Normatīvajos aktos nav noteikts precīzs bērna vecums, kuram iestājoties vecāku pienākums nodrošināt uzturlīdzekļus izbeidzas. Civillikuma 179.panta pirmā daļa paredz vecāku pienākumu uzturēt bērnu līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. 

Tas gan nenozīmē, ka pilngadīgs jaunietis var neizglītoties, nemeklēt darbu un saņemt uzturlīdzekļus no vecākiem gadiem ilgi. Ir jābūt kādiem objektīviem apstākļiem, kāpēc pilngadību sasniedzis bērns var tikt uzskatīts par darbnespējīgu. Par šādu iemeslu visbiežāk kalpo pilna laika klātienes mācības vispārējā vai profesionālās izglītības iestādē vai augstskolā dienas nodaļā. 

Lai gan konkrēta robeža vai kritēriji, cik ilgi uzturlīdzekļi jāmaksā pēc pilngadības, normatīvajos aktos nav noteikti, tiek pieņemts, ja bērns turpina mācīties, uzturlīdzekļi ir jāmaksā līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai. Pirmkārt, tas ir aptuvenais laiks, kādā persona var iegūt nepieciešamo izglītību. Tādējādi vairākos normatīvajos aktos tiek prezumēts, ka pilngadību sasniegušas personas, kuras līdz 24 gadu vecumam iegūst izglītību pilna laika studiju programmās, pilnībā vai daļēji tiek uzturētas par vecāku līdzekļiem. Piemēram, likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 13.panta pirmās daļas 1.punktā ir noteikti atvieglojumi nodokļa maksātājam par bērnu, kamēr viņš turpina vispārējās, profesionālās, augstākās vai speciālās izglītības iegūšanu, bet ne ilgāk kā līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai.  

Savukārt tiesas spriedumos par uzturlīdzekļu piedziņu nereti atsaucas uz likuma „Par valsts pensijām” 19.panta ceturto daļu, kas paredz tiesības bērnam saņemt apgādnieka zaudējuma pensiju apgādnieka nāves gadījumā līdz 24 gadu vecumam, ja viņš mācās vai studē vispārējās, profesionālās izglītības iestādēs, koledžās vai augstskolās pilna laika klātienē, izņemot laiku, kad persona ir pārtraukusi studijas. 

Tātad, ja bērns turpina mācības pēc pilngadības sasniegšanas, jārēķinās, ka viņš var lūgt vecāku materiālo atbalstu vismaz līdz 24 gadu vecumam. Taču katrs gadījums ir individuāls. Ja bērns studiju laikā uzsāk patstāvīgu dzīvi, strādā un pats sevi uztur, pamata pieprasīt uzturlīdzekļus nav. Par šiem jautājumiem savstarpēji jāvienojas. Ja vienošanās nav iespējama, strīds izšķirams tiesā.