Darba likuma 7. pantā ir ietverts viens no darba tiesību pamatprincipiem – vienlīdzīgu tiesību princips. Minētā panta pirmā daļa nosaka, ka ikvienam darbiniekam ir tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī taisnīgu darba samaksu. Šīs tiesības darba devējam jānodrošina bez jebkādas diskriminācijas.

Aizliegums īstenot atšķirīgu attieksmi pret darbiniekiem, gan dibinot darba tiesiskās attiecības, gan darba tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā, it īpaši paaugstinot darbinieku amatā, nosakot darba apstākļus, darba samaksu vai profesionālo apmācību, vai kvalifikācijas paaugstināšanu, gan uzsakot darba līgumu, noteikts Darba likuma 29. pantā. Darba likums nosaka atšķirīgas attieksmes aizliegumu atkarībā no darbinieka rases, ādas krāsas, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem.

Ja darbinieks uzskata, ka attiecībā pret viņu darba devējs pārkāpj atšķirīgas attieksmes aizliegumu, piemēram, par vienu un to pašu amatu, līdzvērtīgiem darba uzdevumiem nosaka zemāku darba algu salīdzinājumā ar pārējiem darbiniekiem, viņam ir tiesības vērsties Darba inspekcijā. Turklāt saskaņā ar Darba likuma 29. panta astoto daļu gadījumā, ja tiek pārkāpts atšķirīgas attieksmes aizliegums un aizliegums radīt nelabvēlīgas sekas, darbiniekam papildus citām šajā likumā noteiktajām tiesībām ir tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību un atlīdzību par morālo kaitējumu. Strīda gadījumā atlīdzības par morālo kaitējumu apmēru nosaka tiesa pēc sava ieskata.