Ja ir domstarpības, tās jārisina tiesā, un lēmums ir tiesas ziņā. Tiesu prakse liecina, ka panākt par 6% zemāku zemes nomas maksu prasītājiem arī tiesas ceļā neizdodas. 

Jurists Arnis Zelčs  publikācijā „Piespiedu noma  Civillikuma 1732. panta kontekstā”  („Jurista Vārds, 13.02.2014) paudis viedokli, kāpēc tas tā ir:

„Šobrīd divi tiesību akti paredz dzīvokļa īpašniekam imperatīvu un negrozāmu pienākumu regulāri maksāt zemes īpašniekiem precīzi sešus procentus gadā no zemes kadastrālās vērtības. Ne par simtdaļu procenta vairāk vai mazāk. Turklāt gadījumā, ja puses nevienojas par nomas apmēru, tiesai de iure ir pienākums piespriest par labu zemes īpašniekam likumā paredzētos sešus procentus. Tieši minētā iemesla dēļ zemes īpašniekiem nemaz nav ekonomiskas intereses vienoties.

Pirms šāda tiesiskā regulējuma tapšanas dzīvokļu īpašniekiem bija pienākums maksāt zemes nomas maksu ne vairāk par pieciem procentiem no zemes kadastrālās vērtības. Vienlaikus normas ierobežoja nomas maksas apmēra strauju palielināšanos ekonomiskās recesijas laikā. Proti, 2008., 2009. un 2010.gadā zemes nomas maksa nedrīkstēja pārsniegt iepriekšējam gadam aprēķināto maksu vairāk kā par 25 procentiem.

Satversmes tiesa ar 2009.gada 15.aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 atzina minētās normas par neatbilstošām samērīguma principam. Vienlaikus konstitucionālā tiesa atzina, ka pamatots risinājums varētu būt paredzēt tiesību aktos lielāku nomas maksas apmēru toreizējo piecu procentu vietā. Ievērojot spriedumā minēto, likumdevējs varēja paredzēt piespiedu nomas maksu, piemēram, līdz astoņiem procentiem no zemes kadastrālās vērtības.

Tomēr konstitucionālās tiesas nolēmuma izpildei likumdevējs izvēlējās savdabīgu juridisku konstrukciju. Piespiedu nomas maksas maksimālais apmērs paaugstināts par vienu procentu, paredzot, ka tieši seši procenti ir galīgais maksājuma apmērs, kuru dzīvokļu īpašnieks maksā tad, ja puses nevar vienoties. Rezultātā prasības iesniegšana tiesā rada 100 procentu garantiju, ka tiesa apmierinās zemes īpašnieka prasību. Respektīvi, tiesa piedzīs no dzīvokļa īpašnieka tieši sešus procentus no zemes kadastrālās vērtības, jo tiesa nevar mainīt tiesību aktos paredzēto nomas maksas apmēru. Turklāt prasības iesniegšana tiesā per se apliecina, ka puses nevar vienoties. Līdz ar to tiesvedības rezultāts šādās lietās nav meistarības, bet gan laika jautājums.”

Visticamāk, ka tieši minētā iemesla dēļ zemes īpašnieki neiebilst pret šobrīd spēkā esošo piespiedu nomas apmēra regulējumu. Tāpat jāsecina, ka dzīvokļu īpašnieki nevar aizsargāt savas tiesiskās intereses vispārējā kārtībā, kā tas paredzēts Civillikuma 1732. pantā.

Normatīvajos aktos patiešām joprojām nav risinājuma zemes piespiedu nomas problēmām, tostarp situācijās, kad daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašnieki ir spiesti maksāt nomas maksu par nesamērīgi lielām piesaistītās zemes platībām. Pagaidām vienīgā pretimnākšana no 1.janvāra ir noteikta ar grozījumiem likumā „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” un likumā „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”, kas piespiedu dalītā īpašuma tiesisko attiecību gadījumā atceļ daudzdzīvokļu dzīvojamo māju dzīvokļu īpašnieku pienākumu kompensēt zemes īpašniekam nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu par zemi.

Grozījumi likumā „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” ir virzība uz problēmas risināšanu. Proti, tagad šajā likumā uzdots Ministru kabinetam līdz 2015.gada 30.septembrim iesniegt Saeimai likumprojektu par dalītā īpašuma tiesisko attiecību izbeigšanu starp privatizētā objekta īpašnieku un tā zemes gabala īpašnieku, uz kura atrodas privatizētais objekts.