Reformas vai nu buksē, vai pilnīgi izgāžas, un tad ir jāķeras pie reformu reformēšanas. Vai draudošā kārtējā teritoriālā reforma tiešām sakārtos Latviju, vai arī atkal būs kādu politisku spēku Latvijas dalīšana apvienojot? Kaut gan sabiedrībā jau sen valda satraukums par nevalstisku attieksmi pret vienu no mūsu valsts vērtībām – zemi un tūkstošiem hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes jau ir pārdots ārzemniekiem, valdība tikai tagad taisās šo izpārdošanu piebremzēt. Kauns klausīties, kā ar divdesmit gadu nokavēšanos politiķi strīdas par politiski represētā statusa piešķiršanu personām, kuras padomju laikā spundēja un zāļoja psihiatriskajās slimnīcās.
Nesen uzvirmoja kampaņa par suņu brīvlaišanu, tagad ir sākusies parakstu vākšana par kažokzvēru audzēšanas aizliegumu. Kāpēc tikai par kažokzvēriem? Būsim konsekventi, ir jāizliedz arī govju, cūku, aitu, vistu un zosu audzēšana! „Aizkustinoša” ir daža laba dzīvnieku mīļotāju liekulība. Visi nekad neēdīs zāli, nestaigās liepu lūku vīzēs un kājas nesildīs govju pļekās. Latvijā kaut kas tāds ir bijis vienīgi galēja bada laikos. Palūkosimies nesenā pagātnē – padomju nometnēs ieslodzītie bija laimīgi, ja izdevās noķert kādu žurku, vardi vai pieklīdušu suni.
Tāda nu reiz ir mūsu daba, ka dažkārt mēs vairs nesaprotam, ko no labas dzīves iesākt. Pirms diviem gadu tūkstošiem Kristus ļaudīm teica: „Vai jūs nesaprotat, ka nekas, kas no ārpuses ieiet cilvēkā, viņu nevar apgānīt? Jo tas neiet viņa sirdī, bet vēderā un iziet laukā.” Tā viņš atzina par šķīstu katru barību.
Latvijai nav jāuzspiež citu tautu ēšanas un saimniekošanas tradīcijas un tradīcijas vispār. Kas grib, lai ēd zirga vai kāda cita kustoņa gaļu, gavē vai neēd gaļu vispār. Gavēnis ir līdzeklis, nevis mērķis. Galējības tās pašas pārmērības vien ir, tikai ar pretējo zīmi.
Pret personām, kas nežēlīgi apietas ar dzīvniekiem, ir jāvēršas ar visu likuma bardzību. Lai atceramies gadījumu ar Astrīdas Bušmeistares badā nomērdētajiem zirgiem. Interesanti, kā tā lieta, kas nepavisam nav vienīgā, toreiz beidzās? Tomēr ir jāapstrīd dzīvnieku labturību uzraugošo dienestu dažādi pārspīlējumi. Starp citu, Anglijas lopkopībā strādājošajiem latviešiem būtu ko pastāstīt par turienes lopkopju satriecoši nehumāno un neviena neuzraudzīto attieksmi pret mājdzīvniekiem. Paldies Dievam, Latvijas cilvēku lielākā daļa vēl nav tik stipri attālinājušies no dabas, ka to uztver kā ienaidnieku.
Nelaime ir tā, ka tieši valsts politika – centralizācija, ražošanas sašaurināšana, nolaistā infrastruktūra, izpostītie ceļi – cilvēkus tīši atsvešina no dabas un katrs jauns lēmums un rīkojums tiek gaidīts ar lielām bažām: „Kas nu atkal būs?”
