Ja runājat par valsts nodrošināto pabalstu par katru ģimenē audzināmo bērnu, tā oficiālais nosaukums Latvijā, līdzīgi kā daudzās citās valstīs, ir “ģimenes valsts pabalsts”. Vecāki var izvēlēties, kurš – tēvs vai māte – saņems valsts nodrošināto pabalstu par katru ģimenē audzināmo bērnu un vajadzības gadījumā izvēli mainīt.

Atbilstoši Civillikumam bērns līdz pilngadības sasniegšanai ir abu vecāku aizgādībā. Kopā dzīvojoši vecāki aizgādību īsteno kopīgi. Tas nozīmē, ka vecāki kopīgi arī lemj, kā vislabāk izmantot valsts nodrošināto pabalstu par audzināmo bērnu, nevis kā sadalīt to uz pusēm. Savukārt, ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās, bet bērna ikdienas aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Līdz ar to arī Valsts sociālo pabalstu likuma II nodaļas “Valsts sociālo pabalstu piešķiršanas nosacījumi” 6. pantā noteikts, ka ģimenes valsts pabalstu piešķir personai, kura [faktiski] audzina bērnu.

Savukārt uzskats, ka visas ar bērna uzturu saistītās izmaksas vecākiem ir jādala uz pusēm, ir maldīgs. Civillikuma 179. panta pirmā daļa noteic abu vecāku – gan tēva, gan mātes absolūtu pienākumu samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu līdz laikam, kad bērns var pats sevi apgādāt. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja strīds par uzturlīdzekļu apmēru tiek izšķirts tiesā, tai ir jāizvērtē gan bērna vajadzības, gan abu vecāku mantas stāvoklis un spēja bērna uzturam, garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšanai nepieciešamo summu maksāt, tai skaitā ņemot vērā arī valsts nodrošinātos sociālos pabalstus. Tomēr būtiski atzīmēt, ka neatkarīgi no spējas uzturēt bērnu un mantas stāvokļa, atbilstoši Civillikuma 179. panta piektajai daļai katram no vecākiem ir jānodrošina katram savam bērnam uzturlīdzekļi vismaz Ministru kabineta noteiktajā apmērā, turklāt tiesu praksē tiek pieņemts, ka tam vecākam, pie kura dzīvo nepilngadīgais bērns, ir objektīvi lielāki izdevumi bērna uzturēšanai nekā vecākam, pie kura bērns ikdienā nedzīvo.