Kā pasargāt savu bērnu internetā?

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta vecākā referente Sanita Kronberga uzsver, ka ikviens cilvēks var kļūt par vardarbības upuri internetā – gan pieaugušie, gan bērni. Tomēr bērni, atšķirībā no pieaugušajiem, retāk spēj savlaicīgi atpazīt iespējamos riskus.

Arī Datu valsts inspekcijas (DVI) speciālisti savā rekomendācijā "Bērnu datu aizsardzība skolās" brīdina: bērni bieži ir ideāls mērķis, lai negodprātīgi iegūtu informāciju par viņiem un viņu ģimenēm. Internetā pieejamais datu apjoms par personu lielā mērā ir atkarīgs no tā, cik pati persona par sevi kaut ko publicē, tāpēc sava rīcība ir jāapdomā.

Par bērnu drošību jārūpējas arī internetā

Vecākiem ir jābūt informētiem par to, ko viņu atvases dara internetā. Datu valsts inspekcijas speciālisti atgādina: Civillikuma 177.pants nosaka to, ka vecāku rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu. Bērna uzraudzība savukārt nozīmē rūpes par bērna drošību un trešās personas apdraudējuma novēršanu. Ir tikai likumsakarīgi, ka šis vecāku pienākums ir attiecināms arī uz bērnu darbībām tiešsaistē.

Situācijas mēdz būt atšķirīgas. Tāpat mainās arī aktualitātes un veidi, kādos no bērniem tiek iegūta informācija vai sensitīvi dati. VBTAI vecākā referente psiholoģe S.Kronberga norāda: "Līdz šim esam saskārušies ar dažādām situācijām, piemēram, bērni kļūst par sekstinga upuriem (kailfoto nosūtīšana kādai personai), un pēc tam par to tiek prasīta atlīdzība. Esam arī saņēmuši informāciju, ka bērni internetā tiek emocionāli pazemoti, kā arī tiek izplatīta nepatiesa, seksuāla rakstura informācija par bērnu.

Šobrīd bērni sociālajos tīklos aktīvi spēlē arī dažādas spēles. Vecākiem būtu jāpatur prātā, ka par spēļu izmantošanu var tikt pieprasīta atlīdzība vai arī bērnam var nākties sniegt par sevi personisku informāciju."

S.Kronberga akcentē: ir svarīgi ar bērniem runāt par to, kādas varētu būt iespējamās situācijas, kurās būtu īpaši jāuzmanās, piemēram, nesarunāties ar svešiniekiem, nesniegt ziņas par sevi vai savu ģimeni.

Vecākiem jābūt modriem

Vai vecākiem būtu jākontrolē tas, ko viņu bērni dara internetā? Ko nozīmē kontrolēt? Kā neieslīgt galējībās? Ģimenes psiholoģe Jolanta Ūsiņa stāsta: katram no mums ir sava privātā zona, ko mēs cenšamies aizsargāt, un noslēpumi, ko nevēlamies citiem stāstīt. Ir tikai dabiski, ka tādi ir mūsu bērniem. "Protams, man kā vecākam noteikti būtu bažas, ja manam bērnam būtu intīmas bildes vai sarakstes. Tad ir jākontrolē. Tomēr es kā vecāks nevaru pilnībā kontrolēt bērna uzvedību, jo tas neizbēgami radīs konfliktu starp mums," ir pārliecināta psiholoģe.

Šīs situācijas atslēga ir vecāku un bērnu savstarpējās attiecības. Interneta vidē, tāpat kā jebkur citur, ir robežas, ko bērns ir pārrunājis ar saviem vecākiem un zina – tās nedrīkst pārkāpt. Jautājums ir par to, kādas ir šīs robežas, vai bērns tās ievēro un vai vecāki tādas vispār ir noteikuši. Nozīme, protams, ir arī bērna vecumam. Ir tikai pašsaprotami, ja jaunāku bērnu darbībām internetā pieaugušais seko līdzi vairāk, bet diez vai īsti korekta būs piecpadsmitgadīga pusaudža kontrolēšana.

"No senseniem laikiem mēs kā mammas centāmies nerādīt savu jaundzimušo, jo baidījāmies no ļaunas acs un noskaušanas."

Ģimenes psiholoģe Jolanta Ūsiņa

Psiholoģe iesaka vecākiem censties izrādīt interesi par to, ko viņa atvase internetā dara, aprunāties, kādus portālus bērns apmeklē. Iespējams, ka tad viņš pats to gribēs parādīt. "Apsēdieties un apskatieties kopā ar bērnu! Neuzbāzīga saruna ir vislabākais veids, kā panākt bērna uzticēšanos."

Nevienam nav noslēpums, ka internets ir ērts rīks, kā dzimuma noziedznieki var sasniegt savus upurus. J.Ūsiņa norāda: bērns kādreiz var saņemt nevēlama cilvēka uzaicinājumu draudzēties un apjukt. Šādā situācijā nozīme ir vecāku un bērnu savstarpējām attiecībām ģimenē, lai bērns uzticētos un nebaidītos pieaugušajiem par to izstāstīt.

Nevajag pārmest bērnam par to, kā viņš komunicē tiešsaistē

"Bērniem, pusaudžiem ir sava valoda, un reizēm tā vecākiem nepatīk – žargons, rupjie vārdi. Vecāki ir sašutuši, tomēr jāatceras - tā ir pusaudžu valoda. Tā, manā uztverē, arī ir privātā zona, un ikdienā, iespējams, bērns tā nemaz nerunā," J.Ūsiņa stāsta par vēl kādu pieaugušo vēlmi ierobežot pusaudžus.

Bērnus nevajadzētu kritizēt par katru sīkumu un izteikt savus komentārus. Tā mēs viņus emocionāli aizdzenam no sevis un tad sākam uztraukties, ka bērns mums neko nestāsta, pieredzē dalās psiholoģe.

Bez šaubām, pienāk vecuma posms, kad bērni attiecībās ar vecākiem kļūst noslēgtāki. "Mums ir jāpieņem šī situācija, ka bērns kādreiz var visu neatklāt. Reizēm vecākiem rodas trauksme: ja nu viņš dara kaut ko neatļautu? Tad ir jautājums, kas ir trauksmes cēlonis? Iespējams, ka vecāki kaut ko ir izlasījuši."

Psiholoģe J.Ūsiņa vecākus mudina savus bērnus vairāk "sajust": "Vecākiem visu laiku jābūt ar puspavērtām acīm."

Likumi attiecas arī uz interneta vietnēm

Internets ir ērts rīks, kur nereti emocionālo vardarbību īsteno arī vienaudži. Tās ir situācijas, kad internetā tiek ievietotas sensitīvas bildes ar pusaudzi, lai par tām pasmietos, vai arī jaunietis tiek pazemots ar vārdiem.

Datu valsts inspekcija norāda: no 14 gadu vecuma nepilngadīgajiem var tikt piemērota arī administratīvā vai kriminālatbildība, ja tās nelikumīgi apstrādā personu datus. Praksē tas nozīmē, ka vecāki  ir atbildīgi, ja to nepilngadīgais bērns bez atļaujas izvieto citu personu attēlus internetā. Ja šāds fakts tiek konstatēts, tad personai, kurai nodarīts kaitējums, ir tiesības saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu.

Pie administratīvas vai kriminālas atbildības skolēns, kas vecāks par 14 gadiem, var tikt saukts arī tad, ja tas izplata informāciju, ko aizliegts izplatīt ar likumu. Tie, piemēram, ir sensitīvie dati, kas uzskaitīti Fizisko personu datu aizsardzības likuma 2.pantā un kas norāda personas rasi, etnisko izcelsmi, reliģisko, filozofisko un politisko pārliecību, dalību arodbiedrībās, kā arī sniedz informāciju par personas veselību vai seksuālo dzīvi.

Bērni un jaunieši nereti raksta emuārus. Datu valsts inspekcija atgādina: emuārs nav vietne, kur persona var publiskot jebko, neievērojot likuma prasības. Par savu bērnu publikācijām ir atbildīgi vecāki, tāpēc ir saprotams, ja vecāki dod vai nedod atļauju savam nepilngadīgajam bērnam veidot emuāru.

Arī vecākiem jādomā, ko viņi par saviem bērniem publicē internetā

Jaunie vecāki nereti sociālajos tīklos ievieto savu bērnu fotogrāfijas. Tomēr vecākiem jāņem vērā: ja bērns šobrīd vēl ir pietiekami mazs, lai pret to iebilstu, kādreiz viņam šīs bildes var likties nepieņemamas. Īpaši teiktais attiecas uz mazu bērnu vai zīdaiņu kailbildēm, kas rada potenciālus nelabvēļu riskus un var būt pat apdraudējums bērna drošībai.

VBTAI speciāliste S.Kronberga uzsver: būtiski būtu pajautāt bērniem, vai kādas noteiktas lietas par viņu drīkst publicēt un vai pašam bērnam tas šķiet pieņemami. Nevajadzētu ignorēt to, ja bērns kautrējas vai dusmojas par savas fotogrāfijas vai informācijas publiskošanu. Vecākiem būtu jāatceras, ka ikviena viņa bērna bilde var ceļot no viena datora uz citu, galu galā nonākot kādas nevēlamas personas lietošanā. Tāpēc vajadzētu rūpīgi apdomāt, cik daudz un kādas bērnu fotogrāfijas tiek ievietotas internetā.

Šajā gadījumā varētu sekot iebildums, ka sociālā tīkla profils ir aizvērts un fotogrāfijas redz tikai tie cilvēki, kas ir draugos. Tomēr Datu valsts inspekcija akcentē: publicējot fotogrāfijas, jāpadomā – ja šodien tās darīsiet pieejamas saviem draugiem, kas notiks tad, ja kādu dienu kāds no tiem vairs nebūs draugs un šīs fotogrāfijas izplatīs?

Ģimenes psiholoģe J.Ūsiņa piebilst: "No senseniem laikiem mēs kā mammas centāmies nerādīt savu jaundzimušo bērniņu. Kāpēc mēs nerādījām? Jo baidījāmies no ļaunas acs, noskaušanas. Ieliekot savu bērnu kailu, jāatceras, ka tā bilde taču ceļo pa internetu, pa pasauli!"

Vecāki nevar zināt, kas ir saglabājis viņu bērnu bildes

Datu valsts inspekcijas speciālisti brīdina: visas darbības, ko veicam internetā, atstāj "pēdas". Tas attiecas arī uz informācijas meklēšanas rīku lietošanu, piemēram, google.com. Tādējādi nav iespējams pilnībā izdzēst informāciju, jo nav arī zināms, kuru personu rokās tā var būt nonākusi (respektīvi, kurš to ir saglabājis savā datorā).

Katra darbība, ko veic, izmantojot interneta meklēšanas rīkus, tiek saglabāta: lietotāja IP adrese, informācija, kas ir sīkdatne (cookies), meklēšanas atslēgas vārdi un saite, kas izmantota, lai atvērtu atrasto mājaslapu. Tādējādi meklēšanas ierīču uzturētāji precīzi zina interneta lietošanas paradumus.

Fizisko personas datu aizsardzības likums noteica, ka personas datiem ir jābūt saglabātiem pēc iespējas īsāku periodu attiecībā uz datu glabāšanas mērķu sasniegšanu. Datu saglabāšanas kontekstā ir jāpastāv "tiesībām tikt aizmirstam". Lai gan cilvēku smadzenēm piemīt īpašība aizmirst informāciju, ko tās ieguvušas, to nevar teikt par datoru. Līdz ar to vislabākais veids, kā pasargāt sevi un savu bērnu, ir pievērst uzmanību tam, kas tiek publicēts internetā.

DVI gan atzīst, ka praksē tas ir grūti, jo sociālie tīkli arvien vairāk atklāj informāciju par personu, tai nemaz nenojaušot, kas šai informācijai ir piekļuvis, kādiem mērķiem un cik ilgi šī persona informāciju saglabā.

Pirms publicēt informāciju, DVI iesaka uzdot tos pašus jautājumus, ko sev jautātu arī reālajā dzīvē. Piemēram, bērnam būtu jāizsver, vai viņš vēlas, lai publicētās fotogrāfijas ar draugiem būtu pieejamas gan viņa vecākiem, gan skolotājiem, kā arī visiem interneta lietotājiem.

Esot sociālajos tīklos, ir jābūt modram un jāsniedz pēc iespējas mazāk informācijas, savukārt, veidojot profilu sociālajos tīklos, tam jāierobežo piekļuve. Regulāri ieteicams arī pārbaudīt, kas par sevi vai savu bērnu ir pieejams internetā, piemēram, izmantojot meklēšanas rīkus.

Datu valsts inspekcija atgādina, ka ikvienam ir tiesības prasīt mājaslapu uzturētājiem, lai internetā pieejamo informāciju par viņu dzēš.