VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
03. jūnijā, 2014
Lasīšanai: 19 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Politika
1
6
1
6

Jānis Ikstens: kopš Senās Grieķijas laikiem pilsonim ir arī pienākumi

LV portālam: JĀNI IKSTENS, politologs, Latvijas Universitātes profesors
Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Jānis Ikstens: „Demokrātiskā sistēmā katram pilsonim ir tiesības uz pārstāvniecību. Ja viņš neaiziet balsot, tas ietekmē vēlēšanu rezultātu, taču tas nenozīmē, ka viņam jāpaliek bez pārstāvniecības. Nepārstāvēti cilvēki bieži vien ir gatavāki radikālākai rīcībai.”

FOTO: Ieva Čīka/ LETA

Eiropas Parlamenta vēlēšanas ir atsegušas virkni demokrātijas problēmu gan Latvijā, gan Eiropā kopumā. Vai tām ir risinājumi, un ko varam sagaidīt Saeimas vēlēšanās rudenī, lasiet intervijā ar politologu Latvijas Universitātes profesoru JĀNI IKSTENU.

Vai 30% līdzdalība Eiropas Parlamenta vēlēšanās rada pamatu satraukumam par Latvijas pilsoņu nevēlēšanos izmantot savas balsstiesības?

Kā uz to skatāmies. No vienas puses - 30% līdzdalība pamatoti liek jautāt, ko ievēlētie astoņi deputāti pārstāv. Un ņemot vērā, ka vidējā līdzdalība Eiropas Savienībā ir krietni zem 50%, ir jautājums: ko pārstāv Eiropas Parlaments kopumā? Diezin vai var apgalvot, ka tas pārstāv eiropiešus kopumā vai Eiropas tautas. Tā, protams, ir problēma.

Runājot par Latviju, ir viens vietēja un viens Eiropas mēroga faktors. Vietējais ir veids, kā Latvijā aprēķina vēlēšanās piedalījušos cilvēku skaitu. Pastāv divas iespējas: aprēķinos ņemt vērā tautas skaitīšanas datus, ko apkopojusi Centrālā statistikas pārvalde, un otra, ko ņem vērā Centrālā vēlēšanu komisija - Iedzīvotāju reģistrs, kurā cilvēki uzskaitīti pēc viņu deklarētās dzīvesvietas. Taču daudzi tūkstoši balsstiesīgo Latvijas iedzīvotāju ir pametuši valsti, joprojām saglabājot šeit savu reģistrēto dzīvesvietu. Ne viens, ne otrs no šiem datu avotiem neatspoguļo patieso vēlētāju skaitu. Ņemot to visu vērā, reālais līdzdalības procents varētu būt nevis 30, bet ap 40 procentiem.

Eiropas mēroga faktors: cilvēki dalībvalstīs neizprot EP jēgu un nozīmi. Nav informēti par parlamenta funkcijām, bet tie, kuri tās zina, bieži vien uzskata, ka EP nav tas, kas reāli kaut ko izlemj, ka noteicošie ir valstu vadītāji un Eiropas Komisija. Ikdienas līmenī – pensijas, pabalstus, nodokļus utt., arī nenosaka EP, bet pašvaldība vai valsts. Tādējādi, neredzot jēgu šīm vēlēšanām, cilvēki labāk izvēlas jauko dienu pavadīt pie dabas, nevis doties uz vēlēšanu iecirkni.

Varētu iebilst, ka Eiropas Parlaments tomēr balso par Savienības budžetu, kuru saņem konkrētas valstis.

Budžetu EP spiests pieņemt tā vai tā. Turklāt budžetu pieņems tādu, par kādu konceptuāli vienosies dalībvalstu vadītāji. Skepsi vairo arī fakts, ka Latvijai ir tikai astoņi deputāti no 751, kuri turklāt nestrādā vienotā blokā, bet ir izkaisīti pa atsevišķām grupām.

Ir izveidojies apburtais loks – no vienas puses, ja Eiropas Parlaments ir neefektīvs un neleģitīms, būtu apšaubāmi dot tam plašas pilnvaras, bet, kamēr nedodam plašākas pilnvaras, Eiropas Parlaments ir un paliek neefektīvs un šī iemesla dēļ paliekot bez liela iedzīvotāju atbalsta – arī neleģitīms. Ir jau izskanējušas idejas veidot paneiropeiskas partijas, Eiropas Padomes vadītāju ievēlēt vispārējās vēlēšanās... Vai ir reāli risinājumi?

Šī problēma nav atrisināma viena gada vai pat viena sasaukuma laikā. Taču lielāka līdzdalība nav panākama bez plašākām Eiropas Parlamenta pilnvarām. Ar Lisabonas līgumu jau ir veiktas izmaiņas, kas palielina parlamenta teikšanu un paver plašākas iespējas pilsoņu tiešai līdzdalībai lēmumu pieņemšanā. Tie ir soļi pareizajā virzienā, taču jāmainās arī Eiropas Komisijas un dalībvalstu līderu domāšanai, atsakoties no augstprātīgas rīcības un akceptējot demokrātiskā procesa nenoteiktību.

Kā vērtējat priekšlikumu Eiropas Parlamenta vēlēšanu leģitimitātes palielināšanai noteikt kādu kvorumu jeb minimālo līdzdalības slieksni, ko nepieciešams sasniegt, lai vēlēšanas varētu uzskatīt par notikušām?

Tas izgāztu šīs vēlēšanas. Protams, ir valstis, kurās piedalīšanās vēlēšanās ir obligāta, taču arī tajās līdzdalības līmenis var būt ļoti atšķirīgs. Turklāt, ja par kvorumu noteiktu 10 vai 20%, tas būtu vienkārši smieklīgi. Tradicionāli puslīdz nopietns kvorums ir 50% vai vairāk. Taču, ja šādu līmeni paredzētu kā kvorumu EP vēlēšanās, valstis, kuras to sasniegtu, būtu uz rokas pirkstiem saskaitāmas. Ja kaut vienā valstī nesasniegtu kvorumu, vēlēšanas visā ES būtu izgāzušās. Šajā kontekstā jāraugās uz tādām valstīm kā Slovākija, kur EP vēlēšanās šogad nobalsoja vien 13% balsstiesīgo.

Kā vērtējat ideju vēlētāju aktivitātes vairošanai radīt iespēju, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanās var piedalīties individuāli kandidāti? Latvijā šajās vēlēšanās tradicionāli balso par personībām, turklāt nereti vēlētājam ir pieņemams kandidāts, taču ne viņa pārstāvētā partija vai tās saraksts.

Tas ir pietiekami sarežģīts jautājums. Viena no ES direktīvām nosaka, ka EP vēlēšanās ir ievērojams proporcionalitātes princips. Kā to savienot ar balsošanu par atsevišķiem kandidātiem? Pastāv t.s. nododamās balss sistēma, kas tiek uzskatīta par proporcionālās sistēmas paveidu un vienlaikus liek balsot par individuāliem kandidātiem daudzmandātu apgabalā. Taču šīs sistēmas trūkums ir tāds, ka balsojuma rezultāti ir gluži neprognozējami un tautas politiskā griba ir sarežģītāk nosakāma. Paradoksālā kārtā tā nav labvēlīga spožiem līderiem, kuru darbību vēlētāji vērtē krasi atšķirīgi. Līdztekus sarežģītai balsu skaitīšanas procedūrai šie apsvērumi ir mazinājuši nododamās balss sistēmas popularitāti pasaulē.

Vai šis faktors arī liedz piemērot iespēju vēlēt jebkurā iecirknī, ko arī piemin kā līdzekli vēlētāju aktivitātes sekmēšanai?

Jā, tas ir saistīts ar jau minēto direktīvu. EP vēlēšanas no jebkurām citām vēlēšanām atšķiras ar to, ka ES pilsoņiem ar zināmiem nosacījumiem ir tiesības nobalsot jebkurā citā valstī, piemēram, ja viņi tur dzīvo noteiktu laiku. Lai to nodrošinātu, ir nepieciešams vēlētāju reģistrs. Tad būtu jāizdomā, kā, saglabājot vēlētāju reģistru, varētu atteikties no nepieciešamības viņus piesaistīt pie noteiktiem vēlēšanu iecirkņiem. Jānodrošina, ka viens un tas pats vēlētājs vienās vēlēšanās nenobalso vairākos iecirkņos vai pat vairākās valstīs, sevišķi ņemot vērā, ka balsošana EP vēlēšanās ES valstīs kopumā norisinās vairākas dienas.

Tiek norādīts, ka šajās EP vēlēšanās piedalījušies galvenokārt motivēti vēlētāji, kas pārdomājuši savu izvēli. Tātad ir iespējams secināt, ka zema līdzdalība ir saistāma ar kvalitatīvāku balsojumu.

Demokrātiskā sistēmā katram pilsonim ir tiesības uz pārstāvniecību. Ja viņš neaiziet balsot, tas ietekmē vēlēšanu rezultātu, taču tas nenozīmē, ka viņam jāpaliek bez pārstāvniecības. Nepārstāvēti cilvēki bieži vien ir gatavāki radikālākai rīcībai. No otras puses, jau kopš Senās Grieķijas laikiem pilsonim ir arī pienākumi, un mēs bieži dzirdam par balsošanu vēlēšanās kā šādu pienākumu. Tomēr svarīgāks pienākums ir sekot līdzi valstī notiekošajam, vērtēt šos procesus un tikai uz pārdomu un analīzes bāzes rīkoties vēlēšanās. Mūsu sabiedrībā šādās pārdomās gremdējas pavisam neliela pilsoņu daļa, tāpēc nevaru piekrist, ka zema līdzdalība automātiski nozīmē "kvalitatīvāku balsojumu".   

Šajā kontekstā bail pat iedomāties, kas būtu, ja Latvijā noteiktu obligātu balsojumu. Finanšu ministrijai uzreiz alkatīgi iegailētos acis iekasēt prāvu summiņu, nebalsotājiem uzliekot naudas sodus. Bailēs no tā vēlēt dotos daudzi pilnīgi neieinteresēti cilvēki, un varam vien minēt, ko viņi tur sabalsotu. Nav izslēgti arī plaši protesta balsojumi. Tas viss dotu ļoti neprognozējamu rezultātu. Tā dēvētās labējās partijas droši vien zaudētu lielu daļu savu atbalstītāju, taču iegūtu pretējā flanga un arī dažādi margināli politiskie spēki, kuriem rastos iespēja pārvarēt piecu procentu barjeru.

Kā jūs komentētu viedokli, ka vēlētājiem dotā iespēja veikt korekcijas vēlēšanu sarakstos vājina partijas kā organizācijas? Ja šo kārtību atstās nemainītu, arī turpmāk notikšot cīņa starp viena saraksta kandidātiem, nevis savstarpēja konkurence starp partiju ideoloģijām, piedāvājumu.

Partijas kā organizācijas vājina pašas partijas, nepietiekami veicot ikdienas informatīvo, organizatorisko un pārstāvniecības darbu, kuru tās nereti uzskata par lieku apgrūtinājumu. Joprojām virkne partiju funkcionāru un līderu domā, ka ar vērienīgu kampaņu ir iespējams kompensēt bezdarbību kopš iepriekšējām vēlēšanām. Grozāmie saraksti apgrūtina partiju līderu dzīvi, jo dara vēlēšanu rezultātus mazāk paredzamus, taču šie saraksti ir ievērojami demokrātiskāki, ļaujot vēlētājiem daudz precīzāk paust savas attieksmes. Grozāmie saraksti vairo politisko konkurenci starp viena saraksta kandidātiem, taču nevar saārdīt partijas organizāciju, ja tā ir spēcīga.

EP deputāta krēsls perspektīviem politiķiem netiek uzskatīts par soli uz augšu karjerā. Kāpēc, jūsuprāt, EP kandidātu sarakstos, sevišķi runājot par "Vienotību", bija tik daudz spēcīgu politiķu ar labām izredzēm nacionālajā politikā?

EP ir diezgan daudz bijušo ministru un arī premjeru. Protams, būt vienam no 751, kaut arī Briselē, nav tas pats, kas būt Latvijas premjerministram.

Attiecībā uz "Vienotību" - jau sen tika runāts, ka partijas līderis Valdis Dombrovskis dosies uz Briseli. Pārējiem saraksta līderiem, izņemot Arti Pabriku, jau ir darba pieredze EP. Arī Roberts Zīle no Nacionālās apvienības un Tatjana Ždanoka no Latvijas Krievu savienības ir ar šādu pieredzi, kuras turpināšana ir gana loģisks solis. Vēlēšanu rezultāti rāda, ka liela nozīme ir kandidāta iepriekšējai pieredzei. Galu galā tēvzemiešu panākumi Latvijai pirmajās EP vēlēšanās 2004.gadā par to liecina – tika ievēlēti cilvēki ar vērā ņemamu pieredzi Eiropas lietās – Zīle, Krasts.

Taču sekojošajās 2006.gada Saeimas vēlēšanās tēvzemieši ieguva tikai astoņas deputātu vietas. Vai arī "Vienotībai" šī nebūs Pirra uzvara pirms rudenī gaidāmajām parlamenta vēlēšanām?

Es neteiktu, ka tā "Vienotībai" ir Pirra uzvara, taču šo vēlēšanu rezultāts, konkrēto cilvēku, īpaši Dombrovska, ievēlēšana, rada jautājumus par partijas līderiem pirms 12.Saeimas vēlēšanām, sevišķi – par premjerministra kandidātu.

Vai pašreizējā valdības vadītāja Laimdota Straujuma varētu būt "Vienotības" premjera amata kandidāte?

Nezinu. Nav vairs daudz laika atlicis, un diezin vai Straujumai būs tik liela publiskā vilkme, kāda bija Dombrovskim.

"Vienotībai" jaunos apstākļos parādās vecās problēmas, kuru saknes meklējamas toreiz, kad šī partija tapa, apvienojoties trim politiskajiem spēkiem. Šīs vecās lojalitātes nav pilnībā zudušas. Otrkārt, "Vienotībā" ieplūst bijušie reformisti, kuri arī gribēs labas vietas. Treškārt, kaut ko vēlēsies arī vietējās partijas, ar kurām "Vienotība" saslēgusi līgumus. Aizejot Dombrovskim, kurš līdz šim darbojās kā partiju vienojoša figūra, tās dažādie flangi atkal atgriežas pie aktīvas iekšējās konfrontācijas, kas vedina domāt, ka tur ies karsti.

Vai aizdomas par Valda Dombrovska interešu konfliktu saistībā ar kredītu sievas uzņēmumam valdības ietekmē esošajā Hipotēku un zemes bankā varētu ietekmēt viņa kā Latvijas eirokomisāra izredzes ieņemt šo posteni?

Protams. Tā tam vismaz vajadzētu būt. "Vienotība" patlaban cenšas šo jautājumu uzlikt uz lēnajām sliedēm, ievilkt ilgstošās pārbaudēs utt. Neraugoties uz to, ka Dombrovsku laulātajam pārim nav noteikta mantas šķirtība, mums var mēģināt iestāstīt, ka tas ir tikai un vienīgi ekspremjera sievas bizness, par kuru vīrs neko nezina utt. Taču nezinu, kā to pieņems ES līmenī. Šādā kontekstā Saeimas Eiropas lietu komisijas steidzīgais lēmums virzīt Dombrovski uz eirokomisāra posteni man nešķiet vispusīgi pārdomāts.

Vai "Saskaņas centra" zaudējums un Ždanokas panākumi EP vēlēšanās, jūsuprāt, liecina par kāda jauna radikālāka uz krievu vēlētāju orientēta politiska spēka veidošanos, kurš varētu iekļūt nākamajā Saeimā?

Jā, cīņa, kas norisinājusies kopš 2002., 2003.gada, kad PCTVL sašķēlās, būtībā vēl nav norimusi. Kā redzam, tas, ka "Saskaņai" ir labāk veicies parlamentārajā līmenī, nav liedzis Latvijas Krievu savienībai gūt panākumus EP vēlēšanās. "Saskaņas" lielākais zaudējums ir nevis tas, ka tā dabūjusi tikai vienu vietu EP, bet tas, ka vietu tur ir ieguvusi Ždanoka. Tas ir signāls, ka vienai daļai Latvijas pilsoņu idejas, ko pauž Ždanoka, ir simpātiskas. Turklāt šī daļa ir pietiekami liela, lai pārvarētu piecu procentu robežu - ar to pietiek, lai dabūtu sešus cilvēkus Saeimā.

"Saskaņas" problēma patlaban ir izvēlēties, vai turpināt līdz šim iesākto tuvināšanos latviešu vēlētājiem, kuri veido ap 25% šī politiskā spēka atbalstītāju, vai arī radikalizējoties tieši konkurēt ar Latvijas Krievu savienību. Ja "Saskaņa" izvēlas nedarīt neko, ņemot vērā Ukrainas notikumu kontekstus, viņi pēc vēlēšanām var nokrist līdz kādām 15 vietām Saeimā. Ja "Saskaņa" izvēlas proaktīvu pozīciju, tai atliek vai nu turpināt tuvināties latviešu vēlētājam, vai arī virzīties atpakaļ pie savām dabiskajām saknēm. Tā ir ļoti nopietna stratēģiska izvēle situācijā, kad vairs nav daudz laika domāt, jo Saeimas vēlēšanas nāk virsū ar joni. 

Kādas pārmaiņas Latvijas politikā varētu notikt, ja "Saskaņa" zaudēs parlamenta lielākās frakcijas statusu?

Ir skaidrs, ka Latvijas Krievu savienība turpinās savu līdzšinējo retoriku, ka Latvijā viss ir slikti, krievus apspiež utt., un sēdēs dziļā opozīcijā. Uz šāda fona "Saskaņa", iespējams, izskatīsies drusku labāk nekā līdz šim. Taču tā joprojām nav lauzusi līgumus ne ar Krievijas varas partiju "Vienotā Krievija", ne ar Ķīnas kompartiju, kas ir ļoti savdabīgi partijai, kura sevi pozicionē kā demokrātisku. Pat ja šajā ziņā kaut kas mainītos, joprojām paliek spēkā tas, kā "Saskaņa" bija pozicionējusies Ukrainas jautājumā. Tāpēc nesaskatu šai partijai izredzes uz līdzdalību valdībā, ja vien atkal neparādās kāds politiskais spēks, kurš līdzīgi savulaik Zatlera partijai centīsies visiem spēkiem ievilkt "Saskaņu" valdībā.

Visu noteiks vēlēšanu rezultāti. Taču, ja austrumslāviem Saeimā būs divas partijas – "Saskaņa" un Latvijas Krievu savienība –, tad, kā liecina vēsture, viņi iegūs mazāk mandātu nekā apvienojoties vienā blokā.

Kādi priekšnosacījumi varētu būt nepieciešami "Saskaņas centra" uzņemšanai valdībā?

Ja reiz tu gribi būt vienā klubiņā ar demokrātiskām partijām, kuras darbojas ar mērķi stiprināt Latvijas Republiku, tev ir jāpieņem tur esošie spēles noteikumi. Tev nevar būt sadarbības līgumi ar antidemokrātiskiem ārvalstu politiskiem spēkiem un neskaidra nostāja okupācijas jautājumā, attieksmē pret 9.maiju, valsts valodu utt. 

Ko, jūsuprāt, ir domājis "Saskaņas" vēlētājs Andreju Mamikinu EP vēlēšanās no ceturtās pozīcijas ierindojot pirmajā, kas viņam deva mandātu Briselē?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, būtu nepieciešams plašāks pētījums. Var pieņemt, ka Mamikins, pirmkārt, ir atpazīstams žurnālists. Otrkārt, krievu auditorijā viņš ir zināms kā tā dēvētās stingrās līnijas piekritējs. Tādā gadījumā tas ir signāls, ka arī "Saskaņas" vēlētājs sāk vilkt uz Ždanokas elektorāta pusi.

Kā izskaidrot ZZS kandidātes Ivetas Grigules panākumu fenomenu?

Šis gadījums varbūt ir fenomenāls tikai tādā ziņā, kā viens cilvēks spēj sadabūt tik daudz naudas kampaņai. Es nedomāju, ka tajā ir ieguldīti tikai 150 000, kuri patlaban tiek minēti. Grigule kārtējo reizi apliecina, ka panākumus gūst tie, kuri aktīvi un mērķtiecīgi strādā ar vēlētāju, ir redzami medijos. Tā ir arī sava veida atbilde par partiju organizatoriskā darba nozīmi.

Kā Grigules atteikšanās skaidrot savu pozīciju medijiem un Saeimas deputāta mandāta nolikšana varētu atsaukties uz ZZS rezultātiem Saeimas vēlēšanās?

Nekādu pozitīvo iespaidu tas nerada. ZZS jau diplomātiski atzinusi, ka tas ir kauna traips uz tās mundiera. Taču viss būs atkarīgs no vēlētāju atmiņas ilguma.

Kā Saeimas vēlēšanu rezultātus varētu iespaidot Ukrainas faktors? Sevišķi etniskā dalījuma aspektā.

Nedomāju, ka tas kaut ko būtiski mainīs. Esošais nošķīrums saglabāsies. Svarīgi, kāda būs "Saskaņas" nostāja. Varbūt kaut ko nedaudz klāt varētu iegūt Nacionālā apvienība, kura tradicionāli bijusi lielākā ieguvēja no šāda rakstura apdraudējuma. Otrā flangā – acīmredzot Krievu savienība.

Vai ir pamats šo Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātus uzlūkot kā rudenī gaidāmo Saeimas vēlēšanu rezultātu atspoguļojumu?

Noteikti nē. Vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, manis jau pieminēto iekšējo stratēģisko izvēļu dēļ. Abstrahējoties no EP vēlēšanām, "Vienotība" un "Saskaņa" šobrīd ir divas populārākās partijas. Kāpēc abstrahējoties? Tāpēc, ka EP vēlēšanas ir tā dēvētās otršķirīgās vēlēšanas, kuras cilvēkiem ir visai vienaldzīgas. To savukārt nevar teikt par Saeimas vēlēšanām, uz kurām, ja cilvēki tās uzskata par nozīmīgām, viņi aiziet arī tad, ja ir labs laiks, brīvdiena. Līdzdalības pieaugums ietekmēs ievēlēto politisko spēku samēru. Tas būs daudz līdzīgāks tiem partiju popularitātes rādītājiem, ko redzējām pirms EP vēlēšanām. Taču jārēķinās, ka šo spēku samēru var mainīt arī jaunpienācēji – visvairāk Ingunas Sudrabas partija.

Lai gan tik trūcīgā valstī kā Latvija vajadzētu būt lielam pieprasījumam pēc sociāldemokrātiskas politikas, Saeimas vēlēšanās LSDSP nav tikpat kā nekādu izredžu. Kāpēc?

Pirmkārt, padomju režīms ir iedzinis latviešos piesardzību pret tiem, kas sevi atklāti dēvē par kreisajiem. Otrkārt, LSDSP pagātnē ir pieļāvusi stratēģiskas kļūdas, sadarbojoties ar PCTVL, un tai ir pietrūcis kapacitātes pārvarēt šī sānsoļa sekas. Treškārt, vairākas šķietami labējas partijas savā retorikā sāk virzīties uz kreiso pusi, kas apgrūtina LSDSP atšķirīgas identitātes izveidošanu. Ceturtkārt, šai partijai trūkst jaunu līderu, kas spētu pārliecinoši iznest aktualizētu programmu. Ja 2002.gadā Einars Repše būtu veidojis nevis labēju, bet sociāldemokrātisku partiju, mums patlaban Saeimā, ļoti iespējams, būtu uz latviešiem orientēta sociāldemokrātiska partija ar kādām 25 vietām.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
6
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI