Kā skaidro Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta vecākā eksperte Egita Dorožkina, Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums nosaka, ka personai ir jāmaksā par saņemtajiem sociālās aprūpes pakalpojumiem. Ja persona normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir atzīta par trūcīgu, par pakalpojumu maksā viņa apgādnieks vai apgādnieki. Ja apgādnieks vai apgādnieki ir atzīti par trūcīgām personām, tad pakalpojums tiek apmaksāts no pašvaldības budžeta.

Minētais likums nosaka, ka persona par viņai sniegto pakalpojumu maksā 90 procentus no pensijas, ieskaitot piemaksu pie pensijas, bet ne vairāk kā saņemtā pakalpojuma izmaksas attiecīgajā institūcijā. Atlikusī summa jāsedz apgādniekam.

Vienlaicīgi Ministru kabineta noteikumu Nr.275 "Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas kārtība un kārtība, kādā pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta" 5.punkts nosaka, ka, veicot samaksu par pakalpojumu, līdzekļi, kas pēc pakalpojuma samaksas paliek apgādnieka ģimenes rīcībā, nedrīkst būt mazāki par summu, kura aprēķināta, reizinot valstī noteikto minimālo algu ar šādu koeficientu: par vienas personas ģimeni - 1; par katru nākamo apgādnieka ģimenes locekli - 0,5. Atlikušo summu sedz pašvaldība. Tātad apgādniekam pēc samaksas par viņa apgādājamajam sniegto sociālās aprūpes pakalpojumu ik mēnesi ģimenes budžetā jāpaliek summai minimālās algas apmērā, bet viņa ģimenes locekļiem - summai, kas pielīdzināma pusei no minimālās algas.

Vienlaikus saskaņā ar minēto noteikumu 6.punktu pašvaldība atbilstoši finansiālajām iespējām var noteikt klientam citu (labvēlīgāku) samaksas kārtību par pakalpojumu, iekļaujot šos nosacījumus pašvaldības saistošajos noteikumos.

Kā saprotams no situācijas apraksta, šajā gadījumā pašvaldības deputāti rosina apgādniekus, neatkarīgi no viņu iespējām segt sociālās aprūpes pakalpojumus, atbrīvot no šāda pienākuma vispār un turpmāk noteikt kārtību, ka sociālās rehabilitācijas pakalpojumus apmaksā pašvaldība visiem prasītājiem.

Atbildot uz jautājumu, vai šāds budžeta izlietojums nav uzskatāms par līdzekļu izšķērdēšanu, Labklājības ministrijas pārstāve norāda, ka saskaņā ar Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 3.panta 1.punktu pašvaldības kā atvasinātās publiskās personas rīcībai ar finanšu līdzekļiem un mantu ir jābūt lietderīgai, lai mērķi sasniegtu ar mazāko finanšu līdzekļu un mantas izlietojumu.

Līdz ar to samaksas par pakalpojumiem noteikšanā pašvaldībām ir jāsamēro izdevumi pakalpojumu apmaksai ar izdevumiem, kas radīsies samaksas atguvei no apgādnieka. Turklāt atbilstoši likuma „Par pašvaldībām” 45.pantam pašvaldība saistošos noteikumus pēc to pieņemšanas nosūta Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai atzinuma sniegšanai, kura izvērtē minēto noteikumu tiesiskumu.