Ikgadējais apmaksātais atvaļinājums, kā arī papildatvaļinājums ir Darba likumā paredzētie atpūtas laika veidi, kā arī viens no galvenajiem priekšnoteikumiem, lai nodrošinātu darbinieka tiesības uz taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem. Darba devējam ir pienākums nodrošināt darbiniekam iespēju izmantot Darba likumā paredzētās tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, kā arī papildatvaļinājumu, par atvaļinājuma laiku izmaksājot darbiniekam normatīvajos aktos paredzēto atvaļinājuma naudu.

Darba likuma 149.panta piektā daļa nosaka, ka ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma kompensēšana naudā nav pieļaujama, izņemot gadījumus, kad darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas un darbinieks ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu nav izmantojis.

Atšķirībā no šīs normas Darba likums neparedz darba devējam neizmantoto ikgadējo papildatvaļinājumu kompensēt naudā, izbeidzot darba tiesiskās attiecības. Tāpēc darbiniekam ieteicams izmantot papildatvaļinājumu katru gadu, ja iespējams, arī uzteikuma termiņā.

Nedaudz atšķirīgu neizmantotā papildatvaļinājuma izmantošanas kārtību nosaka Valsts un pašvaldību amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums. Minētā likuma 42.panta desmitā daļa nosaka, ka „piešķirtā papildatvaļinājuma atlīdzināšana naudā nav pieļaujama, izņemot gadījumus, kad amata (dienesta, darba) tiesiskās attiecības tiek izbeigtas un amatpersona (darbinieks) piešķirto papildatvaļinājumu nav izmantojis”. Minētajā gadījumā papildatvaļinājums jau ir piešķirts ar rīkojumu, taču ir izveidojusies situācija, ka darbiniekam nav bijis iespējams to izmantot, piemēram, ilgstošas slimības gadījumā.