Godātie Otrā pasaules kara dalībnieki!

Vēlos pateikties Jums par to, ka piekritāt sarunām, kas aizsākušas nebūt ne vieglu, tomēr Latvijai ļoti nozīmīgu procesu – izlīguma ceļa meklējumus starp Otrā pasaules kara veterāniem un sabiedrības saliedēšanu kopumā. Man nereti jautā, kādēļ sabiedrības saliedēšanas process būtu jāsāk ar kara dalībniekiem, un mana atbilde ir pavisam vienkārša: ir jāsāk ar pamatiem un jāatgriežas tajā vēstures punktā, no kura sākās Latvijas sabiedrības šķelšanās. Ja ēkā parādās bīstamas plaisas, tad jālabo un jānostiprina pamati. Tikai tā mēs varēsim veidot patiesi stipru un saliedētu Latvijas tautu.

Tas nav mēģinājums uzspiest karavīriem mākslīgu izlīgumu. Ir sperts pirmais solis, lai pārrunātu un izprastu šāda izlīguma iespējas un nosacījumus. Primāri tas nozīmētu abstrahēšanos no viedokļa par to, kurš karojis pareizākajā pusē. Tā ir cilvēciska sapratne un izlīgums, nevis mēģinājums pārrakstīt vēsturi. Mēs nevaram aizmirst sāpes, upurus un netaisnības. Tāpat nav runa par kara noziegumu attaisnošanu. Vienlaikus izlīgums ir iespējams vien tad, ja esam vienisprātis, ka pie Otrā pasaules kara traģēdijas, kurā tika nežēlīgi ierauta arī Latvijas tauta, noveda Molotova–Ribentropa noziedzīgais pakts. Šajā karā nebija uzvarētāju, jo šis bija lielākais noziegums pret cilvēci tās pastāvēšanas vēsturē, kura sekas vēl ilgi atbalsosies paaudžu paaudzēs, arī tajos upuros, kuri nevainīgi cieta lēģeros, koncentrācijas nometnēs un cietumos.

Tādēļ, novērtējot Kara muzejā notikušo pirmo tikšanos ar Otrā pasaules kara veterānu organizācijām, kā arī tai sekojušās sarunas Rīgas pilī ar katras organizācijas pārstāvjiem, esmu Jums pateicīgs par atklātību un skaidri pausto nostāju par tiem principiem un pamatnostādnēm, uz kurām varētu balstīties iespējamais izlīgums. Šo sarunu mērķis ir un būs centieni rast cilvēcisku sapratni starp tiem, kuri Otrajā pasaules karā ir karojuši zem svešiem karogiem. Latviešu karavīri, kur bieži vien brālis ir bijis spiests karot pret brāli, jau līdz šim ir izrādījuši lielu savstarpējo sapratni. Taču nereti radikāli noskaņoti politiķi un ideologi savās interesēs ir centušies turpināt šo brāļu karu ar mērķi sanaidot karavīrus, uzturot neiecietības gaisotni arī daudz plašākā sabiedrībā. Ja paši karavīri rastu vienotu viedokli un varētu publiski paust savu labo gribu par sapratni un izlīgumu, tas atņemtu ieročus Latvijas nelabvēļiem – tiem, kas, apzināti sējot naidu sabiedrībā, ciniski izmanto vēstures smagākās lappuses. Tas vienlaikus būtu labs signāls, kas veicinātu sapratnes un izlīguma garu arī plašākā sabiedrībā.

Šāds izlīgums ir nepieciešams Latvijas nākotnes vārdā. Ja abās frontes pusēs karojušie ir gatavi respektēt pretējās puses kara biedru piemiņas dienas – 16.martu un 9.maiju, kā arī 8.maiju kā vienotu Otrā pasaules kara piemiņas dienu un neapstrīdami atzīst Latviju par neatkarīgu valsti, tad solis izlīguma virzienā jau ir sperts.

Lai šis aizsāktais process neapstātos un iegūtu plašāku atbalstu arī Latvijas pilsoņu augstākajā pārstāvniecības institūcijā – Saeimā, esmu aicinājis uz tikšanos Rīgas pilī Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijas pārstāvjus, lai atbildīgajai komisijai izklāstītu Jūsu paustos viedokļus, kā arī ieteiktu, respektējot tos, virzīt politisku lēmumu par Otrā pasaules kara dalībniekiem. Vienlaikus mums jāapzinās, ka šie centieni nav sasniedzami atdalīti viens no otra. Pamats ir un paliek pašu kara dalībnieku lēmums par izlīguma idejas atbalstīšanu. Kā Valsts prezidents vienmēr būšu atvērts sarunām ar Jums, lai gala rezultātā sasniegtu izvirzīto mērķi.

Lai Latvija vairs nekad netiktu ierauta postošās kara šausmās, lai sabiedrībā valdītu miers un savstarpēja cieņa, lai nākamās paaudzes dzīvotu drošā un plaukstošā valstī, tādēļ vien ir nepieciešams šāds izlīgums, ar kuru tiktu pāršķirta viena no melnākajām lappusēm mūsu valsts vēsturē. 

Valsts prezidents
Andris Bērziņš