Ikgadējs atvaļinājums ir darbinieka Darba likumā garantētās tiesības uz atpūtu, kuras darba devējam ir jānodrošina. 

Darba likuma 150. pantā ir noteikts, ka darba devēja apmaksāto kārtējo atvaļinājumu darbiniekam piešķir, vai nu pamatojoties uz iepriekš izstrādātu atvaļinājumu grafiku, vai pusēm savstarpēji vienojoties.  Turklāt darba devējam, lemjot par atvaļinājuma piešķiršanu, pēc iespējas ir jāņem vērā darbinieka vēlmes.

Tikai izņēmuma gadījumos, kad ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma piešķiršana darbiniekam pilnā apmērā kārtējā gadā var nelabvēlīgi ietekmēt darba gaitu uzņēmumā, ar darbinieka rakstveida piekrišanu pieļaujams pārcelt atvaļinājuma daļu uz nākamo gadu.

Tas nozīmē, ka  pilnībā liegt tiesības uz atpūtu darba devējs nevar – atvaļinājums ir jāpiešķir pa daļām.  Atvaļinājuma daļa kārtējā gadā nedrīkst būt īsāka par divām nepārtrauktām kalendāra nedēļām. Savukārt pārcelto atvaļinājuma daļu pēc iespējas pievieno nākamā gada atvaļinājumam. Atvaļinājuma daļu šādi var pārcelt tikai uz vienu gadu.

Likuma 69. pants paredz iespēju tikai pēc darbinieka paša vēlēšanās samaksu par atvaļinājuma laiku un darba samaksu par laiku, kas nostrādāts līdz atvaļinājumam, saņemt ne tikai pirms atvaļinājuma, bet ne vēlāk kā nākamajā darba samaksas izmaksas dienā. Jāuzsver, ka tas ir iespējams, ja pats darbinieks to ir rakstveidā pieprasījis. Darba likums neparedz tiesības darba devējam piešķirt kārtējo atvaļinājumu vai tā daļu, bet neizmaksāt atvaļinājuma naudu, izmaksu pārceļot uz nākamo gadu.

Bez darba samaksas darbinieks var izmantot tā saukto bezalgas atvaļinājumu, kas viena gada ietvaros nedrīkst būt ilgāks par četrām kalendārajām nedēļām.