Vecāku pienākums uzturēt bērnu ir absolūts, beznosacījuma pienākums, un tas neizbeidzas, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem.  Līdz ar to nekādi apstākļi nevar būt par pamatu atteikumam dot uzturlīdzekļus savam bērnam, izņemot gadījumus, ja ar vecāka piekrišanu bērnu adoptē trešā persona un tādējādi vecāka aizgādība izbeidzas.

Lai gan Civillikuma 179.panta pirmā daļa noteic gan mātes, gan tēva pienākumu nodrošināt sava bērna attīstībai nepieciešamos dzīves apstākļus savu spēju un finansiālo iespēju robežās, lai nebūtu tā, ka kāds no vecākiem pasaka - naudas šobrīd nav un tāpēc uzturlīdzekļus nemaksās vai maksās mazākā apmērā, šī paša likuma panta piektā daļa paredz vecāka pienākumu neatkarīgi no viņa spējām un mantas stāvokļa nodrošināt katram savam bērnam vismaz minimālo uzturlīdzekļu apmēru, ko noteic Ministru kabinets, ņemot vērā valstī noteikto minimālo mēnešalgu un bērna vecumu.  

Līdz ar to apstāklis, ka bērna tēva apgādībā ir vēl viens bērns, varētu būt par pamatu prasībai tiesā uzturlīdzekļu summu samazināt tikai tādā gadījumā, ja tā līdz šim pārsniedza minimālo apmēru. Tā kā jautājumā norādāt, ka uzturlīdzekļi tiek maksāti minimālajā apmērā, to samazināt nav iespējams.