Ikgadējais apmaksātais atvaļinājums ir viens no Darba likumā paredzētiem atpūtas laika veidiem, kā arī viens no galvenajiem priekšnoteikumiem, lai nodrošinātu darbinieka tiesības uz taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem. Ikgadējā atvaļinājuma būtība ir dot iespēju cilvēkam noteiktu nepārtrauktu laika periodu pietiekami atpūsties, neveicot darba līgumā paredzēto darbu, tādējādi ar atpūtu atjaunojot viņa darbspējas darba veikšanai turpmākajam darba periodam. Darba devējam ir pienākums nodrošināt darbiniekam iespēju izmantot paredzētās tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, par atvaļinājuma laiku izmaksājot darbiniekam normatīvajos aktos paredzēto atvaļinājuma naudu.

Saskaņā ar Darba likuma 149. panta pirmo daļu ikvienam darbiniekam ir tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kas nedrīkst būt īsāks par četrām kalendāra nedēļām. Darba likuma 150. panta pirmā daļa nosaka, ka ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu piešķir katru gadu noteiktā laikā saskaņā ar darbinieka un darba devēja vienošanos vai atvaļinājumu grafiku, ko sastāda darba devējs pēc konsultēšanās ar darbinieku pārstāvjiem.

Darba devējam saskaņā ar normatīvajos aktos noteiktajām pilnvarām ir jānodrošina uzņēmuma vispārējā vadība un normatīvo aktu, tostarp Darba likuma prasību izpilde. Par noteiktās darba kārtības noteikumu pārkāpumiem darba devējam ir tiesības saukt darbinieku pie likumā noteiktās disciplinārās atbildības.