Uz Jūsu jautājumu nav vienkāršas atbildes. Situācijas izklāsts  liecina, ka dzimšanas apliecība ir izsniegta vēl pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas un Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ģimenes tiesību daļas spēkā stāšanās 1993. gadā un ieraksts par tēvu dzimšanas apliecībā, iespējams, ir veikts saskaņā ar LPSR Laulības un ģimenes kodeksa 58. pantu “Ieraksts par bērna tēvu, ja nav noteikta paternitāte”. Atbilstoši tam, ja bērns piedzimis mātei, kas nav laulībā, un ja nav vecāku kopēja pieteikuma vai tiesas sprieduma par paternitātes noteikšanu, ierakstu par bērna tēvu dzimšanas aktu grāmatā izdarīja ar mātes uzvārdu, savukārt bērna tēva vārdu un tēvavārdu ierakstīja pēc viņas norādījuma. 

Ieraksts par bērna tēvu saskaņā ar šo pantu bija fiktīvs ar mērķi aizsargāt bērna intereses, proti, neparādīt, aplūkojot dzimšanas apliecību, ka attiecīgajam pilsonim tēvs nav konstatēts likumā paredzētajā kārtībā. Šāds ieraksts, kas izdarīts saskaņā ar 58. pantu, nerada tiesiskas sekas personai, kuras vārds, uzvārds, tēvavārds sakrīt ar bērnam ierakstīto, jo bērnam tēvs nav konstatēts likumā paredzētajā kārtībā.

Šobrīd atbilstoši likuma “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma saistību tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” 10. panta otrajā daļā noteiktajam lietās, kas attiecas uz bērna, kura dzimšana jau reģistrēta pirms 1993. gada 1. septembra, paternitātes brīvprātīgu atzīšanu vai tās noteikšanu tiesā, ir piemērojami Civillikuma noteikumi.

Civillikuma 158. panta pirmā daļa noteic, ka “prasību paternitātes noteikšanai tiesā var iesniegt bērna māte vai bērna aizbildnis, bērns pats pēc pilngadības sasniegšanas, kā arī persona, kas sevi uzskata par bērna bioloģisko tēvu”. Tāpat Civillikuma 157. pantā ir noteikts, ka, izskatot prasību par paternitātes noteikšanu, tiesa ņem vērā jebkurus pierādījumus, ar kuriem iespējams pierādīt bērna izcelšanos no konkrētas personas vai izslēgt šādu faktu. Vienlaikus jāuzsver, ka mātes norādījums uz citu personu kā bērna tēvu nav uzskatāms par pietiekamu pierādījumu paternitātes atzīšanai tiesā.

Turklāt, ņemot vērā apstākli, ka bioloģiskais tēvs nevēlas atzīt paternitāti, juridiski šo situāciju risināt, iespējams, varētu būt sarežģīti noilguma dēļ. Lai gan brīvprātīgai paternitātes atzīšanai Civillikumā noilguma termiņš nav noteikts, tāpat bērna tiesībām celt prasību tiesā par paternitātes noteikšanu pēc pilngadības iestāšanās, Augstākās tiesas Senāts 2010. gada 23. februāra spriedumā lietā Nr. SKC-89/2011 ir atzinis: “Tiesību doktrīnā norādīts, ka noilguma institūts civiltiesībās ir veidots ar mērķi novērst ilgstošu nenoteiktību mantiskajās attiecībās, radīt skaidrību par tiesībām un pienākumiem, kas varētu būt par strīda priekšmetu, bet ieinteresētā persona ilgstoši nav centusies panākt savu tiesību atzīšanu vai realizēšanu. (..) saistību tiesība izbeidzas, ja tiesīgā persona to neizlieto likumā noteiktā termiņā, ko sauc par noilguma termiņu (Civillikuma komentāri. Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. – Rīga: Mans īpašums, 1998).

Civillikuma 6. pants paredz, ka saistību tiesību vispārējie noteikumi attiecīgi piemērojami arī ģimenes, mantojuma un lietu tiesību attiecībām. Savukārt Civillikuma 1895. pants nosaka, ka visas saistību tiesības, kuras nav noteikti izņemtas no noilguma ietekmes un kuru izlietošanai nav likumā noteikti īsāki termiņi, izbeidzas, ja tiesīgā persona tās neizlieto desmit gadu laikā. Augstākās tiesas Senāta spriedumā lietā Nr. SKC-347/2011 norādīts, ka tiesības uz paternitātes noteikšanu nav uzskatāmas par tādām, kas izņemtas no noilguma ietekmes un pastāv visa mūža garumā.

Vienlaikus, ņemot vērā, ka, iespējams, situācijas aprakstā nav precīzi izklāstīti visi lietas apstākļi, aicinām vērsties pie zvērināta advokāta, kurš specializējies ģimenes tiesību jautājumos, kas, iepazīstoties ar konkrētās situācijas apstākļiem un dokumentiem, varēs sniegt pienācīgu konsultāciju par iespējamo rīcību konkrētajā situācijā un izmaksām.