Pirmkārt, ir jānodala šajā jautājumā ietvertie divi jautājumi. Pirmais jautājums ir: vai cietušais drīkst pierādījumus (jādomā – no kriminālprocesa) sūtīt aizdomās turētā radiniekiem?

No jautājuma izriet, ka kriminālprocess atrodas pirmstiesas izmeklēšanas stadijā (jautājumā tiek minēts procesuālais statuss “aizdomās turētais”). Tomēr  nav saprotams, kādus tieši pierādījumus cietušais sūta aizdomās turētā radiniekiem. Tādēļ jautājums ir skatāms plašākā kontekstā.

Latvijas Republikas Satversmes 100. pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Šī tiesība pieder pie cilvēka pamattiesībām. Tomēr, līdzīgi kā attiecībā uz vairākām Satversmes 116.pantā minētām pamattiesībām, arī šo var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Likumos valsts aizsargā valsts noslēpumu, profesionālo noslēpumu, komercnoslēpumu, privātās dzīves noslēpumu, finanšu tirgus iekšējo informāciju, kredītiestāžu noslēpumu, pirmstiesas izmeklēšanas noslēpumu u. c.

Pirmstiesas kriminālprocesā esošās ziņas aizsargā Krimināllikuma 304. pants, kurā noteikts, ka par pirmstiesas kriminālprocesā iegūto ziņu izpaušanu bez izmeklētāja vai prokurora atļaujas līdz šā procesa pabeigšanai, ja to izdarījusi persona, kura ir bijusi brīdināta par attiecīgo ziņu neizpaušanu, soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

Kā redzams, lai personai, jautājumā minētajā gadījumā – cietušajam, iestātos kriminālatbildība par pirmstiesas kriminālprocesā iegūto ziņu izpaušanu bez izmeklētāja vai prokurora atļaujas, tai ir jābūt brīdinātai par attiecīgo kriminālprocesā iegūto ziņu neizpaušanu.

Otrais jautājums ir: vai īsziņas var būt pierādījumi kriminālprocesā?

Pierādīšanas jautājumus kriminālprocesā reglamentē Kriminālprocesa likums. Pierādījumi kriminālprocesā ir jebkuras likumā paredzētajā kārtībā iegūtas un noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus kriminālprocesā iesaistītās personas savas kompetences ietvaros izmanto pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo apstākļu esamības vai neesamības pamatošanai (Kriminālprocesa likuma 127. panta pirmā daļa). Arī īsziņas var saturēt ziņas par faktiem, kas var būt svarīgas kriminālprocesā. Kriminālprocesa likumā nav noteikti nekādi ierobežojumi attiecībā uz īsziņām, ne arī attiecībā uz kādu citu pierādīšanas līdzekļa veidu. Praksē kriminālprocesos īsziņas tiek izmantotas pierādīšanai. Svarīgi ir, lai īsziņas kā pierādījumi tiek iegūti un nostiprināti likumā noteiktā procesuālā kārtībā un formā.