Likumā “Par valsts pensijām” noteikts, ka vecuma pensiju piešķir uz mūžu. Apdrošinātajai personai, kurai vienlaikus ir tiesības uz dažāda veida valsts pensijām, piešķirama apmēra ziņā lielākā valsts pensija. Pensiju var pieprasīt jebkurā laikā bez termiņa ierobežojuma, tiklīdz radušās tiesības uz to.

Tiesības uz invaliditātes pensiju ir līdz likumā noteiktā vecuma sasniegšanai vai līdz vecuma pensijas piešķiršanas datumam, ja pensija pieprasīta pirms minētā vecuma sasniegšanas. Tas nozīmē, ja cilvēks pieprasa piešķirt vecuma pensiju (arī priekšlaicīgi vai pēc atvieglotiem noteikumiem), tad vairs nav tiesību uz invaliditātes pensiju. Piešķirtā vecuma pensija invaliditātes laikā nedrīkst būt mazāka par invaliditātes pensiju.

Pensija cilvēkam jāpieprasa pašam. Un tā ir katra paša izvēle pieprasīt vecuma pensiju pēc atvieglotiem noteikumiem vai turpināt strādāt un pieprasīt vecuma pensiju, sasniedzot likumā noteikto vecumu. Vecuma pensijas pēc atvieglotiem noteikumiem apmēru parasti negatīvi ietekmē agrāks pensijā aiziešanas vecums un mazāks uzkrātais pensijas kapitāls.

Tātad, dodoties pensijā vēlāk, tās apmērs kļūst lielāks. Un otrādi – ātrāka pensionēšanās samazina pensiju.

Tas ir tāpēc, ka pensijas apmēru ietekmē aprēķina formulā iekļautais koeficients G – laika posms (gados), par kuru no pensijas piešķiršanas gada tiek plānota vecuma pensijas izmaksa. Ar to dala individuāli uzkrāto aprēķināto pensijas kapitālu.

Likumā iekļautā formula ir šāda: P = K / G.

P ir aprēķinātā pensija, K – pensijas kapitāls, G – koeficients.

Piemēram, 2017. gadā, ja pensijā devās 60 gadu vecumā, koeficients G bija 20,34 (gadi); ja pensijā devās 62 gadu vecumā, koeficients G  bija 18,96 (gadi).