Jūsu jautājums acīmredzot saistīts ar iespējām saņemt sociālos pakalpojumus un citu sociālo palīdzību.

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 9. panta pirmajā daļā noteikts, ka pašvaldībai, kuras teritorijā cilvēks reģistrējis savu pamatdzīvesvietu, ir pienākums nodrošināt iespēju saņemt tā vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību.

Pabalstu veidus, apmēru un nosacījumus to saņemšanai nosaka pašvaldība saistošajos noteikumos.

Ģimenes (personas) atbilstību trūcīgas ģimenes (personas) statusam nosaka pašvaldības sociālais dienests atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā un Ministru kabineta 2010. gada 30. marta noteikumos Nr. 299 „Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu” noteiktajam. Ja ģimenes (personas) vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz 128,06 eiro, ģimenes materiālais stāvoklis atbilst trūcīgas ģimenes statusam un attiecīgi sociālās palīdzības saņemšanai.

Pašvaldība no pamatbudžeta izmaksā šādus sociālās palīdzības pabalstus: GMI (pabalstu garantētā minimālā ienākumu) līmeņa nodrošināšanai  un dzīvokļa pabalstu. Izvērtējot ģimenes ienākumus, pašvaldība ir tiesīga izmaksāt arī citus pabalstus (veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai u.c.), ja ir apmierināts pamatots pašvaldības iedzīvotāju pieprasījums pēc GMI un dzīvokļa pabalsta.

Par ģimeni sociālā atbalsta izpratnē uzskata personas, ko saista radniecība vai citas personiskas attiecības, kam ir kopēji izdevumi uzturam, kas mitinās vienā mājoklī.

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā ir noteikts, ka klientam ir tiesības:

1) bez maksas iegūt no sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniedzēja informāciju par iespējām saņemt sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību un to saņemšanas nosacījumiem un kārtību;

2) bez maksas saņemt no sociālā darba speciālista konsultāciju par sociālo problēmu risināšanu;

3) pieprasīt un saņemt šajā likumā minētos sociālos pakalpojumus vai sociālo palīdzību;

4) saņemt pamatotu rakstveida atteikumu gadījumā, kad pieņemts lēmums sociālo pakalpojumu vai sociālo palīdzību klientam nesniegt;

5) līdzdarboties ar sociālā pakalpojuma saņemšanu saistītā lēmuma pieņemšanas procesā;

6) likumā noteiktajā kārtībā pārsūdzēt lēmumu par sociālo pakalpojumu vai sociālās palīdzības sniegšanu;

7) vērsties ar iesniegumu par sniegto sociālo pakalpojumu neapmierinošo kvalitāti un klienta tiesību neievērošanu.

Ja Jūsu reālā situācija ir tāda, ka nevarat saņemt sociālo palīdzību, sociālajā dienestā jāvēršas ar rakstisku iesniegumu, paskaidrojot situāciju un lūdzot rast tajā atbilstošu risinājumu.