Pilsonības iegūšanu un zaudēšanu Latvijā regulē Pilsonības likums. Šī likuma 3.¹pants nosaka kārtību, kādā Latvijas pilsonību var iegūt nepilsoņu bērni, kuri ir dzimuši Latvijā pēc 1991.gada 21.augusta.

Bērns, kurš dzimis Latvijā pēc 1991.gada 21.augusta, ir atzīstams par Latvijas pilsoni, ja viņš atbilst visām šādām prasībām:
1) viņa pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvija;
2) viņš nav Latvijā vai kādā citā valstī bijis notiesāts ar brīvības atņemšanu ilgāk nekā uz pieciem gadiem par nozieguma izdarīšanu;
3) viņš pirms tam visu laiku bijis bezvalstnieks vai nepilsonis (Pilsonības likuma 3.¹panta 1.daļa).

Līdz brīdim, kad bērns sasniedz 15 gadu vecumu, iesniegumu par pilsonības iegūšanu ir tiesīgi iesniegt abi bērna vecāki, ja viņi ir reģistrēti Iedzīvotāju reģistrā un ir nepilsoņi, kas līdz iesnieguma iesniegšanai ne mazāk kā pēdējos piecus gadus pastāvīgi dzīvo Latvijā (personām, kuras ieradušās Latvijā pēc 1992.gada 1.jūlija, piecu gadu termiņš tiek skaitīts no pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanas dienas) (Pilsonības likuma 3.¹panta 2.daļas 1.punkts).

Ja personas, kurām ir tiesības iesniegt iesniegumu par bērna atzīšanu par Latvijas pilsoni, to nav izdarījušas, nepilngadīgajam, sasniedzot 15 gadu vecumu, ir tiesības iegūt Latvijas pilsonību šajā pantā noteiktajā kārtībā, iesniedzot vienu no šādiem dokumentiem:
1) dokumentu, kas apliecina, ka nepilngadīgais ir ieguvis vidējo speciālo izglītību vai arodizglītību (arodvidusskola, arodģimnāzija, arodskola) latviešu mācībvalodā;
2) dokumentu, kas šā likuma 19.-20.pantā noteiktajā kārtībā apliecina, ka nepilngadīgais prot latviešu valodu (Pilsonības likuma 3.¹panta 3.daļa).

Likums vēl paredz, ka šā panta iespējas pilsonības iegūšanai persona var izmantot līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai.