Civilprocesa likuma 571. pantā noteikts, ka, izpildot spriedumus, piedziņu nedrīkst vērst uz šā likuma 1. pielikumā minēto mantu, izņemot tādu parādu piedziņu, kas nodrošināti, ieķīlājot attiecīgās lietas. Tātad parādniekam, ja viņš ir fiziska persona, jānodrošina noteikts mantas daudzums, kas vajadzīgs viņa paša un ģimenes locekļu iztikai un profesionālajai darbībai, ar kuru tiek sagādāti iztikai nepieciešamie līdzekļi.

Atbilstoši Maksātnespējas likumam fiziskās personas maksātnespējas process sastāv secīgi no bankrota procedūras un saistību dzēšanas procedūras. Bankrota procedūra sākas vienlaikus ar fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu, un tās ietvaros tiek pārdota parādnieka manta, izņemot to mantu, uz kuru saskaņā ar Civilprocesa likuma noteikumiem nevar vērst piedziņu. Ja no mantas pārdošanas iegūtie līdzekļi nav pietiekami, lai apmierinātu visus kreditoru prasījumus, seko saistību dzēšanas procedūra, kuras ietvaros parādniekam ir jāveic maksājumi kreditoriem no saviem kārtējiem ienākumiem.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 140. panta 1. punktu parādniekam ir tiesības bankrota procedūras laikā saņemt vismaz divas trešdaļas no saviem ienākumiem, lai segtu fiziskās personas uzturēšanas izmaksas. Līdz ar to atlikusī viena trešdaļa izlietojama fiziskās personas maksātnespējas procesa tiešo izmaksu segšanai, ja tādas ir radušās. Ja šādu izmaksu nav, tad atbilstoši spēkā esošajam regulējumam parādnieks bankrota procedūras laikā ir tiesīgs paturēt arī atlikušo vienu trešdaļu no saviem ienākumiem.

Ņemot vērā iepriekš minēto, secināms, ka Maksātnespējas likuma normas attiecībā pret Civilprocesa likuma normām satur speciālas tiesību normas, kas attiecas uz maksātnespējas procesā iesaistītajiem. Līdz ar to fiziskās personas maksātnespējas procesā attiecībā uz parādnieka ienākumiem tiek piemēroti Maksātnespējas likuma noteikumi, kas paredz, ka parādniekam ir tiesības uz divām trešdaļām savu ienākumu bankrota procedūras un saistību dzēšanas procedūras laikā. Pārējā parādnieka ienākumu daļa tiek novirzīta kreditoru prasījumu un maksātnespējas procesa izmaksu segšanai.

Vienlaikus norādāms, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 596. pantu kreditori nevar vērst piedziņu uz atsevišķu ienākumu kategorijām, t.sk. uz atlaišanas pabalstu, valsts sociālajiem pabalstiem un sociālās palīdzības pabalstiem (bet atbilstoši Civilprocesa likuma 595. panta otrajai daļai pieļaujama piedziņas vēršana uz valsts sociālās apdrošināšanas pabalstiem, valsts pensijām u.c. ienākumu kategorijām, t.i., ienākumiem, ko persona saņem sakarā ar iepriekš veiktām iemaksām, kas novirzītas sociālajai apdrošināšanai).

Likumdevēja mērķis šajā gadījumā ir aizsargāt no piespiedu atsavināšanas tos naudas līdzekļus, kas saņēmējam piešķirti konkrēta sociāla mērķa īstenošanai, no citiem saņēmēja ienākumiem. Šādai likumdevēja gribai jātiek respektētai arī maksātnespējas procesa ietvaros. Līdz ar to Maksātnespējas administrācijas ieskatā gadījumā, ja persona saņem pabalstu, kompensāciju u.tml. maksājumus, kas saskaņā ar Civilprocesa likuma regulējumu ir aizsargāti no jebkādas piedziņas, arī maksātnespējas procesa ietvaros no šā ienākuma kreditoru prasījumu segšanai viena trešdaļa nav jānovirza.