Likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 36. pantā  noteiktā kārtība paredz, ka darba devējam ir  pienākums izmaksāt no saviem līdzekļiem slimības naudu ne mazāk kā 75 procentu apmērā no vidējās izpeļņas par otro un trešo pārejošas darba nespējas dienu un ne mazāk kā 80 procentu apmērā – par laiku no ceturtās darba nespējas dienas, taču ne ilgāku par 10 kalendāra dienām. Slimības naudu aprēķina par darbnespējas dienām (stundām), kurās darba ņēmējam būtu bijis jāstrādā.

Konkrētajā situācijā slimības nauda par slimības laika posmu ir aprēķināma likumā noteiktajā kārtībā no darbiniekam nolīgtās darba algas. Kā pamatojums šādai rīcībai ir likumdevēja sociālās apdrošināšanas likumos paustā griba nodrošināt darbiniekam tos ienākumus, kurus tas gūtu, ja šī attaisnotā darba kavējuma nebūtu. Saslimšana, pamatojoties uz darba devējam iesniegto slimības lapu, ir uzskatāma par attaisnotu darba kavējumu.