Atbilstoši Civillikuma 77. pantā noteiktajam tiesa laulību nešķir, ja laulātie nav vienojušies par kopīgā nepilngadīgā bērna aizgādību, saskarsmes tiesību, bērna uzturlīdzekļiem, kopīgās mantas sadali vai attiecīgas prasības nav izšķirtas pirms laulības šķiršanas un netiek celtas kopā ar prasību par laulības šķiršanu. Līdz ar to situācijas apraksts vedina domāt, ka laulības šķiršanas lietā, sniedzot paskaidrojumus tiesai, Jums jānorāda, ka vecāku starpā pastāv strīds par kopīgā bērna aizgādību un jālūdz tiesu noteikt turpmāko bērna dzīvesvietu, aprūpes un saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību, aizliegumu izvest bērnu uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs u.tml. Ja vēlaties uzņemties ikdienas rūpes par bērnu, ir iespējams sniegt pretprasību par atsevišķas aizgādības noteikšanu pār bērnu. 

Civilprocesa 178. pants noteic, ka kopā dzīvojoši vecāki aizgādību īsteno kopīgi. Taču, ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās. Bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Vecāku domstarpības izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi. Vecāku kopīga aizgādība izbeidzas, nodibinot uz vecāku vienošanās vai tiesas nolēmuma pamata viena vecāka atsevišķu aizgādību.

Tam no vecākiem, kura atsevišķā aizgādībā bērns atrodas, ir visas no aizgādības izrietošās tiesības un pienākumi. Otram vecākam ir saskarsmes tiesība. Savukārt atbilstoši Civilprocesa 244.⁹ panta otrajai daļai lietā, kas izriet no aizgādības vai saskarsmes tiesībām, tiesa pati pēc savas iniciatīvas vai lietas dalībnieka lūguma pieprasa attiecīgās bāriņtiesas atzinumu un uzaicina tās pārstāvi piedalīties tiesas sēdē, kā arī noskaidro bērna viedokli, ja bērns ir spējīgs to formulēt, ņemot vērā viņa vecumu un brieduma pakāpi.

Tiesību aktos noteiktais kritērijs, izšķirot strīdu par bērna ikdienas aizgādību, arī par tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu, ir bērna intereses, jo likumā nav noteiktas kaut kādas priekšrocības vienam vai otram vecākam. Līdz ar to tiesai ir jāpārbauda un jāizvērtē vecāku objektīvās iespējas nodrošināt bērna pilnvērtīgai attīstībai nepieciešamos apstākļus, vecāku subjektīvās iespējas (personiskās īpašības, viņu spēja audzināt bērnu, vecāku pienākuma izpratne, morālā stāja, veselības stāvoklis un citas iespējas) un bērna subjektīvā attieksme pret vecākiem (pieķeršanās tiem, vēlēšanās dzīvot kopā ar vienu vai otru vecāku un citi apstākļi).

Lai noskaidrotu, kā pareizāk rīkoties konkrētā situācijā, aizstāvot savas un bērna intereses, ieteicams konsultēties ar ģimenes tiesībās kompetentu juristu, kurš, iepazinies ar lietas materiāliem, varēs sniegt konkrētu atbildi par turpmāko rīcību.