Labdien! Man ir 73 gadi, esmu pensionāre. Dzīvoju kopā ar dēlu, kurš ir pirmās grupas invalīds kopš bērnības, diagnoze ir neārstējama un smaga – miopātija (muskuļu distrofija). Dēlam ir 46 gadi. Viņam ir nepieciešama diennakts aprūpe, jo pats viņš nespēj ne pārvietoties, ne apsēsties, nedz nokārtot savas vajadzības – neko. Dēls ir rīcībspējīgs, visu saprot. Pēdējo 5 gadu laikā man sāka strauji pasliktināties veselība, pirmkārt saistībā ar dēla kopšanu un aprūpi, kas ir saistīta ar lielu fizisku slodzi (dēls sver ap 100 kg), neregulāru un nepilnvērtīgu miegu (dēls mostas ap 16.00 pēcpusdienā un līdz vēlai naktij pavada nomodā, kā arī nakts laikā ik pēc 1,5 stundām man jāceļas viņam vingrināt kājas). Sava veselības stāvokļa un arī vecuma dēļ es vairs neesmu spējīga kopt dēlu, kā arī darīt to man ir aizlieguši ārsti. Man ir vairāki norīkojumi uz slimnīcu, tostarp uz ceļgalu operāciju (endoprotezēšanu). Tomēr es nespēju doties pat uz slimnīcu, jo nav, kam aprūpēt dēlu. Par dēlu - viņš ir ļoti smaga rakstura cilvēks, manu situāciju saprast nevēlas, doties uz pansionātu kategoriski atteicās, kā arī pieņemt jebkādu citu palīdzību. Faktiski viņš piespiež mani viņu apkopt, morāli pazemo un manipulē ar manām mātes jūtām. Biju vērsusies sociālās palīdzības centrā, sākumā uz personīgu pieņemšanu – pirms diviem gadiem, tad rakstīju iesniegumu, pievienoju dokumentus par savu un dēla veselības stāvokli, saucu uz apsekošanu un pārrunām ar dēlu, bet tas neko nemainīja. Dēls paziņoja, ka nekur no manām mājām neies un vēlas, lai tikai es turpinu viņu kopt, jo tas, viņaprāt, ir mans pienākums. Tas, ka es fiziski vairs nespēju to darīt un ciešu ļoti lielas sāpes, kā arī to, ka man ir nepieciešama hospitalizācija, viņu neinteresē. Sociālās palīdzības dienestam tas viss ir zināms, tomēr man tika nosūtīta atbilde – bez dēla piekrišanas dienests man nekā nevar palīdzēt. Es esmu izmisumā. Kopš manas pēdējās rakstveida griešanās sociālajā dienestā pagājis jau pusgads, bet dienests pa visu šo laiku nav pat painteresējies, kā risinās mana situācija, jo es taču faktiski paziņoju, ka smags slimnieks ikkatru brīdi var palikt bezpalīdzības stāvoklī, jo ar manu veselības stāvokli tas var notikt ik brīdi, kā arī es pati esmu slima un man vajadzīga palīdzība! Es nezinu, kur man vēl griezties un kurš var aizstāvēt manas tiesības uz veselību, veselības aprūpi un, galu galā, – uz dzīvību. Doties uz slimnīcu es nespēju, jo esmu māte un nespēju atstāt savu dēlu vienu pašu dzīvoklī bezpalīdzīgā stāvoklī, un nav, kam man palīdzēt. Palīdziet man! Paskaidrojiet, lūdzu, kur man griezties un kā rīkoties šajā situācijā?