VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Zanda Bautre
Biedrības "Ielu Sports" dibinātāja un valdes locekle
15. oktobrī, 2010
Lasīšanai: 6 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
11
11

Neērtie bērni

Publicēts pirms 13 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Šovasar vienpadsmit nedēļu garumā mūsu biedrība "Ielu Sports" kopā ar vairākiem profesionāliem sportistiem un sporta pedagogiem apbraukāja vienpadsmit bērnu namus dažādās Latvijas pilsētās un ciematos. Mūsu mērķis bija šiem bērniem dāvāt sporta svētkus, ieinteresēt vairāk nodoties sportiskām un veselīgām aktivitātēm un vienkārši jauki pavadīt laiku. Tas arī izdevās, kaut gan reālā situācija šais bērnu namos ir drūma. Par to manis rakstītajā dienasgrāmatā visas vasaras garumā. Pirmais stāsts no pirmā bērnu nama, kurā mēs viesojāmies vasaras sākumā.

No lielceļa nogriežamies un četri kilometri ir jābrauc pa grants ceļu, kur neiet autobuss. Rodas jautājums - kā šī ciema iedzīvotāji ziemā tiek uz tuvāko lielāko pilsētu. Atbilde - ar kājām līdz lielajam ceļam un tad ar autobusu vai „stopiem”.  Esam atbraukuši ar mazu nokavēšanos mazā, bet sakārtotā un smukā miestiņā. Tikmēr jau bērnu nama bērni ir aizbraukuši uz pilsētu, kur notiks rallijs un uz kuru mēs šos bērnus vedīsim. Cits nekas neatliek kā braukt prom un meklēt mūsu jaunos draugus pilsētā. Pa ceļam, pa iepriekš minēto grants ceļu, iet kāds zēns. Mēs piedāvājam viņu aizvest, uz kurieni viņam vajag. Izrādās, tas ir viens no bērnu nama bērniem, kurš arī dodas uz ralliju. Viņam ir 14 gadi un skolā iet pilsētā, kas atrodas otrā Latvijas malā. To, ka viņš iet skolā īstenībā nevar nosaukt par iešanu skolā, jo no bērnu nama viņu katras nedēļas sākumā ved cauri visai valstij uz internātskolu, tad viņš tur kaut kur klīst visu nedēļu un nedēļas beigās atved atpakaļ uz bērnu namu. Viņš pats saka, ka jau vienu reizi skolā ir palicis uz otru gadu, tagad neapmeklē mācības un vispār negrib mācīties, jo neredz tam jēgu. Par viņa tēvu nezinām, bet māte dzīvojot kaut kur netālu no bērnu nama. Zēns domā, ka drīz dzīvos pie viņas, bet nezina, ka viņa viņu īstenībā nemaz negrib. Šis stāsts tāds nav vienīgais.

Pilsētā satiekam mūsu jaunos draugus un audzinātājas. Bērni ir ļoti mīļi, atklāti un draudzīgi. Ar daudziem uzreiz rodas labs kontakts un viņi izstāsta mums savus dzīves stāstus. Arī audzinātājām ir tādi paši stāsti par pārējiem bērniem - te ir daudz māsu un brāļu, kuri atņemti vecākiem dzērājiem, kuri savas mazās atvases jau no 4 gadu vecuma ir radinājuši pie alkohola un cigaretēm. Lai bērns neprasītu pārtiku, iedeva glāzīti šņabja un zobos cigareti. Tagad daudziem šiem bērniem ir 12-15 gadi un visi viņi smēķē. Savu mēneša naudu, ko saņem no valsts, iztērē alkoholā un cigaretēs. Bērnu nama audzinātājas zināja arī teikt, ka gandrīz visi šie bērni, pēc pilngadības sasniegšanas un aizejot prom no bērnu nama, nemāk dzīvot reālajā pasaulē. Visa tā nauda, ko viņi saņem pabalstos vai kompensācijās tiek uzreiz iztērēta. Pēc tam viņi vai nu nāk lūgties, lai atļauj dzīvot bērnu namā, vai iet zagt vai nonāk apcietinājumā. Strādāt godīgu un algotu darbu ilgāku laiku izdodas tikai retajam. Šādi stāsti ir katrā mūsu apmeklētajā bērnu namā Latvijā. Visur ir arī labie izņēmumi, bet tādu uz kopējā fona ir maz.

Līdz dienas, kuru pavadījām kopā ar jaunajiem draugiem, beigām bija skaidrs, ka šie bērni ir izpalīdzīgi un sirsnīgi, un gribēja, lai mēs braucam atkal. Visiem viņiem gribas saskarsmi ar otru cilvēku, pastāstīt savu stāstu, izjautāt mūs un vienkārši vēlas mīlestību un labestību no otra cilvēka. Apsolāmies braukt atkal vasarā, kad rīkosim sporta dienu.

Kā solīts, šī gada karstās vasaras pašā viducī esam atpakaļ mazajā ciematā, lai šoreiz kārtīgi sportotu. Pats bērnu nams varbūt izskatās ļoti bēdīgā stāvoklī un ne no tiem pašiem bagātākajiem, bet kā vēlāk izrādījās, tik slikti nemaz nav. Mūs izvadāja pa bērnu nama telpām un tās bija tīri jaukas un mājīgas. Visas gan nav izremontētas, jo pietrūkusies naudiņa, bet gan jau ar laiku.

Sākam sportot. Vairāki bērni mani atpazīst un ir priecīgi atkal satikties. Daži mazie bērneļi ļoti ātri pieķeras un neatiet soli no tevis. Grib visu laiku būt uzmanības centrā un staigāt pie rokas. Bet diena paiet bez lieliem sarežģījumiem un raudām. Pusdienas arī ir ļoti garšīgas, bet diezgan niecīgas. Mums ir atsevišķs zupas katls un bērni pie galda ir ļoti pieklājīgi. Mēs visu nevaram apēst, bet viņi atsakās ņemt ēdamo no mums.

Iekrita acīs viena padsmitgadīga meitene, kurai ir ļoti labas volejbola, futbola un basketbola dotības. Viņa arī palīdz mazajiem. Izliekas ļoti normāls bērns. Bet izrādās, ka mācās internātskolā tālu prom no šejienes un šai internātskolā viņai katru dienu spricē zāles (Latvijas valdības politika ir bērnus ar īpašām vajadzībām sūtīt uz tādām institūcijām kā specializētās internātskolas un vienkārši viņus tur sazāļot). Un vēl ievērojama bija arī viena pavisam maza meitenīte, kuras prasmes dažādu bumbu mešanā un ķeršanā 4 gadu vecumā ir vienkārši apbrīnojamas.

Laiks atvadīties, bet visi mazie grib klēpī, samīļot tevi un braukt tev līdzi vai arī, lai tu paliec ilgāk. Tas bija novērojams visos bērnu namos, kuros mēs ciemojāmies šīs vasaras ietvaros. Viņi visi vienmēr jautā – vai jūs jau prom???

***
Šajā publikācijā paustais autora viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
11
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI