Pārrobežu darbam ir vairāki veidi – komandējums, darba brauciens, darbinieka nosūtīšana. 

Ja runa ir par darbinieka nosūtīšanu darbā uz citu valsti, tādā gadījumā Latvijā esoša firma (darba devējs) bija noslēgusi līgumu ar personu (uzņēmumu) Vācijā, kuras labā tiks veikts darbs. Taču vienlaikus visā periodā, kurā cilvēks kā nosūtītais darbinieks ir strādājis citā valstī, viņš bija darba tiesiskajās attiecībās ar uzņēmumu (firmu) Latvijā. 

Latvijas Darba likumā noteikts, ka nosūtītais darbinieks noteiktu laiku veic darbu citā valstī, nevis valstī, kurā viņš parasti veic darbu (Darba likuma 14.panta otrā daļa). 

Darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu citā Eiropas Savienības dalībvalstī, ir pienākums šim darbiniekam nodrošināt nodarbinātības noteikumus un atbilstošus darba apstākļus (maksimālo darba laiku un maksimālo atpūtas laiku; minimālo ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu; minimālo darba algas likmi; piemaksas par virsstundu darbu u.c.). Ja darbinieks bija nosūtīts uz Vāciju, uz viņu nodarbinātības periodā attiecās šīs valsts likumos noteiktās vismaz minimālās garantijas. Latvijas darba devējam Latvijas strādniekam bija jānodrošina vismaz tāda minimālā alga, kāda ir paredzēta darbiniekiem valstī, uz kuru viņš savu darbinieku nosūtījis. Tāpat ir arī ar citām garantijām. 

Ja no Vācijas uzņēmuma atsūtītās vēstules nav saprotams, kādas darbības ir jāveic, atbildes vēstulē par to ir jāuzdod jautājumi, lai noskaidrotu lietas būtību. 

Nosūtīšanu darbā uz citu valsti organizēja Latvijas darba devējs, kuram jālūdz paskaidrot situācija, pamatojoties uz saņemto informāciju. Pat ja cilvēks vairs nestrādā uzņēmumā, no kura viņš bija nosūtīts darbā uz Vāciju, jāuzzina, kādi maksājumi, ko nosaka Darba likums, viņam vēl nav izmaksāti, izbeidzot darba tiesiskās attiecības.