Publicēts pirms 9 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Mārtiņš Šics: „Atkal redzam rīcības atlikšanu līdz pēdējam brīdim. Taču tas ir absolūtā pretrunā ar ārkārtas situāciju pārvaldības principiem – ja kādus gadus nav bijis katastrofas ar lielu upuru skaitu, tas nozīmē, ka šāda iespējamība pieaug.”
FOTO: Edijs Pālens/ LETA
Kas notiktu, ja Latvijā līdzīgi kā nupat Ukrainā nokristu lidmašīna ar 300 pasažieriem?
Labā ziņa ir tā, ka Latvijā šāda situācija – aviokatastrofa ar vairāk nekā 200 cilvēkiem (gan bojāgājušajiem, gan ievainotajiem) – vairākkārt ir imitēta reālās mācībās, kurās bija iesaistītas spēka struktūras, Latvijas Civilās aviācijas aģentūra, lidosta "Rīga" un citi dienesti. Aviācijā Eiropā ir ļoti precīzas instrukcijas, pēc kurām jāvadās, ir iesaistīto pušu – aviācijas un operatīvo dienestu, bruņoto spēku un citu institūciju – rīcības un atbalsta plāni. Atšķirībā no veikala "Maxima" traģēdijas aviācijas negadījumos ir skaidra upuru identificēšanas un informācijas sniegšanas kārtība par cietušajiem un bojāgājušajiem. Šajā ziņā ļoti detalizēti rīcības elementi Baltijas valstīs un Zviedrijā apgūti jau saistībā ar prāmja "Estonia" katastrofu.
Aviokatastrofās izdzīvojušo parasti nav vai to ir maz. Taču, cik gatava Latvija ir nelaimes gadījumiem ar vairākiem desmitiem vai pat simtiem ievainoto, kādi varētu būt, piemēram, pēc vilciena avārijas vai sprādziena?
Maximas gadījums, kad bija vairāki desmiti bojāgājušo un cietušo, parādīja, ka mūsu dienestu sagatavotība nav tā sliktākā.
Par katastrofu pārvaldību atbildīgajām struktūrām bieži pietrūkst institucionālās atmiņas, ir lietas, kur nepietiek ar vispārīgām teorētiskām zināšanām, nepieciešama precīza plānu ievērošana, jo ar to izpildi kā pašsaprotamu rēķinās visi iesaistītie partneri. Maximas gadījumā vājā vieta bija informācijas par cietušajiem aprite un savlaicīga ziņu par upuriem sniegšana, iztrūka būtiskākais avārijas seku likvidēšanas pārvaldes līmenis - netika sasaukta Rīgas pilsētas Civilās aizsardzības komisija.
Vēl Maximas gadījumā noskaidrojās, ka Civilās aizsardzības likumā un plānā nav atrunāta nevalstiskā sektora un sabiedrisko organizāciju iesaiste, kam visā pasaulē šādu katastrofu gadījumos ir ļoti liela loma – sociālā aprūpe, ēdināšana, pirmās palīdzības posteņi, cilvēku un tuvinieku meklēšana, psiholoģiskās palīdzības sniegšana utt. Piemēram, psiholoģiskās palīdzības sniegšana, ar ko pēc Maximas traģēdijas pilnībā nodarbojās krīzes centrs "Skalbes", vispār nav pieminēta. To var teikt arī par Latvijas Sarkano Krustu un citām nevalstiskajām organizācijām.
Kāda ir Rīgas slimnīcu kapacitāte liela skaita pacientu ar politraumām uzņemšanai?
Līdz vairākiem simtiem cilvēku dienā katrai, papildus izvietojot tos arī pa citām slimnīcām valstī. Taču satraucošas ir ne tik daudz traumu pacientu aprūpes iespējas, cik bīstamo ķīmisku vielu noplūdes upuru uzņemšana. Šādā negadījumā var būt ļoti daudz cietušo, kuriem visiem vienlaikus nepieciešama tūlītēja palīdzība, mākslīgā plaušu ventilācija, dažādi antidoti visiem, kam nav bijuši individuālie aizsardzības līdzekļi, kuru mums nav vai ir nepietiekamā daudzumā. Turklāt lielākie riski šajā ziņā nav Rīgā vai Jūrmalā, bet gan Jelgavā, kur joprojām nav sliežu apvedceļa un ķīmisko kravu pārvadājumi notiek cauri pilsētai.
Cits būtisks mūsdienu apdraudējums – bīstamu infekciju uzliesmojumi, kuru apturēšanai ir nepieciešama strauja lēmumu pieņemšana ar plašu sabiedrības iesaisti un tūlītēja rīcība. Daudzās slimnīcās ir izteikts nepieciešamo rezervju un materiālu trūkums, ventilēšanas kapacitātes neesamība lielāka pacientu skaita tūlītējai aprūpei. Esošais finansējuma modelis un dzīve no rokas mutē to vienkārši nepieļauj nodrošināt. Visi līdzekļi tiek iedalīti ikdienas vajadzību nodrošināšanai, un nekas nav paredzēts gatavības uzturēšanai. Piemēram, Rēzeknes slimnīcā dienā vidēji notiek astoņas ķirurģiskas operācijas, ienāk 35 pacienti. Šādām vajadzībām un dažām dienām viņi arī tur savus resursus. Ne vairāk.
Savulaik slimnīcām bija noteikts turēt rezerves stacionārām vajadzībām 30 dienu autonomai funkcionēšanai. Tagad Ministru kabineta noteikumi, kas to paredzēja, vairs nav spēkā.
Jā. Līdz krīzes sākumam tā tiešām bija, taču slimnīcu spiediens uz politiķiem nepietiekamā finansējuma apstākļos ir panācis to, ka norma svītrota. Tagad ir iztērētas vai pat, izmantojot šo situāciju, – izšķērdētas glabājumā nodotās rezerves, kuras visā pasaulē tiek uzskatītas par neaizskaramām. Šādām rezervēm ir jābūt trīs līmeņos – veselības aprūpes iestādēm, nozares - Veselības ministrijas - operatīvajām rezervēm, kuras negodprātīgi tagad ir izlietotas "ikdienas apēšanai", un valsts rezervēm, kuru saturs ir konfidenciāla informācija, bet varu teikt, ka līdzekļi to uzturēšanai arī tiek novirzīti tam neparedzētajiem mērķiem.
Rezervēs ir, piemēram, ķirurģiskie instrumenti liela skaita traumatoloģisko slimnieku aprūpei, bet Latvijas mācību iestādes pēdējos gados vairs nesagatavo personālu darbam ar šiem instrumentiem. Katastrofu medicīnas princips nosaka, ka, piemēram, vēdera operāciju veikšanā ārkārtas situācijās ir iesaistāmi ne tikai īpaši tam specializējušies sertificētie ķirurgi, bet arī citi, kuri operē vēderā, – ginekologi, urologi, onkologi u.c. Medicīnā ienākot dažādām jaunām medicīnas tehnoloģijām, blakus profesija un prasmes ārkārtas situāciju palīdzības sniegšanas jomā vairs netiek apgūtas. Obligātajās prasībās slimnīcām un līgumos ar tām vairs nav noteikts, ka tām ārkārtas situācijās jāspēj nodrošināt noteikta lielāka pacientu skaita operēšana nekā ikdienā.
Pirms dažiem gadiem, kad sniega sagāztie koki daudzviet valstī pārrāva elektrolīnijas, tika nolemts, ka slimnīcas jānodrošina ar autonomiem elektroģeneratoriem. Vai tas ir izdarīts?
Ģeneratoru joprojām nav tik, cik vajadzētu, bet neatliekamās medicīniskās palīdzības funkcijām šīs jaudas ir pietiekamas. Ir slimnīcas, kuras spēj nodrošināt tikai šīs neatliekamās funkcijas, ir arī tādas, kurās, pārejot uz ģeneratoriem, iespējams ar strāvu nodrošināt visu slimnīcu faktiski simtprocentīgi. Problēmas bijušas ar ģeneratoru degvielas rezervēm, kas noplakušas krīzes laikos. Daudzām slimnīcām nav pietiekamu tvertņu un degvielas piegādes līgumu, kā arī nav notikušas civilās aizsardzības mācības ar avārijas ģeneratoru pielietošanu un slimnīcu darbību šādos apstākļos.
Kā, runājot par liela skaita ārkārtas pacientu uzņemšanu, vērtējams Latvijas slimnīcu tīkls?
Kā visur pasaulē - jo tālāk no centra ir negadījuma vieta, jo glābšanas darbu uzsākšanas laiks ilgāks, jo sagaidāmā mirstība ir lielāka. Attiecībā uz izvietošanu – gultu skaits ir gana liels. Ir iespēja vieglākos pacientus uz ārkārtas pacientu uzņemšanas laiku nosūtīt ārstēties mājās. Tiesa, tādā gadījumā uzreiz tiek rēķināts, kādas ir izmaksas, jo Latvijā slimnīcas, ieskaitot valsts slimnīcas, darbojas kā komercuzņēmumi. Katra diena, pat stunda gatavības režīmā nes zaudējumus.
Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis, runājot par plašu katastrofu gadījumiem, ir paudis, ka visām lielajām Rīgas slimnīcām, kā arī reģionālajām slimnīcām jābūt valsts īpašumā ar vienu tiesisko regulējumu - tāpat kā valsts jau pārņēmusi neatliekamās palīdzības dienestu.
Jā, un ārkārtas stāvokļa likumam vajadzētu paredzēt, ka šādos gadījumos valstij ir tiesības mobilizēt privāto medicīnas iestāžu personālu, resursus, protams, atbilstoši samaksājot par to.
Maximas traģēdija atsedza problēmas sadarbībā ar uzņēmumiem, kas nodrošināja smagās tehnikas – pacēlāju – darbu negadījuma vietā. Nesakārtots izrādījās arī samaksas jautājums – iesaistītie uzņēmumi ilgstoši nesaņēma atlīdzību par darbu. Vai tas ir atrisināts?
Dzīvojam no rokas mutē, paļaujoties, ka gan jau vēl kādu laiku nekas nenotiks. Attīstītās valstīs civilās aizsardzības institūcijām ir detalizēti līgumi ar uzņēmumiem, kuros noteikts, ka noteiktā laikā avārijas vietā tiks piegādāta vajadzīgā tehnika, aprīkojums, materiāli. Ir atrunāta šo pakalpojumu samaksa un tās termiņi. Turklāt šādiem gadījumiem cilvēki ir arī jātrenē. Mani interesē iespēja piesaistīt autotransportu papildu brigāžu izveidei.
Vai šādu līgumu joprojām nav?
Praktiski nav, jo politiķi domā, ka līdz vēlēšanām jau nav ko saspringt, ka gan jau līdz tām otra šāda traģēdija neatgadīsies un tad lai jaunievēlētie domā.
Tādējādi redzam bezatbildību – atlikšanu līdz pēdējam brīdim. Taču tas ir absolūtā pretrunā ar ārkārtas situāciju pārvaldības principiem – ja kādus gadus nav bijis katastrofas ar lielu upuru skaitu, tas nozīmē, ka šāda iespējamība pieaug un tuvojas. Viena avārija ar 100 cietušajiem notiek reizi desmit gados. Vai tas būs negadījums autosportā, tilta sagrūšana, liels sprādziens - to mēs nezinām. Bet mūsdienu tehnoloģiskā intensitāte skaidri nosaka, ka šāda mēroga katastrofas būs atkal. Lai kaut cik tām sagatavotos, valsts budžetā katastrofu vajadzībām, katastrofu medicīnai ir jāiezīmē noteikts finansējums, kurš tagad ir iemests kopējā katlā un tērēts tūlītējām vajadzībām. Vajadzētu cerēt, ka Ukrainas notikumi un jau piedzīvoto katastrofu mācība šajā ziņā tiks ņemta vērā tāpat kā attiecībā uz aizsardzības budžeta palielināšanu līdz NATO pieņemtajam divu procentu slieksnim no IKP.
Cik procenti no IKP būtu atvēlami medicīnai?
Es domāju, ka jārunā par konkrētām būtiski palielināmām absolūtām naudas summām, jo ieņēmumi pret IKP var būt mainīgi. Taču pasaulē nav veselības aprūpes sistēmas, kas pat pie valsts regulētas ekonomikas spētu kvalitatīvi strādāt zem 4 līdz 4,5% no IKP. Tirgus ekonomikā tam jābūt augstākam. Patlaban Latvijā šis finansējums jau ir zem trim procentiem, un nākamajiem gadiem tas ir iezīmēts ar stabilu ikgadēju kritumu - līdz 2,5% 2016.gadā, rēķinot pret IKP!
Maximas traģēdija atsedza vēl vienu ārkārtas situāciju problēmu – komunikāciju ar sabiedrību, kas ietver arī cietušo un bojāgājušo vārdu publiskošanu, par ko jūs ilgstoši tikāt atstādināts no darba NMPD. Vai šis jautājums tiek sakārtots?
Starptautiskās personu datu aizsardzības un privātuma uzraugu konferencē Meksikā nesen – 2011.gadā -pieņēma rezolūciju nacionālajām valdībām par personas datu aizsardzību lielu katastrofu gadījumos. Saskaņā ar to, piemēram, Kanāda savā likumdošanā noteikusi, ka "privāto datu aizsardzības likumi nedrīkst tikt uzskatīti par šķērsli vajadzīgās informācijas apmaiņai, kā arī nedrīkst tos izmantot kā attaisnojumu bezdarbībai".
Maximas traģēdijas laikā šo datu apmaiņa bija nepietiekama, novēlota un nedarbojās sabiedrības interesēs. Man līdz pat šim nav skaidrs, kāpēc tad, kad bija atrasta apmēram puse bojāgājušo, NMPD vispār pārstāja tos reģistrēt un konstatēt nāves. Šādas un citas informācijas nesniegšana sabiedrībai katastrofu gadījumos rada pamatu baumu izplatībai un raisa neuzticību valsts institūcijām, viešot iespaidu, ka tās cenšas no sabiedrības kaut ko noslēpt.
Mirušo personu datu publiskošana Latvijā vispār nav reglamentēta un ir atļauta. Otrkārt, tas ir aktuāli saistībā ar cietušo izvietošanu slimnīcās un to sameklēšanu. Sabiedrībai svaigā atmiņā ir notikums, kad Rīgā māti ar bērnu sabrauca trolejbuss. Vīrs par to uzzina tikai pēc kādām desmit stundām. Tādēļ, ka informācija par mirušajiem netiek publiskota, bijuši gadījumi, ka nezināmo personu kapos apglabā cilvēkus, kuriem ir ģimene un tuvinieki.
Cita situācija – bīstamu infekcijas slimību gadījumi. Datu aizsardzības normu dēļ nav iespēju, piemēram, publiski apziņot visus pasažierus, kas ceļojuši un ir potenciāli inficēti, lidojot vienā lidmašīnā ar slimības pārnēsātāju. Taču var būt gadījumi, kad, nesākot tūlītēju ārstēšanu, cilvēki, kuri bijuši saskarsmē ar infekcijas avotu, gandrīz simtprocentīgi nomirs. Turklāt, ja šādi cilvēki netiek tūlītēji apzināti un izolēti, infekcija īsā laikā var izplatīties pa visu valsti. Tātad šādos gadījumos sabiedrības interesēs ir iespējami ātri izziņot: lūdzu, visi, kas bijuši kontaktā ar tādu un tādu personu, nosaucot uzvārdu, steidzami vērsieties medicīnas iestādēs.
Smagas sekas var būt arī Maximas traģēdijai līdzīgos un arī daudz mazāka mēroga gadījumos – ja publiski nepaziņo, ka tādi un tādi cilvēki smagā stāvoklī nogādāti slimnīcā, var gadīties, ka aiziet bojā, piemēram, bez pieskatītāja mājās palicis zīdainis. Uz plīts atstāts zupas katls var apdzēst gāzes liesmu un pēc brīža uzlaist gaisā visu māju pēc tam, kad saimniece, kura tikai uz brīdi izskrējusi pēc sāls, nesamaņā tiek nogādāta slimnīcā. Ja piederīgie vai kaimiņi par to savlaicīgi uzzinātu, šādu incidentu varbūtība krietni samazinātos. Šī joma joprojām ir nesakārtota, lai gan Ministru prezidente solīja, ka tiks pieņemti attiecīgi noteikumi.
Datu aizsardzības vārdā upurējam citu cilvēku drošību. Mums joprojām ir padomju laikam raksturīgā policejiskā burta kalpu pieeja likumam.
Kā informācijas izplatīšana par negadījumu upuriem tiek organizēta attīstītās valstīs?
Tas atkarīgs no avārijas veida. Katram no tiem – aviācijas katastrofām, dabas stihijām, ceļu negadījumiem, bīstamu slimību uzliesmojumiem u.c. – ir sagatavota konkrēta, sabiedrību savlaicīgi informējoša datu apmaiņas kārtība, kas var būt atšķirīga.
Minēto Kanādas likumdošanas piemēru, ko visai tiešā veidā varētu pārņemt Latvijā, esmu nosūtījis visām mūsu institūcijām, kas ar šo jautājumu varētu būt saistītas, – Valsts kancelejai, Tieslietu ministrijai, Veselības ministrijai, tiesībsargam un citām. Kopš Maximas traģēdijas pagājuši jau astoņi mēneši, bet neviena normatīvā akta projekts nav parādījies pat saskaņošanai.
Kam primāri, jūsuprāt, par to vajadzētu uzņemties atbildību?
Pirmkārt – premjerei. Viņa ir valdības vadītāja, tagad – arī veselības ministra pienākumu pildītāja. Viņa vada Krīzes vadības padomi un ir atbildīga par padomes precīzi definēto uzdevumu izpildi, arī par attīstības plānošanas dokumentu projektu izstrādi valsts apdraudējuma novēršanai un pārvarēšanai.
Veselības ministrija ar oktobri plāno reorganizēt NMPD un Slimību profilakses un kontroles centru (SPKC), pirmajam deleģējot katastrofu medicīnas sistēmas plānošanu un uzraudzību, bet otrajam - starptautisko veselības aizsardzības noteikumu koordināciju. Kā šī nodoma īstenošana iespaidos ārkārtas situāciju pārvaldību?
Manuprāt, tas ir neveiksmīgs un ārkārtas situāciju pārvaldību būtiski pasliktinošs pasākums, kurš tiek īstenots, lai radītu iespaidu par dienesta darbības uzlabošanu. Veselības ministrijas uzrakstītais rīkojuma projekts ir pamatots tendenciozi, sagrozot dokumentu, uz kura pamata plānota reorganizācija. Apvienošanas rezultātā tiks ietaupīta viena štata vieta. Nododot katastrofu medicīnas sistēmas plānošanas un organizēšanas funkcijas SPKC, būtībā tiks likvidēts Katastrofu medicīnas centrs, kas patlaban ir NMPD pakļautībā, un Šicam vairs nebūs amata vietas.
Iecerētā reorganizācija, ja tā tiks īstenota, sarežģīs dažādu potenciāli bīstamo objektu un robežšķērsošanas vietu – lidostu, ostu – ārkārtas situāciju pārvaldīšanas plānu saskaņošanu, radot papildu administratīvo slogu gan pašvaldībām un to ārstniecības iestādēm, gan uzņēmumiem. Līdz šim šo objektu plāni tika saskaņoti Katastrofu medicīnas centrā, bet turpmāk –pat divās iestādēs. Vai tas būs efektīvāk, operatīvāk? Reorganizācijas projektā nav neviena pārliecinoša argumenta, ekonomiska aprēķina, ko tā uzlabos, optimizēs. Kļūda bija jau Katastrofu medicīnas centra kā patstāvīgas iestādes likvidēšana, valstij nesot vienus vienīgus zaudējumus.
Atbilstoši Katastrofu medicīnas plānam ir jānotiek visu tajā iesaistīto institūciju ikgadējām mācībām. Vai tās tiešām notiek?
Reāli šīs mācības notiek reti, tikai par atsevišķu projektu ietvaros piesaistītajiem līdzekļiem vai atrodot sadarbības uzņēmumus, piemēram, degvielas, aviācijas, kuģniecības kompānijas, kurām saskaņā ar starptautiskajām prasībām ir jāveic šādas regulāras mācības, sadarbojoties ar valsts iestādēm. Valsts un pašvaldības šiem treniņiem pietiekamus līdzekļus atrast nespēj, tas noplacina arī pašiniciatīvu.
Vai arī iedzīvotājus nevajadzētu sagatavot specifiskām krīzes situācijām?
Šāda apmācība kaut cik notiek lielajās pašvaldībās, kur pie varas ir ilggadēji vadītāji ar spēju uzturēt ilglaicīgus mērķus, – Liepājā, Ventspilī, Jelgavā, Rēzeknē, Valmierā. Pašvaldību reforma šo sistēmu lielā mērā ir sagrāvusi, jo, likvidējot kādreizējo rajonu līmeņa lielos centrus, radās daudz mazu pašvaldību, kuras pienācīga līmeņa iedzīvotāju apmācību nespēj nodrošināt. Tātad – ir jābūt resursiem un izpratnei, ka tas ir vajadzīgs. Šai sistēmai, lai tā būtu efektīva, vajadzētu darboties plānošanas reģionu – Kurzemes, Vidzemes, Latgales, Zemgales un Rīgas - līmenī.
Vai nebūtu jānosaka viena valsts mēroga institūcija, piemēram, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, kas pastāvīgi lasītu lekcijas iedzīvotājiem par specifiskajiem riskiem viņu apdzīvotajās vietās?
Ugunsdzēsēji jau ar to nodarbojas un tam apmāca pašvaldību speciālistus. Taču esošās pašvaldības ir ievēlētas jau divus gadus, bet lekciju cikls to darbiniekiem sākās tikai nesen. Tiklīdz sagatavotie speciālisti būs sapratuši drēbi, viņi aizies, jo arī šis pašvaldību sasaukums beigsies, vietā nāks jauni un atkal nesagatavoti darbinieki. Savukārt daudzi nupat apmācītie speciālisti aizies vai mainīs esošo amatu, atbilstoši kuram viņi ir apmācīti. Tas vēlreiz apliecina to, ka Latvijā pietrūkst personāla pēctecības un institucionālās atmiņas, bet esošie resursi bieži vien tiek šķērdēti tukšgaitā.
Cik efektīva ir esošā ārkārtas situāciju apziņošanas sistēma, saskaņā ar kuru, reaģējot uz trauksmes sirēnām, informācija par notikušo un turpmāko rīcību iedzīvotājiem tiek paziņota televīzijā un radio?
Tā ir sena, bet visā pasaulē pieņemta sistēma, kas ir sevišķi svarīga ķīmisko avāriju gadījumā. Taču līdz šim paziņojumam televīzijā un radio ir diezgan gara procedūra. Trūkums ir arī sirēnu salīdzinoši nelielais pārklājums, to sadzirdēšana, dārgā uzturēšana un tas, ka, lai tā patiešām efektīvi darbotos, sabiedrībai ir jābūt regulāri trenētai. Taupības dēļ rīcībai nav sagatavoti pat objektu vadītāji, kur nu vēl vienkārši cilvēki.
Mani satrauc tas, ka ļoti ir samazināts valsts civilās aizsardzības pārvaldīšanas atbildības un pakļautības rangs. Sākotnēji par civilo aizsardzību un tās gatavību tieši atbildēja premjerministrs, pēc tam šī funkcija tika nodota iekšlietu ministram, bet tagad - vienas ministrijas viena dienesta departamenta līmenī. Ir ļoti liela distance starp ārkārtas situāciju pārvaldības realizētājiem, kuri ir gandrīz referentu rangā, un lēmumu pieņēmējiem – premjeru, ministriem un dienestu vadītājiem. Civilai aizsardzībai ar tās praktisko izpildinstitūciju ir jābūt valdības vadītāja tiešā kompetencē līdzīgi kā Pārresoru koordinācijas centram.
Padomju laikā valsts turēja prāvas individuālo aizsardzības līdzekļu rezerves, ko izdalīt iedzīvotājiem ķīmisku un kodoluzbrukumu gadījumā – gāzmaskas, joda tabletes un citus izstrādājumus. Vai tagad, pieaugot ķīmisko un bioloģisko katastrofu riskiem, šī prakse nebūtu jāatjauno? Cik zināms, šādu līdzekļu valsts rezervēs patlaban faktiski nav.
Daļēji jā, un tas, protams, nav normāli. Tomēr īsti lietderīga nebūtu arī totāla visu valsts iedzīvotāju nodrošināšana ar aizsardzības līdzekļiem. Ņemot vērā, ka tas ir mobilizācijas jautājums, ministrijām un dienestiem vajadzētu būt gataviem, piemēram, 20 000 bēgļu izvietošanai vai ķīmiskā negadījumā cietušu cilvēku aprūpēšanai un apgādāšanai, kas apjoma ziņā varētu atbilst avārijas situācijai tādā pilsētā kā Jelgava. Individuālo aizsardzības līdzekļu daudzumam jābūt atbilstošam potenciālajam apdraudēto cilvēku skaitam.
Otrkārt, uzņēmumiem, kuru darbība ir saistīta ar ķīmisko avāriju risku, vajadzētu noteikt pienākumu spēt nodrošināt ne tikai savus darbiniekus, bet arī riskam pakļautās apkārtnes iedzīvotājus ar aizsardzības līdzekļiem un sagatavot viņus avārijas gadījumiem, informējot par apdraudējumiem, kas varētu rasties negadījuma rezultātā uzņēmumā, un nepieciešamajiem aizsardzības pasākumiem. Viens no katastrofu pārvaldības principiem - cilvēkiem ir jābūt sagatavotiem. Piemēram, Jelgavas iedzīvotāji ir vāji sagatavoti.
