkam, kurš dega par Latviju.

Paldies par atbalstu raksta tapšanā Aijai Stenderei, vēsturniekam, trīszvaigžņu ordeņa virsniekam Oļģertam Tālivaldim Aunam un portālam LV.LV.

_____________________________________

1 Ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics (05.02.1887.—22.08.1925.)

2 Kr. Barona 1, tur par vācu valodas skolotāju strādājis Kārlis Mīlenbahs, 1915.gadā Rīgas Aleksandra ģimnāzija tiek evakuēta uz Tērbatu, vēlāk uz Veravu.

3 Redzams studentu biedrības „Austrums” biogrāfiju krājumā.

4 Intendantūra - armijas apgāde.

5 Nekrologs laikrakstā „Latvju Kareivis” (1925. gada 8. oktobra numurs) .

6 Konversācijas vārdnīca, 6002.

7 Mūsdienās Nacionālais teātris.

8 Privāta saruna.

9 http://www.historia.lv/alfabets/T/ta/tautas_padome/tautas_padome.htm

10 Laikraksts „Latvijas Kareivis” (1927. gada 11. decembra numurs)

http://data.lnb.lv/nba01/LatvijasKareivis/1927/LatvijasKareivis1927-279.pdf

11 Laikraksts „Latvju Kareivis” (1925. gada 8. oktobra numurs)

12 Latvijas Kara muzeja informācija.

13 Laikraksts „Latvijas Kareivis” (1927. gada 11. decembra numurs)

14 Grāmata „Latvijas valsts un tās vīri”, Latvijas Vēstnesis

15 Laikraksts „Latvijas Kareivis” (1927. gada 11. decembra numurs).

16 Veselību, visticamāk, iedragāja stress, slodze un pārstrādāšanās.

17 Laikraksts „Latvijas Kareivis” (1925. gada 13. oktobra numurs #231)

18 Prof. Konstantīna Rončevska skolnieks Kārlis Jansons vēlāk veidoja arī Jāņa Čakstes pieminekli.

19 Laikraksts „Latvijas Kareivis” (1927. gada 11. decembra numurs)

Labs saturs
20
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI