Ja vecāki par to var savstarpēji vienoties, ir iespējams, ka bērns dzīvo pamīšus gan pie mātes, gan tēva. Tādā gadījumā uzturlīdzekļus nav pamata piedzīt, jo atbildību par bērna ikdienas aprūpi īsteno un līdz ar to līdzekļus bērna uzturam atvēl abi vecāki. Taču arī šis ir savstarpējas vienošanās jautājums. Ja bērns pamīšus dzīvo pie abiem vecākiem, jāņem vērā, ka ikdienas izdevumus bērna uzturam, piemēram, pārtikai un mājokļa nodrošināšanai, vecāks nodrošina par laiku, kamēr bērns uzturas pie viņa, bet nedrīkst aizmirst, ka vecākiem ir savstarpēji jāvienojas arī par to, kurš segs tādus papildu tēriņus kā ārstniecības pakalpojumu apmaksa, mācību līdzekļu, apģērba un citu nepieciešamo lietu iegādi, kas vajadzīgas ilgtermiņā. Ja kāds no vecākiem uzskatīs, ka uz viņa pleciem balstās lielākā daļa tēriņu, viņam būs tiesības celt prasību tiesā ar prasību noteikt citādu bērna aprūpes un uzturlīdzekļu maksāšanas kārtību.

Jebkurā gadījumā ir jāvadās pēc tā, vai šāda aizgādības tiesību īstenošanas kārtība atbilst bērna interesēm, materiālajai un emocionālajai labklājībai. Piemēram, ja vecāku dzīvesvietas atrodas tuvu viena otrai un bērns vienu nedēļu dzīvo pie mammas, bet otru nedēļu pie tēva, iespējams, šāda aizgādības tiesību īstenošanas kārtība būtiski nemaina bērna ikdienas režīmu un iespējas apmeklēt skolu, ārpusskolas nodarbības, tikties ar draugiem u.tml.

Taču, ja vecāki dzīvo dažādās pilsētās, situācija ir sarežģītāka. Jāņem vērā, ka diezin vai viens no vecākiem būs ar mieru, ka ikdienas rūpes, kas saistās ar skolas, ģimenes ārsta apmeklēšanu utt., balstās uz viņa pleciem, kamēr brīvdienu atpūta un izklaides paliks otra vecāka ziņā. Tāpat ir jāņem vērā, ka bērni mēdz slimot. Līdz ar to ir ļoti iespējams, ka veidosies situācija, ka pie viena vecāka bērns tomēr dzīvos vairāk nekā pie otra un laika gaitā veidosies augsne strīdam par turpmāko uzturlīdzekļu maksāšanas kārtību.

Tāpēc lielākajā daļā gadījumu tomēr bērna ikdienas aprūpi uzņemas viens no vecākiem, kamēr otram vecākam ir pienākums maksāt uzturlīdzekļus un saskarsmes tiesības ar bērnu. Ir iespējams noteikt ļoti precīzu saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību, piemēram, konkrētu nedēļas dienu pēcpusdienas, katra otrā nedēļas nogale, katrs otrais brīvlaiks, vecāka atvaļinājuma laiks u.tml. Saskarsmes tiesību izmantošanas laikā bērna aprūpi un uzraudzību nodrošina otrs vecāks, taču ar to nebeidzas Civillikuma 179. pantā uzliktais pienākums nodrošināt uzturlīdzekļus arī ikdienas aprūpes nodrošināšanai.

Jebkurā gadījumā, ja vecāki vienoties nespēj, strīds jāizšķir tiesā, kura, vadoties pēc bērna vislabākajām interesēm, lems par bērna ikdienas aizgādību vai pat atsevišķu aizgādības noteikšanu, dzīvesvietu, saskarsmes tiesībām, uzturlīdzekļiem un citiem no aizgādības tiesībām izrietošiem jautājumiem (atkarībā no prasības satura un konkrētajiem apstākļiem, atsevišķos gadījumos izprasot arī bāriņtiesas atzinumu).  Ja pastāv bažas, ka bērna māte varētu bērnu izvest no valsts, tiesu var lūgt uz laiku līdz sprieduma taisīšanai noteikt aizliegumu bērna izvešanai no valsts.

Tiesību aktos noteiktais kritērijs, izšķirot strīdu par bērna ikdienas aizgādību, kā arī par tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu, ir bērna intereses. Likumā nav noteiktas kaut kādas priekšrocības vienam vai otram vecākam. Līdz ar to, ja strīds tiek izšķirts tiesā, tiesai ir jāpārbauda un jāizvērtē arī vecāku objektīvās iespējas  nodrošināt bērna pilnvērtīgai attīstībai nepieciešamos apstākļus, vecāku subjektīvās iespējas (personiskās īpašības, viņu spēja audzināt bērnu, vecāku pienākumu izpratne, morālā stāja, veselības stāvoklis un citas iespējas), kā arī bērna subjektīvā attieksme pret katru no vecākiem (pieķeršanās tiem, vēlēšanās dzīvot kopā ar vienu vai otru vecāku un citi apstākļi).

Vairāk lasiet LV portāla skaidrojumā “Aizgādība – vecāku kopīgās un atsevišķās rūpes par bērnu”.

Atbildot uz jautājumu par bērna izvešanu uz pastāvīgu dzīvi citā valstī, jāuzsver, ka saskaņā ar Civillikuma 177. pantu bērns līdz pilngadības sasniegšanai ir abu vecāku – gan mātes, gan tēva – aizgādībā. Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu. Ar tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu saprotama dzīvesvietas ģeogrāfiskā izvēle un mājokļa izvēle.

Savukārt Civillikuma 178. panta pirmā-trešā daļa noteic: kopā dzīvojoši  vecāki aizgādību īsteno kopīgi. Ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās. Bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Tātad, ja vien vienam no vecākiem nav nodibināta atsevišķa aizgādība, jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi un izvest bērnu uz pastāvīgu dzīvi citā valstī bez otra vecāka atļaujas nedrīkst.

Jebkurā gadījumā, ja bērns ir aizvests uz pastāvīgu dzīvi uz citu valsti bez otras personas, kurai ir aizgādības tiesības, piekrišanas, atbilstoši starptautiskajam regulējumam, tā definējama kā bērna prettiesiska aizvešana jeb civiltiesiskā nolaupīšana. Atbilstoši Hāgas 1980. gada 25. oktobra Konvencijai par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem un Eiropas Padomes Regulai (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikcijas un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un Regulas Nr. 1347/2000 atcelšanu šādā gadījumā  vecākam ne vēlāk kā gada laikā, kopš notikusi prettiesiska bērna aizvešana, ir tiesības sniegt pieprasījumu par bērna atgriešanu no ārvalsts uz Latviju. Bērna pilsonībai nav nozīmes.

Galvenais kritērijs arvien ir bērna intereses, tiek vērtēts, kura ir bērna ierastā un pastāvīgā dzīves vide (nevis valstiskā piederība) un vai saskaņā ar pieteicēja pastāvīgās dzīvesvietas valsts (Latvijas) tiesību aktiem ir pārkāptas viņa aizgādības vai saskarsmes tiesības un vai viņš faktiski tās ir īstenojis. Sīkāks izklāsts pieejams Tieslietu ministrijas mājaslapas sadaļā “Ja bērns aizvests no Latvijas uz ārvalsti”. Kā rīkoties attiecīgā situācijā skaidrots arī LV portāla publikācijās:

“Kas jāzina par bērna izvešanu uz ārzemēm”;
“Bērna patvaļīga aizvešana no vienas valsts uz citu: emocijas, likumi un rīcība””;
“Nelikumīgi aizvests bērns. Ko ņem vērā tiesa”.