Upuris
Iedomāsimies, kā jūtas vardarbīga nozieguma upuris. Piemēram, kāda meitene. Vardarbības rezultātā viņa pēkšņi ir zaudējusi varu pār savu dzīvi. Viņa pēkšņi zaudējusi ticību tam, ka pasaule ir prognozējama. Bezspēcības sajūtu brīžiem nomaina atriebības alkas, taču tās ir svešas viņas vērtību sistēmai un tādēļ izraisa viņā vainas sajūtu.
Viņa grib izrunāties, taču viņai jācīnās pat par līdzcietību. Draugi distancējas no viņas sāpēm un aicina negremdēties pagātnē, daži uzskata, ka viņa pati vainīga notikušajā.
Meitene uzdod sev jautājumus – kādēļ tas noticis tieši ar viņu? Ko viņa izdarījusi nepareizi? Vai viņa var justies drošībā?
Kā redzams, upurim pēc vardarbības rodas vesela virkne vajadzību. Upurim nepieciešama dziedēšana, nepieciešams atgūt autonomiju un varu pār savu dzīvi, atbrīvoties no nozieguma un noziedznieka varas, pielikt punktu. Citādi brūces paliek atvērtas.
Reakcija
Kā pasaule ap upuri reaģē uz šo situāciju? Vai upuris saņem atbildes uz jautājumiem – kas noticis un kādēļ? Vai kāds mēģina aizvērt viņa brūces?
Parasti savu darbu sāk kriminālā justīcija. Tā raugās:
- kāds likums ir pārkāpts;
- cik smaga ir varmākas vaina;
- kāds sods viņam par to draud.
Upuris ar savām vajadzībām paliek aiz kadra. Faktiski, cietušā lomu uzņemas valsts. Procesam ir sacīkstes modelis, tas ir tik piņķerīgs un tik ļoti orientēts uz varmāku, ka viņa vienīgās rūpes saistās ar sevi un savu tiesisko stāvokli. Viņš pats sāk justies kā cietušais un nekas vairs neliek viņam iejusties upura pārdzīvojumos. Tādējādi, viņš nemaz neuzņemas patiesu atbildību upura priekšā. Tiesas piespriestā civilprasība drīzāk tiek uztverta kā papildsods, nevis kā mēģinājums izlabot nodarīto ļaunumu un izpildīt saistības pret otru cilvēku.
Tā vietā, lai censtos atjaunot taisnīgumu, justīcija atstāj upura jautājumus bez atbildes. Tā attālina iesaistītās puses un kultivē pasaules skatījumu pēc principa „mēs” un „viņi”.
Ko darīt?
Par jēgpilnu kriminālo justīciju iestājas sociālā kustība – atjaunojošais taisnīgums.
- Tā uzsver, ka vardarbība pirmkārt rada pienākumus, atšķirībā no tradicionālās justīcijas, kas pirmkārt redz vainu.
- Tā uzsver, ka noziegums ir vardarbība pret cilvēkiem un attiecībām, nevis pret likumu un valsti.
- Tā uzsver, ka taisnīguma atjaunošanā jāiesaista cietušie, likumpārkāpēji un sabiedrība. Nevis tikai valsts.
- Ja tradicionālajā justīcijā galvenais akcents ir uz sodu, tad atjaunojošajā taisnīgumā – uz cietušo vajadzībām.
- Atjaunojošais taisnīgums akcentē nākotni, nevis pagātni.
- Tam ir dialoga nevis sacensības modelis kā tradicionālajā justīcijā.
- Atjaunojošais taisnīgums vērsts uz noziedznieka un sabiedrības saiknes stiprināšanu, nevis vājināšanu.
- Noziedznieka personība tiek izskatīta tās viengabalainībā, nevis fragmentāri, par noteicošo faktoru izvirzot noziegumu.
Atjaunojošais taisnīgums uzsver, ka noziegumā cieš upuris, starppersonu attiecības, arī noziedznieks un, protams, sabiedrība. Dziedināšana nepieciešama kā upurim tā varmākam. Tādēļ caur atbildības atzīšanu nepieciešams atrast vismaz divus ceļus – uz nožēlu un uz piedošanu. Taču piedošana – tā nav nodarījuma aizmiršana. Tādēļ noziegums nav jāpārstāj uzskatīt par noziegumu, jo tas devalvētu upura ciešanas un noziedznieka personisko atbildību. Piedošana ir atbrīvošanās no nozieguma un varmākas varas, tā ir punkta pielikšana.
Upuris un varmāka var palīdzēt viens otram. Taču tas nav iespējams bez dialoga. Kaut pastarpināta. Taisnīgums jāvērtē pēc augļiem, nevis pēc procedūras veiksmīgas norises.
Starptautiskā organizācija “Prison Fellowship International” kultivē atjaunojošā taisnīguma vērtību iesakņošanos visā pasaulē. Gan ieviešot atjaunojošā taisnīguma programmas, gan uzturot lielāko interneta resursu šajā jomā http://www.restorativejustice.org/. Ceļā uz taisnīgu sabiedrību, biedrībai “Prison Fellowship Latvia” ir gods pārstāvēt šīs vērtības Latvijā.
