Tāpat kā vecāku pienākums ir rūpēties par saviem bērniem, arī bērniem, kad tie sasnieguši pilngadību vai vēlāk, ir pienākums gādāt par saviem vecākiem. Civillikuma 188.panta pirmā daļa nosaka, ka pienākums uzturēt vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus gulstas uz visiem bērniem samērā ar viņu spējām uzturēt vecākus vai vecvecākus un mantas stāvokli.

Lai gan no Civillikuma 188.panta pirmās daļas izriet bērnu pienākums apgādāt vecākus, nav noteikti konkrēti gadījumi, kādos iestājas bērna pienākums uzturēt vecākus. Tāpat nav noteikts konkrēts apmērs un laika periods, kādā bērnam būtu jāuztur vecāki. Turklāt šī paša likuma panta otrā daļa paredz, ka bērnu no pienākuma uzturēt savus vecākus vai vecvecākus var atbrīvot, ja tiek konstatēts, ka vecāki vai vecvecāki bez dibinātiem iemesliem izvairījušies pildīt savus pienākumus pret bērnu.

Kā norādījis Augstākās tiesas Senāts 2011.gada 27.aprīļa spriedumā Nr.SKC-160/2011, pienākums bērniem apgādāt vecākus nepastāv vienmēr, bet gan rodas tikai vajadzības gadījumā. Ar vajadzības gadījumu jāsaprot vecāku nepieciešamību pēc papildu līdzekļiem tādu iemeslu dēļ, ka viņi paši nespēj sevi nodrošināt un apgādāt.

Ja ir strīds, vai bērniem ir pienākums uzturēt kādu no vecākiem vai tie no šī pienākuma atbrīvojumi, tas izšķirams tiesā Civilprocesa likuma noteiktajā kārtībā. 

Kā norāda Augstākās tiesas Senāts, izšķirot strīdu par uzturlīdzekļiem vecākam, primāri ir noskaidrojams jautājums par vecāka  nepieciešamību pēc papildu līdzekļiem. Turklāt tiesa nevar izdarīt secinājumus par lietas apstākļiem un taisīt spriedumu, pamatojoties tikai uz pušu paskaidrojumiem. Civilprocesa likuma 93.panta pirmā daļa nosaka - katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus. Prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība. Atbildētājam jāpierāda savu iebildumu pamatotība.

Tātad, ja vecāks pats nespēj sevi apgādāt un ir nepieciešama bērnu palīdzība, viņam, prasot uzturlīdzekļus no bērniem tiesas ceļā, vajadzība pēc papildu līdzekļiem ir jāpamato, iesniedzot pierādījumus,  kas apliecina prasītāja finansiālo stāvokli un [ne]spēju sevi nodrošināt, piemēram, izziņas, kas apliecina prasītāja ikmēneša ienākumus un nepieciešamos izdevumus, izrakstus no medicīniskās kartes, rēķinus dažādiem pakalpojumu sniedzējiem u.tml.

Tikai pēc tam, kad tiesa uzskata vajadzību pēc papildu līdzekļiem par pierādītu un pamatotu, tai jāvērtē, kādā apmērā un kādās daļās prasītāja bērniem ir pienākums to sniegt.

Par pierādījumiem, kas varētu atbrīvot bērnu no pienākuma sniegt finansiālu atbalstu vecāku uzturēšanai, var kalpot tiesas nolēmums par aizgādību tiesību atņemšanu, aprūpes tiesību atņemšanu, bāriņtiesas sastādīti apskates protokoli vai liecinieku liecības, kas apliecina, ka prasītājs ir izvairījies pildīt savus Civillikumā noteiktos vecāka pienākumus.