Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Sveiki! 2014. gadā es atvēru mikrouzņēmumu ar domu sākt biznesu, bet tā arī darīt neko nesāku. Skaitos šī mikrouzņēmuma valdes loceklis, katru gadu nodevu nepieciešamās deklarācijas, bet tagad beidzot uzņēmumu slēdzu. Mikrouzņēmumā nekādu algu nekad neesmu saņēmis. Visu šo laiku strādāju citā kompānijā (ne mikrouzņēmumā) kā algots darbinieks. Nesen par iepriekšējiem gadiem iesniedzu pārmaksāto nodokļu deklarācijas kā privātpersona, un tur atklājās, ka esmu VID parādā par 2014., 2015., 2016. gadu. Parāds radies pēc likuma par iedzīvotāju ienākuma nodokli 12. panta 7. punkta – maksātājam tajā taksācijas gada periodā, kurā tas ir bijis mikrouzņēmuma – mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja – darbinieks, nepiemēro šā panta pirmajā daļā noteikto neapliekamo minimumu. Attiecīgi kompānija, kurā strādāju par algotu darbinieku, man šajos gados algai bija pielāgojusi neapliekamo minimumu, un tagad man tas ir jāatmaksā. Tāpēc gribēju jautāt, vai tiešām šajā situācijā šis parāds ir korekta prasība? Proti, mikrouzņēmums stāvēja dīkā, nekāda komercdarbība nekad nav tikusi veikta, nekādu algu no mikrouzņēmuma es nekad neesmu saņēmis. Mikrouzņēmums tika tikai atvērts, bet nekad nav strādājis, vai šādā gadījumā es vispār esmu šī mikrouzņēmuma darbinieks? Paldies!
Likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 12. panta “Maksātāja gada neapliekamais minimums” pirmajā daļā noteikts, ka minimālo mēneša neapliekamo minimumu piemēro katru mēnesi ienākuma gūšanas vietā, kur iesniegta maksātāja algas nodokļa grāmatiņa, apliekamajam ienākumam, kuram tiek piemērota 23 procentu likme. Vienlaikus šī paša likuma 12. panta septītajā daļā ir noteikts izņēmums, proti: “Maksātājam tajā taksācijas gada periodā, kurā tas ir bijis mikrouzņēmuma – mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja – darbinieks, nepiemēro šā panta pirmajā daļā noteikto neapliekamo minimumu.”
Būtiski uzsvērt, ka saskaņā ar Mikrouzņēmumu nodokļa likuma 1. panta trešo daļu arī mikrouzņēmuma īpašnieks ir mikrouzņēmuma darbinieks.
Līdzīgs jautājums ir skatīts arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā, kas 2017. gada 9. marta spriedumā lietā Nr. SKA-200/2017 (A420347113) paudis šādu atziņu: “Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 12. panta pirmajā daļā noteiktais gada neapliekamais minimums atbilstoši panta septītajai daļai nav piemērojams attiecībā uz mikrouzņēmumu darbiniekiem neatkarīgi no tā, vai fiziskā persona kā mikrouzņēmuma darbinieks ir guvusi ienākumus. Tas, kāds nodokļu režīms – likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” vai Mikrouzņēmumu nodokļa likumā noteiktais – ir piemērojams, ir atkarīgs no mikrouzņēmuma darbinieka statusa, nevis no ienākumu gūšanas fakta.”
Minētā sprieduma motīvu daļā sniegts izvērsts skaidrojums šādai atziņai. Augstākā tiesa secina, ka likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 12. panta septītās daļas normas gramatiskajā formulējumā nekas neliecina par to, ka neapliekamā minimuma nepiemērošana būtu atkarīga no tā, vai darbinieks ir guvis ienākumus mikrouzņēmumā. No normas skaidri izriet, ka priekšnoteikums neapliekamā minimuma nepiemērošanai ir mikrouzņēmuma darbinieka statuss.
Tāpat viens no instrumentiem, kā tiek nodrošināta pareiza neapliekamā minimuma piemērošana, ir algas nodokļa grāmatiņa. Vēršam uzmanību, ka likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 6. panta pirmā daļa noteic, ka katram iedzīvotājam var būt tikai viena algas nodokļa grāmatiņa, kas iesniedzama vienā ienākuma gūšanas vietā pēc maksātāja izvēles. Taču mikrouzņēmuma darbiniekam nav tiesību iesniegt grāmatiņu ienākuma gūšanas vietā.
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 300 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!
