Ekonomiskās krīzes laikā radās arī „Fiskālās disciplīnas likumprojekta koncepcija”,¹ kurā argumentēta šīs fiskālās disciplīnas nepieciešamība kā tāda. Taču arī šeit informācijas starpā atrodami pierastie Māstrihtas kritēriji attiecībā uz budžeta deficītu un valsts parādu. Tātad – arī turpmāko gadu laikā ir jārēķinās ar to, ka budžeta izdevumi ir tā pozīcija, kam ierēdņi stingri sekos līdzi, un fiskālās politikas seja nemainīsies.

Garantētā atzīme „teicami” un IKP

Gaidīt uz tautsaimniecības nozaru attīstības veicināšanu no valsts puses visticamāk nenāksies, un strukturālās pārmaiņas, ko piesauc politiķi, nāks kā pašsaprotams fakts: uzņēmēji (iekšzemes un ārzemju) rotēs pa nozarēm, apgūs ārvalstu tirgus un konkurēs vietējā tirgū. Nozares, ko pieņemts saukt par budžeta finansētām – izglītība, veselības aprūpe –, visticamāk, vēl vairāk komercializēsies. Iedzīvotāju novecošanās diemžēl ar tādu disciplīnu, kāda valda šobrīd, netiks novērsta (dzimstības pieaugumam vispirms nepieciešams ekonomikas augsmes nosacījums jeb darbavietu radīšana un adekvāta sociālo garantiju politika).

Iznākumā Latvijas ekonomikas politikas dienasgrāmatā iepretim strukturālo reformu rindiņai parādīsies jau pierastā atzīme „teicami”, un tā ir garantēta, ja tiek ievērotas visas prasības attiecībā uz fiskālo disciplīnu.

Pirms sīkāk aplūkot fiskālās politikas īpatnības, tās ietekmi uz uzņēmējdarbību, labklājību un tautsaimniecības attīstību, ir vērts atgādināt, kas ir ekonomiskās politikas mehānismi. Ekonomikas augsme ir process, kad reālais iekšzemes kopprodukts (IKP) pieaug, jeb palielinās gala preču un pakalpojumu summa, ko rada rezidenti konkrētā teritorijā konkrētā laikposmā (gads, ceturksnis). IKP faktiskās cenās tiek rēķināts pēc esošām cenām, bet reālais IKP – salīdzināmā perioda cenās, piemēram, izmantojot 2005. gada cenas.

Reālo IKP izmanto, lai redzētu, kā mainījies saražotā produkta apjoms. Ja reālais IKP krīt, tas nozīmē, ka izlaides apjoms ir samazinājies, ja palielinās – pieaudzis. IKP svārstības pirmkārt nosaka iekšējais patēriņš, investīcijas un, saprotams, ārējais pieprasījums pēc precēm un pakalpojumiem. Valsts ekonomiskās politikas spēks izpaužas kā kontrole pār uzņēmējiem un mājsaimniecībām, ar naudas un budžeta politikas palīdzību ierobežojot vai veicinot patēriņu un investīcijas, līdz ar to – attīstību.

Ja tautsaimniecībā ekonomiskā aktivitāte draud ar pārkaršanu, ekonomiskās politikas instruments ir nodokļu paaugstināšana, lai remdētu patēriņa un investīciju apetīti gan mājsaimniecībām, gan uzņēmumiem. Un otrādi – recesijas laikā nodokļu politika, samazinot nodokļu likmes, var palīdzēt uzturēt ekonomisko aktivitāti. Taču fiskālai politikai jābūt pārdomātai – budžeta izdevumi nedrīkst būt pārmērīgi, un šeit rodas jautājums: kas ir samērīgs budžeta deficīts un kas – pārmērīgs?

Eiropas valstīs recesijas laikā izdevumi lielāki par ieņēmumiem

Latvija, tāpat kā pārējā Eiropas Savienība, par stabilas makroekonomikas vides orientieri izmanto 3% budžeta deficīta slieksni no IKP un 60% valsts parāda īpatsvaru no IKP. Pēc Finanšu ministrijas (FM) informācijas, 2010. gadā budžeta deficīts bija aptuveni 7,3% no IKP.²

Eurostat dati liecina, ka 2009. gadā budžeta tēriņi tika samazināti Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Maltā. Turklāt Latvijā budžeta izdevumu samazinājums ir vislielākais: 2008./2009. gadā budžeta izdevumi Latvijā samazinājās par aptuveni 9%, Lietuvā - par 4%, Igaunijā - par 3%, Maltā par 2 procentiem. Bet budžeta ieņēmumi šajā laikposmā Latvijā samazinājās par 21%, Lietuvā - par 17%, bet Igaunijā pieauga par 1 procentu. Turklāt 2009. gadā Latvijā valdības parāds bija 37% no IKP, Lietuvā - 30%, Igaunijā – 7 procenti. Budžeta deficīts Latvijā bija 10% no IKP, Lietuvā - 9%, Igaunijā – 2 procenti.³

Visās ES 15 valstīs valdības parāds ir tuvs 60% robežai vai pat to pārsniedz. Somijā 1996. gadā tas bija 57% un budžeta deficīts – 3,5% no IKP, 2009. gadā attiecīgi 44% un -2,5% no IKP. Lielbritānijā 2009. gadā valdības parāds bija 68%, budžeta deficīts - 11% no IKP (1996. gadā attiecīgi 51% un 4%). Polijā 2009. gadā valdības parāds sasniedza 51%, budžeta deficīts - 7% no IKP (1996. gadā attiecīgi 43% un 5%). Francijā 2009. gadā valdības parāds bija 78%, bet budžeta deficīts - 8% no IKP (1996. gadā attiecīgi 56% un 4%).

Latvijas situāciju lielākoties izskaidro tās saistības pret starptautiskajiem aizdevējiem, savukārt tās īpašo pozīciju salīdzinājumā ar Īslandi vai Grieķiju ir vērts analizēt atsevišķā pētījumā.

Vērtējot ciparus, redzama sakarība – visa ES cenšas sabalansēt budžetu tā, lai nerastos pārmērīgs iztrūkums, taču ekonomikas recesijas periodā izdevumi pārsniedz ieņēmumus. Turklāt, kā to liecina Eurostat dati, „vecā” un lielākā daļa „jaunās” Eiropas ekonomikas recesijas laikā līdz 2009. gadam neizcēlās ar būtiskiem budžeta izdevumu samazinājumiem.

Stingra fiskālā politika – ilgāka ekonomikas atveseļošanās

Ko nozīmē stingra fiskālā politika iedzīvotājiem un uzņēmējiem? Pirmām kārtām - ekonomikas atveseļošanās paildzināšanos. Laikā, kad sarūk iekšzemes patēriņš, investīcijas, ārējā ekonomiskā aktivitāte, publiskā sektora izdevumiem nereti ir amortizācijas spilvena efekts.

1. att. IKP Latvijā (2006.-2009.g., mljrd. Ls)

Uzņēmējiem stingras fiskālās politikas ietekme izpaužas gan kā konkurētspējas samazināšanās, gan konkurences ierobežojums. Konkurētspējas samazināšanās Latvijas tirgū ir saistīta ar izmaksu pieaugumu, ko rada nodokļu slogs. Te jāmin gan tiešie, gan netiešie nodokļi. Piemēram, minimālā darba alga rada papildu izmaksas darba devējam, pievienotās vērtības nodoklis (PVN) rada cenas pieaugumu tad, ja pašizmaksa nav samazināma. Bez šiem faktoriem pastāv vēl virkne citu nodokļu, birokrātijas, finanšu rādītāju.

Fiskālās politikas īstenošana iet roku rokā ar pārliecību par tautsaimniecības ilgtspējīgas izaugsmes stiprināšanos. Ideāli uzņēmējdarbības reakciju uz striktu fiskālo politiku raksturo paši ekonomiskās politikas veidotāji ēnu apkarošanas plānā: „[..] Tā kā ekonomiskās krīzes apstākļos daudziem uzņēmumiem rodas grūtības izpildīt saistības nodokļu samaksas jomā un tas palielina risku, ka šie uzņēmumi varētu tikt likvidēti vai pievērsties ēnu ekonomikas aktivitātēm, darba plānā piedāvāti atbalsta pasākumi īslaicīgās grūtībās nonākušiem uzņēmumiem, kas savu saistību izpildē sadarbojas ar valsti.”⁴

Biznesa vide – arvien nepievilcīgāka

Laikā, kad politiķi iesaka Eiropai nebaidīties no taupības režīma,⁵ Latvijas uzņēmēji atzīst, ka Latvijā biznesa vide kļūst katru gadu mazāk pievilcīga zemās pirktspējas un augstā nodokļu sloga dēļ. Uzņēmējdarbības rezultāts ekonomikas krīzes vidē ir gan pirktspējas krituma, gan fiskālās politikas ietekmes auglis.

Salīdzinot pērno gadu ar pirmskrīzes 2007. gadu jeb gadu, kad IKP vēl pieauga, vairums tiešo un netiešo nodokļu ienākumu ir loģiski samazinājušies. Piemēram, pamatbudžetā kopējie nodokļu ieņēmumi samazinājušies par 31%, ienākuma nodokļi - par 54 procentiem. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi samazinājās par 17%, peļņas nodokļa ieņēmumi - par 72%, PVN - par 31%, vieglo auto un motociklu nodokļa – par 79 procentiem. Par 2% pieauguši akcīzes nodokļa, par 26% - elektroenerģijas un par 19% - iekasēto izložu nodokļu summa. Sociālā nodokļa iekasētais apjoms samazinājies par 14 procentiem.

Investīciju apjoms tautsaimniecībā 2008./2009. gadā samazinājās gandrīz par 20%, eksports - par 17%, savukārt pieaugušas darba samaksas likmes.

2. att. Darbaspēka izmaksas vienā stundā (Ls)

No vienas puses, šie cipari atbilst ekonomiskās attīstības fāzei, no otras – nodokļu ieņēmumi ir tēriņu avots. Jo mazāk iekasēts nodokļu, jo vairāk naudas būs nepieciešams aizņemties, lai segtu deficītu. Vērtējot ekonomiskās politikas definētos mērķus un sekas, kārtējo reizi ir jāsecina, ka Latvijā joprojām valda ciparu kults, un ekonomiskās recesijas laikā, sākot nodokļu sloga palielināšanu un uzņēmējdarbības izvešanu no ēnu ekonomikas, neapšaubāmi tiks sasniegts pozitīvs rezultāts nodokļu ieņēmumu ailēs. Taču akadēmiskā līmenī ļoti maz tiek pētīta (ja vispār tiek pētīta) notiekošo procesu ietekme uz iedzīvotāju labklājību.

 Masveidīgs ēnu ekonomikas apkarošanas process ir uzsākts tieši tad, kad uzņēmējiem ir grūtības ar kredītu atmaksu, noieta tirgiem, nodokļu samaksu. Ne mirkli nešauboties par nepieciešamību cīnīties ar nelegālo saimniecisko darbību, pētot ekonomiskās politikas plānošanas dokumentus, tomēr nerodas pārliecinošs priekšstats par gūstamo rezultātu.

Kādas ir krīzes un ekonomiskās politikas sociālās sekas šodien? Ir pieaudzis strādājošo nabadzības riska indekss visās vecuma grupās. Tas nozīmē, ka 11% no darbaspēka atrodas zem nabadzības riska sliekšņa (2008.g.). Nabadzības slieksnis vienas personas mājsaimniecībai bija 2308 lati gadā jeb 152 lati mēnesī.

Nabadzības riska indekss ir pieaudzis ne tikai strādājošo vidū, bet arī pensijas un pirmspensijas vecuma cilvēkiem. Jāņem vērā, ka 2008. gadā 47% iedzīvotāju, vecāki par 65 gadiem, un 54% iedzīvotāju, vecāki par 75 gadiem, kā arī 26% iedzīvotāju vecumā līdz 17 gadiem dzīvoja zem nabadzības riska sliekšņa.

[1] Dokumentu skat. http://polsis.mk.gov.lv/view.do?id=3411

[2] Valsts budžeta deficīts pērn – 802,7 miljoni latu. Sk. http://www.delfi.lv/news/business/budget_and_taxes/valsts-budzeta-deficits-pern-8027-miljoni-latu.d?id=36378049

[3] Government finance statistics. Summary tables — 2/2010, data for 1996-2009. Eurostat (2011)

[4] Pasākumu plāns ēnu ekonomikas apkarošanai un godīgas konkurences nodrošināšanai 2010.–2013. gadam, 31. lpp.

[5] Dombrovskis iesaka Eiropai nekavējoties „savilkt” jostas. Sk. http://www.delfi.lv/news/business/budget_and_taxes/dombrovskis-iesaka-eiropai-nekaveties-savilkt-jostas.d?id=36352461