Ja eirozona piedzīvos krahu, tam sekos arī Eiropas Savienības sabrukums. Šādu scenāriju iezīmē daudzi, piemēram, finansists Džordžs Soross. Vai mūsdienu Eiropu bez finansēm un ekonomikas saista vēl kādi ciešāki aspekti, kas to varētu saturēt kopā?

Varētu citēt arī Vācijas kancleri Angelu Merkeli, kas teikusi, ka eiro ir pamats ES turpmākai pastāvēšanai. Vai tas tā ir? Šobrīd tomēr drīzāk ir pamats runāt par finansistu un politiķu pārspīlētu retoriku. Pat pieņemot ļoti teorētisko iespējamību, ka eiro sabrūk, Savienība, visticamāk, turpinātu pastāvēt. Protams, kādā atšķaidītākā formā.

ES kopā satur veselais saprāts. Tas ir visu ekonomiski cieši saistīto dalībvalstu interesēs, jo iziršana nozīmētu visas līdzšinējās problēmas kvadrātā, nevis to risināšanu. Ciešā valstu sadarbība ir bijis garants ilgstošajam mieram un labklājībai kontinentā, kuru līdz pagājušā gadsimta vidum plosīja nemitīgi kari. Runājot gan par pagātnes, gan pašreizējām Eiropas problēmām, es teiktu, sadarbības, ko iemieso arī eiro, ir bijis par maz, nevis par daudz, tieši pie tā šobrīd arī jāstrādā, tai skaitā Latvijai.

Kā šajā kontekstā raudzīties uz britu nevēlēšanos parakstīt izmaiņas ES līgumos eirozonas parādu risināšanai?

Tā noteikti nav tikai britu, bet visas ES problēma. Nebūtu pareizi teikt, ka briti ir sliktie un kāds cits – labais. Problēmas jārisina kopīgi. Izskatās, ka arī Zviedrijas parlaments varētu nepiekrist jaunajiem noteikumiem. Acīmredzot daudz kas izšķirsies neformālajā Eiropas valstu līderu sanāksmē 30.janvārī Briselē. Ja netiks pieņemti risinājumi, kas ES ļautu kopīgi pārvarēt eirozonas problēmas, tas nāks par ļaunu ne vien ES, bet visai Eiropai kopumā un pat pasaulei.

Kā ES un eirozonas problēma, kas likusi runāt par Eiropas Savienības turpmāku federalizāciju, tiek minēta sadrumstalotības lēmumu pieņemšanā un grūtības, ko rada daudzo valstu finanšu kontrole. Tātad ES izdzīvošana ir nonākusi pretrunā tai Eiropai, ko tradicionāli uzskatām par suverēnu nacionālo valstu kopumu, kura daudzveidība līdz šim akcentēta kā bagātība?

Federalizācija ir ļoti neprecīzs formulējums, kuru izmantojot katrs domā par kaut ko citu. Būtu jārunā par ciešāku sadarbību, un, piemēram, banku un finanšu uzraudzības jomā tā tik tiešām ir nepieciešama. ES patlaban ir dilemmas priekšā – vai nu ciešāka sadarbība starp dalībvalstīm, vai savas lomas tālāka mazināšanās un no tās izrietošā arvien lielāka atkarība no Ķīnas un ASV lēmumiem. Savukārt tas, ka Grieķija un vēl kādas ES valstis dzīvo pāri saviem līdzekļiem uz citu rēķina, ir drīzāk bezatbildība, nevis daudzveidība.

"ES iziršana nozīmētu visas līdzšinējās problēmas kvadrātā, nevis to risināšanu."

Latvijai kā nelielai valstij, runājot par sadarbības padziļināšanu ES, ir svarīgi skaidri spēles noteikumi. Mazākām valstīm vienmēr būs grūtāk interpretēt noteikumus sev par labu, kā to dažreiz mēdz darīt lielākās valstis.  

Eirozonas problēmas un ar to saistītās sliktās ziņas ir viens no Latvijā pieaugušā eiroskeptisma iemesliem. Kādi objektīvi apsvērumi patlaban var motivēt eirooptimismu?

Es drīzāk teiktu, ka mums vajag eiroreālismu, kas, starp citu, neizslēdz eirooptimismu. Problēmas, kas patlaban piemeklējušas ES, ir mazākas, nekā problēmas ārpus tās. Paskatieties, piemēram, uz Ziemeļkoreju vai Baltkrieviju ar tās aizdevēju programmām, inflāciju tuvu 100% gadā un atkarību no Krievijas. Tā noteikti ir motivējoša aina Latvijai.

Eiroskepsi Latvijā noteikti vairo arī bažas par tā dēvēto divu ātrumu Eiropas izveidošanos. Cik liels pamats ir Latvijas amatpersonu uzmundrinošajiem apgalvojumiem, ka mūsu valstij ir labas izredzes pievienoties vadošajai grupai?

Tas ir pilnīgi iespējams. Somija ir neliela valsts, taču ar savu inovatīvo un aktīvi līdzdarbojošos piegājienu procesiem ES tā spējusi iemantot labu reputāciju un panākt daudzu savu interešu īstenošanos. Turpretim, piemēram, Dānija ar savu bloķējošo taktiku panākusi pretējo. Latvijai ir jārīkojas tāpat kā Somijai.

ES kaimiņu politikā darbojas tā dēvētais more for more princips – tas, kas vairāk dara, saņem vairāk kopējā atbalsta, tas būtu jāattiecina arī uz līdzekļiem ES iekšienē. Tātad aktīva, pozitīva līdzdarbošanās ES un efektīva reformu īstenošana ļautu Latvijai iegūt pozitīvu reputāciju un pievienoties ideju virzītājiem un Savienības politikas veidotājiem, arī labāk vadīt savas intereses.

Ne vien Latvijā, bet arī citās Eiropas Savienības valstīs ir salīdzinoši zema interese par Briseles gaiteņos notiekošo. Lielā mērā tas pamatots viedoklī, ka visus galvenos lēmumus Savienībā pieņem Komisija un dažas lielvalstis, nevis pilsoņu ievēlētie deputāti Eiropas Parlamentā. Cik lielā mērā varat piekrist šādam viedoklim?

Eiropas Parlamentam ir ļoti liela vara. Kā piemēru varētu minēt nelielu jautājumu no paša pieredzes, kas to labi parāda. 2013.gads ES ir pasludināts par Eiropas pilsoņu gadu. Eiropas Komisija vēlējās likt akcentu uz migrācijas jautājumiem, gandrīz pat varētu teikt propagandu, taču Parlaments pēc nevalstisko organizāciju iniciatīvas, tostarp ar Eiropas Kustības Latvijā (EKL) līdzdalību, uzstāj, ka gada prioritātēm un saturam jābūt citam un arī nosaukumam būtu jāatspoguļo aktīvas pilsonības un līdzdalības jautājumus. Izskatās, ka Komisija piekāpsies.

Tas it kā ir sīkums, taču parāda, ka parlamentam un pilsoniskajai sabiedrībai ir spēks. Līdzīgi ir arī nacionālajā līmenī. Tā, piemēram, pateicoties EKL iniciatīvai būtiski uzlabotas Latvijas ārpolitikas pamatnostādnes, par kurām Saeima debatēs 26.janvārī.

"21.gadsimta politikā vairs nav iespējams iztikt bez sabiedrības līdzdarbošanās."

Sabiedrības līdzdalība ārpolitikas veidošanā tika iekļauta Latvijas ārpolitikas pamatnostādnēs, ilgtermiņa redzējums uz ārpolitiku, koordinācija ES budžeta cīņās, komunikācijas nozīme dokumentā sākotnēji bija piemirsušies, taču tagad tā tur parādās. 21.gadsimta politikā vairs nav iespējams iztikt bez sabiedrības līdzdarbošanās. Politika, kas veidota uz vēlētāju balsojuma pamata vienreiz četros gados, ir mazāk leģitīma un zaudē vērtīgu ideju pienesumu.

Runājot par lielvalstu iespaidu ES politikas veidošanā, nav mazsvarīgi, ka pašreizējā neskaidrajā situācijā vispār tiek pieņemti kādi lēmumi. Turklāt, kā jau minēju, arī mazām valstīm ir savas iespējas piedalīties, ietekmes ziņā pārsniedzot proporcionalitātes robežas, ko tām nodrošinātu matemātisks iedzīvotāju skaits vai ekonomikas lielums vien.

Mans vēlējums būtu tāds, lai šīs iespējas mēs ciešā sadarbībā ar tuvajiem kaimiņiem izmantotu labāk.

Cik lielā mērā Latvijas resursi, sākot no deputātiem un beidzot ar sabiedriskajām organizācijām, patlaban atbilst šī mērķa sasniegšanai?

Valdim Dombrovskim ir laba reputācija, sabiedriskajām organizācijām – tāpat. Ministru kabinets ir reti kvalitatīvs. Daļa Saeimas arī, taču tajā ir daudz nepieredzējušu deputātu, ierēdniecība dažādo konsolidāciju rezultātā ir novārdzināta. Taču īsta katastrofa ir sadarbības nepietiekamība starp šiem spēlētājiem. Ko līdz tas, ja, piemēram, viens ierēdnis vai politiķis Latvijas vārdā izsaka visu vajadzīgo, bet tad ierodas cits un pēkšņi rīkojas pretēji!? To nevar nosaukt citādi kā par mazas valsts resursu ļoti nesaprātīgu izšķiešanu. EKL ir meklējusi šīs koordinācijas mazspējas iemeslus, taču skaidras atbildes par tās iemesliem mums nav. 

Par Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju nupat ievēlēts sociāldemokrāts vācietis Martins Šulcs. Ko varam no viņa sagaidīt jaunajā amatā? Zināms, ka viņš ir kritizējis Latviju par "Saskaņas centra" nepaņemšanu koalīcijā, tā vietā priekšroku dodot Nacionālajai apvienībai. Vai tas nozīmē kādas konkrētākas konsekvences attiecībā uz Latviju?

Pirmkārt, jāapzinās, ka EP priekšsēdim ir ļoti nosacīta ietekme. Tas galvenokārt ir simbolisks un reprezentatīvs amats. Otrkārt, beidzot jāpāriet no "gaidīšanas režīma", respektīvi, no pozīcijas "ko gaidīt no jaunā priekšsēža" uz rīcības režīmu - "kā viņu objektīvi informēt un viņa darba kārtībā iekļaut patiešām svarīgas tēmas". Ko, piemēram, esam darījuši, lai viņa birojā būtu kāds valstiski domājošs Baltijas valstu pārstāvis, palīgs utt.?

Treškārt, Šulca kungam līdz šim bijuši daži neapdomāti vai karstgalvīgi izteikumi, taču tas nenozīmē, ka, strādājot EP priekšsēža vai prezidenta amatā, viss paliks kā līdz šim. Mūsu uzdevums ir kopā ar igauņu un lietuviešu kolēģiem gādāt par svarīgo tēmu iekļaušanu jaunā priekšsēža darba kārtībā un runās. Daži no viņa līdzšinējiem izteikumiem neliecina par īpaši labu informētības līmeni, kā arī pārsniedz tradicionālo EP jautājumu loku vai kompetences. Droši vien būtu lietderīgi Šulcu pēc iespējas ātri aicināt vizītē uz Latviju vai Baltijas valstīm kopumā, tas viņam palīdzētu veidot objektīvu skatu.

ES darbojas pēc solidaritātes principa. Savukārt Latvijā, lielā mērā pateicoties arī politiķu nostājai, Eiropu pierasts uzlūkot galvenokārt kā finanšu donoru, nevis partneri. Ko darīt, lai šo patērētāja pieeju mainītu?

Patērētāju domāšana ir problēma vairumā ES valstu. Latvijā ES bieži vien redz kā "slaucamo govi" vai kā pavēļu saņemšanas vietu, kur dodas arī iztapīgi Latvijas ierēdņi, taču tas var novest pie bīstamām kļūdām. ES ir kopīgu lēmumu pieņemšanas un sadarbības forums.

Domāju, ka lielākā problēma ir nevis eiroskepse, bet plaši sastopamā apātija. Šo negāciju kliedēšana ir uzdevums, kas jāveic mums katram un valstī kopumā, amplitūdā no skolēniem līdz pensionāriem.

Mēs bieži vien ieaudzinām bērnos attieksmi, ka esam zaudētāji un vergi. Taču katrs pats ir sava likteņa kalējs. Tas nozīmē vairāk iesaistīties tajā, kas notiek tavā ģimenē, mājā, ielā, pilsētā vai pagastā, valstī un arī valstu savienībā.

Kā, runājot par apātiju, problēmas, ar kurām tuvākajos gados saskarsies ES, iespaidos Latvijas vēlētāju aktivitāti nākamajās EP vēlēšanās?

Līdz šim līdzdalība EP vēlēšanas Latvijā ir bijusi lielāka nekā citur Austrumeiropā, tomēr arī mums nav ar ko lielīties. Līdzdalības līmeni ietekmēs gan tas, kādi būs kandidāti, gan tas, ko viņi piedāvās. Galvenais risks ir tas, ka panākumus šajās vēlēšanās var gūt populisti vai radikāļi ar vieglām visu problēmu atrisināšanas receptēm.

Ja ES darbojas pēc solidaritātes principa, tas vismaz teorētiski nozīmē: kas ir labi Eiropai, ir labi arī man. Vai Latvijā sevi identificējam ar eiropiešiem un Eiropu?

Aptaujas rāda, ka situācija nebūt nav tik slikta, kā varētu likties. Kā eiropiešus sevi apzinās vismaz puse Latvijas iedzīvotāju. Eiropa ir redzama gan mūsu arhitektūrā, gan kultūrā, gan arī domāšanā, kā arī vēsturē un nākotnē.

ES prezidentūru pārņem Dānija, kas nav eirozonas valsts. Kādas ir prognozes par šo prezidentūru?

Dāņi sevi skaisti uzdod par godīgajiem vidutājiem eirozonas domstarpībās. Tas ir gudrs veids, kā komunicēt. Taču citas ES valstis Dāniju var neņemt pietiekami nopietni, jo tā līdz šim ir pārāk bieži teikusi nē, nepiedaloties nozīmīgos ES jautājumos.

"Mūsu uzdevums ir kopā ar igauņu un lietuviešu kolēģiem gādāt par svarīgo tēmu iekļaušanu jaunā EP priekšsēža darba kārtībā."

Iepriekšējā Dānijas prezidentūra bija saistīta ar ES paplašināšanu, un viņi Rasmusena (Anderss Fogs Rasmusens –Dānijas premjerministrs ES prezidentūras laikā 2002.gadā, tagad – NATO ģenerālsekretārs – aut.) vadībā šajā pietiekami sarežģītajā situācijā eleganti tika galā. Tāpēc esmu gatavs pozitīviem pārsteigumiem.

Kā vērtējama Latvijas gatavošanās ES prezidentūrai 2015.gadā?

Vai esat ko manījis? Strauji tuvojamies nokavētai iespējai sevi apliecināt starptautiskajā arēnā. Gatavoties bija jāsāk jau pirms vairākiem gadiem, tiklīdz tapa zināms mūsu prezidentūras termiņš. Tagad reālai rīcībai ir atlikuši vien pāris gadu, taču joprojām nav izveidots prezidentūras birojs, nav zināms, kas būs tā vadītājs, nav skaidras prioritātes.

Ņemot vērā eirozonas problēmas un neskaidrības par pašas ES nākotni, patlaban prioritātes varētu būt sarežģīti noteikt.

Tā nav. Jau tagad ir skaidrs, ka ES būs nepieciešama virzība uz lielāku atbildīguma noteikšanu dalībvalstīm un aktīvāku līdzdalību. Arī Latvijas intereses jau ir iespējams pateikt: tā ir ieinteresētība, lai austrumu kaimiņvalstīs nostiprinās vai izveidojas demokrātija un neizceļas haoss, kas var apdraudēt arī citas valstis. Sabiedriskās organizācijas jau ir izvirzījušas iniciatīvu Latvijas prezidentūras laikā izsludināt Attīstības sadarbības gadu, kura sekmīgai norisei daudz varētu dot pašreizējā ES attīstības sadarbības komisāra Andra Piebalga pieredze. Varbūt arī prioritāšu noteikšanā atkal jāatgriežas pie ES pamatvērtību apzināšanas, kas šobrīd, visticamāk, ir aktuālāk nekā jebkad agrāk. Darbs pie šo vērtību un principu iedzīvināšanas būs garš un prasa daudz un konkrētas rīcības.