Lai Jūs labāk saprastu, kādas ir bērna tēva tiesības un pienākumi, sniedzam vispārīgu informāciju par aizgādības tiesībām.

Saskaņā ar Civillikuma 177. pantu bērns līdz pilngadības sasniegšanai ir vecāku aizgādībā. Tas nozīmē, ka abi vecāki – gan māte, gan tēvs – uz aizgādības tiesību pamata ir sava nepilngadīgā bērna dabiskie aizbildņi, proti, bērna likumiskie pārstāvji, kam ir vienlīdzīgas tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās.

Civillikuma 177. pantā teikts, ka rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu. Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam). Bērna uzraudzība nozīmē rūpes par bērna paša drošību un trešās personas apdraudējuma novēršanu. Ar tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu saprotama dzīvesvietas ģeogrāfiskā izvēle un mājokļa izvēle. Rūpes par bērna mantu nozīmē gādību par bērna mantas uzturēšanu un izmantošanu tās saglabāšanai un vairošanai.

Kopā dzīvojoši vecāki aizgādību īsteno kopīgi, taču šie pienākumi nemazinās, ja bērns nedzīvo kopā ar vienu vai abiem vecākiem. Ja vecāki dzīvo šķirti, Civillikuma 178. panta otrā daļa paredz, ka vecāku kopīga aizgādība turpinās neatkarīgi no tā, cik bieži bērna vecāks interesējas un tiekas ar bērnu. Neskatoties uz to, ka bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo (to mēdz saukt arī par ikdienas aizgādību, kuras īstenošanai no otra vecāka parasti tiek prasīti uzturlīdzekļi), jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Tas nozīmē, ka tādus svarīgus jautājumus, kur bērns dzīvos, kur mācīsies u. tml., māte nevar izlemt vienpersoniski bez bērna tēva piekrišanas. Pat ja viens no vecākiem pieņem lēmumus attiecībā uz bērnu, nekonsultējoties ar otru vecāku, tas nenozīmē, ka otram vecākam nav tiesību iebilst un aizstāvēt savas un bērna tiesības. Civillikuma 178. panta trešā daļa paredz, ka vecāku domstarpības izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi.

Civillikuma 181. pantā ir regulētas saskarsmes tiesības, kas ir abpusējas. Bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no vecākiem. Savukārt katram vecākam ir pienākums un tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu. Saskarsmes tiesība ir to tiesību kopums, kuras piemīt tam vecākam, kurš nerealizē bērna ikdienas aizgādību un vecāku šķirtas dzīves gadījumā nedzīvo ikdienā kopā ar bērnu. Saskarsmes tiesības realizēšanas kārtību – laiku, vietu, ilgumu – nosaka vecāki, savstarpēji vienojoties. Tas nozīmē, ka bērna tēvs nedrīkst nerēķināties ar bērna ikdienas dzīves ritmu un neņemt vērā bērna mātes viedokli, izlemjot, kad tiksies ar bērnu. Civillikuma 182. pantā noteikts, ka strīda gadījumā kārtību, kādā var izmantot saskarsmes tiesību, nosaka tiesa, izprasot bāriņtiesas atzinumu. Cita starpā jāuzsver, ka Civillikuma 181.panta ceturtajā daļā ir noteikts, ka jebkurai personai ir pienākums atturēties no tādām darbībām, kas varētu negatīvi iespaidot bērna attiecības ar kādu no vecākiem.

Bērna mātei ir iespēja vienoties ar bērna tēvu par atsevišķu aizgādību vai sniegt prasības pieteikumu tiesā par atsevišķas aizgādības noteikšanu. Atsevišķa aizgādība nav aizgādības tiesību atņemšana, bet palielina tā vecāka, kura atsevišķā aizgādībā atrodas bērns, tiesību apjomu attiecībā pret bērnu. Atsevišķas aizgādības noteikšana nekādā ziņā neietekmē otra vecāka pienākumu nodrošināt uzturlīdzekļus savam bērnam un saskarsmes tiesības. Taču atsevišķa aizgādība ļauj vecākam bez otra vecāka piekrišanas pieņemt lēmumus, kas būtiski ietekmē bērna attīstību, piemēram, izlemt jautājumus par dzīvesvietu, izglītību, veselības aprūpi u. tml.

Vairāk lasiet LV portāla skaidrojumā “Vecāku strīdi. Kad risināšanā iesaistās bāriņtiesa, kad tiesa”.