VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Anda Līce
Rakstniece - publiciste
21. decembrī, 2012
Lasīšanai: 4 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
4
4

Vārdi, vārdi, vārdi…

Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Vai nav dīvaini, ka pirmssvētku dienās, kurās ir tik daudz darāmā un kuras taču vajadzētu paildzināt, uznāk vēlēšanās tikt ātrāk no svētkiem laukā? Ka laikā, kad esam aicināti viens pret otru būt īpaši uzmanīgi, nevērība sit visaugstāko vilni?

Kā tas ir noticis ar Līgatnes dabas takas zvērkopi Velgu Vītolu, kura darbam ar zvēriem ir veltījusi visu savu mūžu, ieguvusi titulu „Gada cilvēks 2011”, bet tagad pēc ierēdņu rīkojuma darbs, ko viņa pārzina perfekti, viņai tiek liegts. Lai kā ierēdņi taisnotos, līdz ar to tiek noniecināts arī viss viņas mūža ieguldījums. Un vēl kas – tik atbildīgu darbu uzticot nepieredzējušai studentei, netieši tiek pausta attieksme pret veselu paaudzi. Vārdu sakot – proties un tinies prom.

Parasti to pasaka netieši – ar nevērīgu attieksmi. Jā, paaudzēm ir jāmainās, un tas var notikt arī skaisti, kad aizejošais pats izvēlas sava darba turpinātāju. Tieši tādā ceļā es savā laikā kļuvu par skolotāju Bulduru Dārzkopības tehnikumā. Par to paldies skolotājam Pēterim Tambergam!

Es nepazīstu Velgu personiski, bet allaž esmu apbrīnojusi viņas spēju saprasties ar zvēriem un dabu. Tādus kā viņa sauc par nākotnes cilvēkiem. Riebjas klausīties ar baltiem, nē, melniem diegiem šūtos argumentus, kas skan no to cilvēku mutēm, kuri amatos gan ir tikuši, bet nav sapratuši, kas dara darītāju. Par tādiem saka – kad dalīja kaunu, viņu nebija mājās. Atzīsim godīgi, tāda nevērība pret veselu paaudzi šodien ir ikdienas parādība, tikai ne jau vienmēr pazemoto vārdi izskan publiskajā telpā.

Kad es ziemā savos laukos kopā ar citiem pensionāriem drebinos vējā tā saucamajā autobusa pieturā, kurā nav pat soliņa, un, lai nebūtu jāstāv uz ceļa braucamās daļas, mēģinu uzrāpties uz ceļa malā sadzītajiem sniega vaļņiem, jūtos savā valstī kā apaļa nulle. Tikpat lieka kā skolotāji, sanitāres, medmāsas, ģimenes ārsti un daudzi, daudzi. Ar laiku šādas mirkļa izjūtas cilvēkos sakrājas kā sniega vaļņi, aiz kuriem vairs nav saredzama gaišā nākotne, ko mums ik pa laikam sola. Tad visas tās stīvās svētku uzrunas par cilvēku kā galveno vērtību skan kā viena vienīga liekulība un svētkos gribas tikai klusumu.

Valstij, kuras pamatos ir nevis nesavtība, krietnums un pašaizliedzība, bet netaisnība, ilgs mūžs nav iespējams. Es neredzu nekā nosodāma, ka sabiedrība ielūkojas politiķu ienākumos. Un tad atklājas kāda zīmīga sakarība – jo ilgāk dažs labs politikā un amatos grozās, jo viņam ir lielāki uzkrājumi, aizdevumi un arī parādi. Un tā viņi sapinas pašu izvēlētajos tīklos. Jaunpienācēji iesākumā, kamēr nav apvēlušies, staigā vienā uzvalciņā un mācās no vecajiem.

Ir netaisnīgi atbildību par visām šodienas nelaimēm uzvelt pašreizējai valdībai. No vienas puses to ar gudru ziņu dara tie, kuri iepriekšējos gados Latviju ir grauzuši kā kāpuri kāpostlapu, no otras puses – tie, kuriem ir lielas grūtības ar atmiņu un vāja sajēga par notiekošo.

Pašreizējiem amatvīriem un sievām ir jāatbild par šī laika darbiem. Bet ar tiem, kas pārlauza valsts mugurkaulu – ražošanu – un no amatiem aizgāja ne jau kā tukšinieki, lai nodarbojas tiesu iestādes. Jautājums tikai, kas nodarbosies ar Temīdu, kad tā nostājas netaisnības pusē?

***
Šajā publikācijā paustais autora viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
4
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI