Civillikuma 179. panta pirmā daļa paredz abu vecāku pienākumu samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt, t.i., arī pēc pilngadības sasniegšanas, taču līdz zināmai robežai – 24 gadu vecuma sasniegšanai –, ja šajā laikā persona iegūst izglītību pilna laika studiju programmās.

Augstākās tiesas Senāts 2015. gada 7. janvāra spriedumā lietā Nr. SKC-1478/2015 secinājis, ka Civillikuma 179. pants interpretējams tā, ka bērns, kurš mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā un nav vecāks par 24 gadiem, ir uzskatāms par nespējīgu sevi apgādāt, līdz ar to vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu. Turpretī, ja bērns ir vecāks par 24 gadiem un turpina mācīties, tad pieņemams, ka bērns spēj sevi apgādāt un vecākiem vairs nav pienākuma viņu uzturēt.

Jautājuma noskaidrošanai, vai pilngadīgais dēls, kuram par labu no tēva ir piedzīti uzturlīdzekļi, turpina iegūt izglītību pilna laika studiju programmā, tēvam būtu nepieciešams griezties attiecīgajā mācību iestādē šādas informācijas saņemšanai, informācijas nepieciešamību pamatojot ar jau norādīto tiesību normu, tiesu praksi un attiecīgo tiesas spriedumu.