Normatīvajos aktos nav noteikts precīzs bērna vecums, kuram iestājoties vecāku pienākums nodrošināt uzturlīdzekļus izbeidzas. Civillikuma 179. panta pirmā daļa paredz abu vecāku pienākumu samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt.

Likumdevējs nav noteicis kritērijus, kā noteikt, vai bērns spēj pats par sevi gādāt. Taču Augstākās tiesas Senāts 2015. gada 7. janvāra spriedumā lietā Nr. SKC-1478/2015 norāda: “Civillikuma 179. pants interpretējams tā, ka bērns, kurš mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā un nav vecāks par 24 gadiem, ir uzskatāms par nespējīgu sevi apgādāt, līdz ar to vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu.” Savukārt, “ja līdztekus studijām [..] bērns strādā un gūst ienākumus vai arī studijas pārtrauc, tad vecāks, kuram ir piespriests uzturlīdzekļu maksāšanas pienākums, mainoties apstākļiem, ir tiesīgs celt tiesā prasību par uzturlīdzekļu apmēra samazināšanu jeb atbrīvošanu no šā pienākuma”.

Līdz ar to, ja bērns mācās un strādā algotu darbu, var uzskatīt, ka viņš spēj pats par sevi gādāt. Vienlaikus jāvērtē, cik lieli ir bērna ienākumi algotajā darbā. Ja students strādā savā brīvajā laikā, piemēram, vasaras brīvlaikā, un gūst ienākumus, ir iespējams, ka, mācību gadam sākoties, darba gaitas tiek pārtrauktas vai turpinātas, strādājot nepilnu slodzi vakaros un brīvdienās, lai turpinātu pilnvērtīgi mācīties pilna laika klātienē. Tādā gadījumā varētu uzskatīt, ka jaunais cilvēks cenšas pamazām iekļūt darba tirgū, bet pilnībā par sevi gādāt vēl nespēj. 

Apstāklis, ka bērns turpina izglītoties ārvalsts izglītības iestādē, nemazina viņa tiesības saņemt uzturlīdzekļus no vecākiem. Vecāku pienākums uzturēt savu bērnu saglabājas neatkarīgi no tā, kurā valstī bērns dzīvo un iegūst izglītību.

Ja ar vecāku, no kura bērns vēlas saņemt uzturlīdzekļus, nav iespējams vienoties par turpmāko uzturlīdzekļu izmaksu, strīdus par uzturlīdzekļiem civilprocesuālā kārtībā izšķir tiesa vai arī likumā noteiktos gadījumos lēmumu par pienākumu maksāt uzturlīdzekļus valstī noteiktajā minimālajā apmērā (30% no minimālās algas, kas 2018. gadā ir 129 eiro mēnesī) var pieņemt Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācija administratīvā procesa kārtībā. 

Jāņem vērā, ka uzturlīdzekļus no fonda bērnam pēc pilngadības sasniegšanas, bet ne ilgāk kā līdz 21 gada vecuma sasniegšanai izmaksā, ja bērns turpina iegūt pamatizglītību, vidējo izglītību, arodizglītību vai speciālo izglītību Latvijā un viņa vecāks nenodrošina sava bērna uzturam valstī noteikto minimālo uzturlīdzekļu apmēru. Apstākļi, kādiem iestājoties tiek pārtraukta uzturlīdzekļu izmaksa no fonda, ir uzskaitīti Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 14. pantā. To vidū nav minēta bērna nodarbinātība, tātad, apstāklis, ka bērns strādā, nevar būt šķērslis saņemt uzturlīdzekļus no fonda. Vienlaikus, ņemot vērā, ka viens no uzturlīdzekļu saņemšanas priekšnoteikumiem ir mācības pilna laika klātienē pamatskolā, vidusskolā, arodskolā vai speciālajā izglītības iestādē, tiek pieņemts, ka tās nav iespējams apvienot ar pilnas slodzes darbu.

Taču jāuzsver, ka regulējums neparedz iespēju izmaksāt uzturlīdzekļus no fonda, ja pilngadību sasniedzis bērns turpina mācīties ārpus Latvijas Republikas. Tādā gadījumā uzturlīdzekļi no vecāka jāpiedzen civilprocesuālā kārtībā tiesā un pēc nolēmuma stāšanās spēkā tas ir jānodod piespiedu izpildei zvērinātam tiesu izpildītājam.