Situācijas apraksts liecina, ka jautājums ir par brīvprātīgi atzītas paternitātes apstrīdēšanu. Lēmums atzīt paternitāti bērniņam ir ļoti nopietns apzināts lēmums, kas nozīmē visu vecāka tiesību un pienākumu, tai skaitā arī šī bērna uzturēšanas pienākuma, uzņemšanos. No brīvprātīgi atzītas paternitātes nevar pēc kāda laika atteikties. 

Brīvprātīgi atzītu paternitāti iespējams atcelt tikai tiesas ceļā. Lai tiesa varētu atcelt atzītu paternitāti, ir jābūt pamatotam iemeslam. Atbilstoši Civillikuma 156. pantā noteiktajam tiesa var atzīt paternitāti par neesošu, ja persona, kas bērnu atzinusi par savu, nevar būt viņa miesīgais tēvs un bērnu atzinusi par savu maldības, viltus vai spaidu rezultātā. 

Vienkāršiem vārdiem – tiesa var atcelt atzītu paternitāti, ja persona, kas brīvprātīgi atzinusi paternitāti, ir tikusi maldināta un to darījusi, ticot, ka bērns ir cēlies no viņa. Ja tiesa konstatēs, ka vīrietis ir atzinis bērna paternitāti, apzinādamies, ka nav bērna īstais tēvs, paternitāti atcelt nav iespējams. Tāpat jāatzīmē, ka uz aizdomu pamata vien uzsākt tiesvedību nevar, jo, sniedzot prasības pieteikumu tiesā, ir jāpievieno pierādījumi, kas apliecina, ka bērns nav cēlies no dzimšanas apliecībā ierakstītās personas.

Būtiski uzsvērt, ka likumdevējs ir ierobežojis laiku, kurā ir iespējams apstrīdēt atzītu paternitāti. Civillikuma 156. panta otrā daļa noteic, ka apstrīdēt paternitātes atzīšanu var persona, kas paternitāti atzinusi  (..) vai bērna māte divu gadu laikā no brīža, kad viņi uzzinājuši par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti. Paternitātes atzīšanu var apstrīdēt arī pats bērns divu gadu laikā pēc pilngadības sasniegšanas. 

Atzītu paternitāti var apstrīdēt arī persona, kas sevi uzskata par bērna bioloģisko tēvu. Saskaņā ar Civillikuma 156. pantu bioloģiskais tēvs var tiesā apstrīdēt paternitātes atzīšanu divu gadu laikā no bērna piedzimšanas dienas. 

Atbildot uz jautājumu par veikto mākslīgo apaugļošanas procedūru uzskaiti Latvijā, dati par veiktajām valsts apmaksātajām medicīniskajām manipulācijām ir pieejami Nacionālajam veselības dienestam, taču tāda kopēja reģistra, kur būtu apkopota informācija par visām gan valsts, gan privāti apmaksātajām mākslīgās apaugļošanas procedūrām, nav. Jebkurā gadījumā šāda veida dati nav pieejami plašākai sabiedrībai, jo informāciju par pacientiem veiktajām manipulācijām aizsargā, piemēram, Pacientu tiesību likums un Datu aizsardzības likums.