Civillikuma 1483.pants nosaka gadījumus, kad likums prasa darījuma rakstisku formu, un tie ir: 

1) kā zināmu darījumu būtisku sastāvdaļu; 

2) taisot darījumu 1474.pantā minētās iestādēs vai pie turpat minētām amatpersonām; 

3) kad tas jāieraksta zemes grāmatās; 

4) kā nosacījumu prasības tiesībai uz darījuma pamata. 

Savukārt Civillikuma 1725.pants un sekojošie nosaka rokas naudas formu, būtību un sekas. Tātad ar rokas naudu jāsaprot tas, ko, līgumu noslēdzot, viena puse dod otrai ne vien par galīgi noslēgta līguma pierādījumu, bet arī par tā izpildījuma nodrošinājumu. Ja līgumu neizpilda aiz viena līdzēja vainas, tad, ja vainīgs rokas naudas saņēmējs, viņam tā jāatdod tās devējam divkāršā apmērā; bet, ja neizpildīšanā vainīgs rokas naudas devējs, tad viņš zaudē tiesību prasīt to atpakaļ. Bez tam vainīgam jāatlīdzina pretiniekam visi zaudējumi. 

Tādējādi, ja uzskatām, ka rokas naudas došanas fakts, lai garantētu kāda darījuma noslēgšanu, neprasa rakstisku formu, tad tas skaitās noslēgts no rokas naudas saņemšanas brīža, kaut arī nav bijusi šāda līguma rakstiska forma, jo rokas naudas devējs to devis kā izpildījuma nodrošinājumu. Ja rokas naudas devējs ir vainīgs apsolījuma (saistību) neizpildīšanā, tad viņš zaudē tiesību prasīt to atpakaļ.