Atbilstoši Civillikuma 179. panta pirmajā daļā noteiktajam vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt.

Kā redzams, likumā nav precīzi noteikts, līdz kādam vecumam jāmaksā uzturlīdzekļi. Līdz ar to Jūsu jautājums ir jādala divās daļās.

Pirmkārt, uzturlīdzekļi bērnam līdz pilngadības sasniegšanai. Tā kā līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai bērns atrodas vecāku aizgādībā, vecāku pienākums uzturēt savu bērnu ir absolūts un neapstrīdams. Latvijā ir noteikts minimālais uzturlīdzekļu apmērs, kas katram no vecākiem ir jānodrošina savam bērnam neatkarīgi no viņa spējām uzturēt bērnu un mantas stāvokļa (Civillikuma 179. panta piektā daļa). Minimālo uzturlīdzekļu apmēra aprēķināšanas kārtība ir noteikta Ministru kabineta noteikumos Nr. 37 “Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam”, kas nosaka, ka minimālais uzturlīdzekļu apmērs katram bērnam no 7 gadu vecuma līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai ir 30% no valstī noteiktās minimālās mēneša algas.  Tā kā minimālā mēneša alga Latvijā 2017. gadā ir 380 eiro, minimālais uzturlīdzekļu apmērs 17 gadus vecam bērnam ir 114 eiro mēnesī. Savukārt saistībā ar minimālās algas pieaugumu (430 eiro 2018. gadā) nākamgad minimālais uzturlīdzekļu apmērs 17 gadus vecam bērnam sasniegs 129 eiro mēnesī.

Otrkārt, uzturlīdzekļi bērnam pēc pilngadības sasniegšanas. Pēc astoņpadsmitās dzimšanas dienas galvenais kritērijs, lemjot par pienākumu maksāt uzturlīdzekļus pilngadīgam bērnam, ir bērna spēja pašam sevi uzturēt. Tātad ir jābūt kādiem objektīviem apstākļiem, kāpēc pilngadību sasniedzis bērns var tikt uzskatīts par darbnespējīgu. Tā kā likumdevējs nav noteicis kritērijus, kā noteikt, vai bērns spēj pats sevi apgādāt, Augstākās tiesas Senāts 2015. gada 7. janvāra spriedumā lietā Nr. SKC-1478/2015 secinājis: “Civillikuma 179. pants interpretējams tā, ka bērns, kurš mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā un nav vecāks par 24 gadiem, ir uzskatāms par nespējīgu sevi apgādāt, līdz ar to vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu.” Savukārt, ja līdztekus mācībām bērns strādā un gūst ienākumus vai arī mācības pārtrauc, tad vecāks, kuram ir uzturlīdzekļu maksāšanas pienākums, mainoties apstākļiem, ir tiesīgs uzturlīdzekļu apmēru samazināt vai izmaksu pārtraukt.

Tātad, ja bērns uzskatāms par darbnespējīgu, jo turpina iegūt izglītību pilna laika klātienē, kas nav apvienojams ar pilnas slodzes darbu, vecākiem ir pienākums sniegt materiālu atbalstu, bet ne ilgāk par 24 gadu vecuma sasniegšanu.

Runājot par uzturlīdzekļu apmēru pilngadīga bērna uzturam, ir jāņem vērā gan bērna faktiskās vajadzības, gan vecāka mantas stāvoklis un spēja maksāt uzturlīdzekļus. Normatīvie akti neparedz konkrētu uzturlīdzekļu apmēru pilngadīga bērna uzturam. Tomēr, ņemot vērā, ka kopš 2017. gada 1. septembra tiem pilngadību sasniegušajiem bērniem, kuri nesaņem uzturlīdzekļus no vecākiem un turpina iegūt pamatizglītību, vidējo izglītību, arodizglītību vai speciālo izglītību Latvijā, ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no Uzturlīdzekļu garantiju fonda tādā pašā apmērā, kādu izmaksā par bērniem līdz 18 gadu sasniegšanai (Ministru kabineta noteiktajā minimālajā apmērā, bet ne vairāk, kā noteikts tiesas spriedumā), šis būtu orientējošais minimālais uzturlīdzekļu apmērs arī šajā gadījumā.

Strīdus par uzturlīdzekļiem izšķir tiesā.