SKAIDROJUMI
>
Zini savas tiesības un iespējas!
TĒMAS
Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģija
Ronalds Rožkalns, zvērināts advokāts
11. martā, 2013
Lasīšanai: 14 minūtes
RUBRIKA: Skaidrojums
TĒMA: Veselība
3
34
3
34

Informētā piekrišana ārstniecībā – pacienta tiesības un ārsta pienākumi

Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Ārsts nav pilnvarots pieņemt lēmumu par pacienta ārstniecību tikai tāpēc, ka zina, kā ārstniecība veicama. Lai arī cik iracionāls varētu šķist pacienta lēmums no medicīniskā viedokļa, ārstam šis lēmums ir jārespektē: viņam var nebūt zināmi visi apstākļi, kas ir bijuši pacienta lēmuma pamatā.

FOTO: SXC

Latvijas ārstniecības iestādēs nereti ir gadījumi, kad pacienta piekrišana ārstniecībai netiek prasīta vispār vai tā tiek prasīta tikai formāli, nesniedzot pacientam visu informāciju, kas tam nepieciešama izsvērta lēmuma pieņemšanai. Lai gan kopš Pacientu tiesību likuma spēkā stāšanās pagājuši jau vairāk nekā trīs gadi, tomēr sabiedrībā diemžēl joprojām nav vienotas izpratnes par informētās piekrišanas būtību.
īsumā
  • Informētā piekrišana balstīta uz pašnoteikšanās principu, saskaņā ar kuru ikvienas personas ķermenis ir neaizskarams un tikai pašai personai ir tiesības noteikt, kas ar to tiek darīts.
  • Ārstniecība ir pieļaujama, ja pacients devis tai informēto piekrišanu.
  • Pacienta piekrišana ir informēta (apzināta), ja pacients to devis, pamatojoties uz ārsta iepriekš sniegtu informāciju.
  • Pacients informēto piekrišanu var dot gan rakstveidā, gan mutvārdos, gan arī ar tādām darbībām, kas nepārprotami apliecina piekrišanu. Informētā piekrišana ir noformējama rakstveidā, ja to pieprasa pacients vai ārstējošais ārsts.
  • Ārstniecība bez pacienta informētas piekrišanas ir aizliegta un pielīdzināma miesas bojājumu nodarīšanai, par ko iestājas likumā noteiktā atbildība.

Pacientu tiesību likuma 6.panta pirmā daļa noteic, ka ārstniecība ir pieļaujama, ja pacients devis tai informēto piekrišanu. Savukārt šī likuma 1.panta otrās daļas 2.punktā sniegta termina "informētā piekrišana" definīcija – tā ir pacienta piekrišana ārstniecībai, kuru viņš dod mutvārdos, rakstveidā vai ar tādām darbībām, kas nepārprotami apliecina piekrišanu, turklāt dod to brīvi, pamatojoties uz ārstniecības personas savlaicīgi sniegto informāciju par ārstniecības mērķi, risku, sekām un izmantojamām metodēm.

Svarīgi saprast, ka pacientu tiesības, pie kurām pieskaitāma arī informētā piekrišana, ir cilvēktiesības, kas piešķirtas ikvienai personai neatkarīgi no tās dzimuma, nacionalitātes, nodarbošanās u.c. faktoriem. Tās, starp citu, ir arī pašiem ārstiem, jo arī viņi mēdz slimot.

Informētā piekrišana kā cilvēktiesību sastāvdaļa balstīta uz personas autonomijas jeb pašnoteikšanās principu, saskaņā ar kuru ikvienas personas ķermenis ir neaizskarams un tikai pašai personai ir tiesības noteikt, kas ar to tiek darīts.

Ārsts (vai plašākā nozīmē - ārstniecības persona) nav pilnvarots pieņemt lēmumu par pacienta ārstniecību tikai tāpēc, ka zina, kā ārstniecība veicama. Lai arī cik iracionāls varētu šķist pacienta lēmums no medicīniskā viedokļa, ārstam šis lēmums ir jārespektē – viņam gluži vienkārši var nebūt zināmi visi apstākļi, kas ir bijuši pacienta lēmuma pamatā. Piemēram, paciente, kurai ir diagnosticēts krūts vēzis, atsakās no krūts noņemšanas operācijas, jo baidās, ka tā rezultātā izjuks viņas ģimenes dzīve.

Tomēr jāpiemin arī ārsta profesionālā autonomija. Ārstniecības likuma 38.pants noteic, ka savā profesionālajā darbībā ārsts ir brīvs. Tas nozīmē, ka pacients nevar prasīt ārstam pārkāpt ārstniecības standartus vai priekšrakstus, piemēram, bez klīniskas nepieciešamības likt veikt magnētiskās rezonanses izmeklējumu vai citu tikpat dārgu izmeklējumu, ja to pašu diagnostisko informāciju iespējams iegūt, veicot parastu rentgenogrāfiju. Taču profesionālā autonomija neatbrīvo ārstu no informētās piekrišanas saņemšanas.

Vispirms – informēšana, pēc tam – piekrišana

Pacienta piekrišana ir informēta (apzināta), ja pacients to devis, pamatojoties uz ārsta iepriekš sniegtu informāciju. Ar to informētā piekrišana atšķiras no parastas piekrišanas. Turklāt nav nozīmes tam, vai pacients piekrišanu devis rakstveidā vai mutvārdos - bez pacienta iepriekšējas informēšanas šāda piekrišana nav likumīga.

Informētā piekrišana nav tikai birokrātiska prasība. Pilnvērtīga informācijas sniegšana pacientam un sekojoša apzināta piekrišana ārstniecībai ir tikpat nozīmīga un neatņemama ārstniecības sastāvdaļa kā diagnozes uzstādīšana, ārstēšana, rehabilitācija u.c. darbības. Ārstniecība bez pacienta informētas piekrišanas ir aizliegta un pielīdzināma miesas bojājumu nodarīšanai, par ko iestājas likumā noteiktā atbildība.

"Nereti pacienta piekrišana ārstniecībai tiek noformēta, liekot pacientam parakstīt standarta veidlapu, kurā ietvertas nekonkrētas frāzes."

Turklāt pacienta informēšana uzlabo ārsta un pacienta dialogu, mazina pārpratumu iespējamību, sekmē pacienta līdzestību un uzticēšanos ārstam, kā arī veicina paša pacienta atbildību par ārstniecības procesu. Ja pacients no ārsta nesaņem nepieciešamo informāciju, pastāv risks, ka pacients var pats brīvi un ne vienmēr pareizi interpretēt ārstniecības gaitu. Informācijas trūkums palielina risku neapmierinātībai ar saņemto ārstniecību, kā arī var radīt pamatu diskusijai par ārsta atbildību. Tātad pilnvērtīga pacienta informēšana un tai sekojoša piekrišana kalpo paša ārsta juridiskai aizsardzībai.

Kas jāzina pacientam?

Atbilstoši Pacientu tiesību likuma 1.panta otrās daļas 2.punktam ārstam pirms ārstniecības pacientam jāsniedz informācija par ārstniecības mērķi, risku, sekām un izmantojamām metodēm. Pacientu tiesību likuma 4.panta trešā daļa precizē, ka pacientam ir tiesības no ārstējošā ārsta saņemt informāciju par

  • savu veselības stāvokli, tajā skaitā par slimības diagnozi, ārstēšanas, izmeklēšanas un rehabilitācijas plānu, prognozi un sekām,
  • arī slimības radītajiem funkcionēšanas ierobežojumiem, profilakses iespējām,
  •  kā arī tiesības pēc ārstniecības ietvaros veiktas izmeklēšanas un ķirurģiskās vai cita veida invazīvās iejaukšanās saņemt informāciju par ārstniecības rezultātiem, par iepriekš neparedzētu iznākumu un tā iemesliem.

Pacienta adekvāta informēšana nepieciešama arī specifiskos gadījumos. Piemēram, Epidemioloģiskās drošības likuma 17.pants nosaka ārstniecības personas pienākumu ar infekcijas slimību slimojošu vai inficētu personu informēt par pasākumiem, lai ierobežotu infekcijas slimības izplatību (piemēram, brīdināt pacientu, ka viņš var inficēt savus tuviniekus).

Saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 4.panta pirmo daļu pacients pirms ārstniecības ir jāinformē par to, kurš sedz ar ārstniecību saistītos izdevumus - valsts vai pats pacients.

Tāpat ārstam un citām pacienta aprūpē iesaistītajām ārstniecības personām ir pienākums nosaukt savu vārdu, uzvārdu, amatu, profesiju, specialitāti un kvalifikāciju. Ja ārstniecības iestāde objektīvu iemeslu dēļ pacientam nevar nodrošināt savlaicīgu vai pietiekami kvalitatīvu ārstniecību, tai jāinformē pacients par citām ārstniecības iestādēm, kur var saņemt atbilstošu ārstniecību.

Pacientu tiesību likuma 4.panta piektā daļa paredz, ka informācija par sagaidāmo ārstniecību sniedzama pacientam saprotamā formā, izskaidrojot medicīniskos terminus un ņemot vērā pacienta vecumu, briedumu un pieredzi. Pacients jāinformē valodā, kuru viņš saprot. Atbilstoši Pacientu tiesību likuma 6.panta pirmajai daļai pacientam ir tiesības pirms ārstniecības uzdot jautājumus un saņemt atbildes. Pienākums sniegt pacientam saprotamā veidā informāciju par ārstniecību ir ne tikai ārstam, bet arī citām pacienta ārstniecībā iesaistītām ārstniecības personām atbilstoši to kompetencei.

Informācijai jābūt patiesai, objektīvai un savlaicīgai

Kā norādīts Pacientu tiesību likuma 1.panta otrās daļas 2.punktā, informētai piekrišanai jābūt brīvi izteiktai. Tas nozīmē, ka pacients piekrišanu ārstniecībai devis patstāvīgi, bez maldināšanas un piespiešanas, ar reālu izvēli starp potenciālajiem darbības virzieniem.

Attiecībā uz sniedzamās informācijas apjomu ārstam jāievēro princips: jo riskantāka ir ārstniecība un jo mazāks pacientam ir sagaidāmais ieguvums no ārstniecības, jo ārstam ir vairāk pacients jāinformē. Sarežģītāku manipulāciju gadījumā informāciju būtu vēlams sniegt rakstveidā, papildinot to ar bukletiem vai citiem informatīviem materiāliem. Tomēr jāatceras, ka informatīvo materiālu izsniegšana ārstu neatbrīvo no pilnvērtīgas pacienta informēšanas mutvārdos.

Protams, pacientam sniegtajai informācijai jābūt patiesai. Piemēram, nav pieļaujams, ka ārsts informē pacientu, ka no pacienta paņemts asiņu paraugs tiks izmantots asins analīzēm, taču reāli tas tiek izmantots kādam klīniskam pētījumam, kam pacients nav piekritis.

Pacientam sniegtajai informācijai jābūt arī objektīvai. Ārsts nedrīkst nepamatoti dramatizēt situāciju, pacientam norādot, ka kādas ķirurģiskas operācijas neveikšanas gadījumā pacients nomirs. No otras puses, ārstam nevajadzētu būt pārspīlēti optimistiskam, pacientam, piemēram, apgalvojot, ka "tādas operācijas jau mēs veicam katru dienu".

"Pacients pirms ārstniecības ir jāinformē par to, kurš sedz ar ārstniecību saistītos izdevumus - valsts vai pats pacients."

Tāpat kā tiesības saņemt informāciju, pacientam ir arī tiesības, izsakot lūgumu, atteikties no informācijas par plānoto ārstniecību. Saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 4.panta astoto daļu atteikšanos no informācijas pacients var izteikt mutvārdos, rakstveidā vai ar tādām darbībām, kas nepārprotami to apliecina. Tomēr arī šādos apstākļos saglabājas ārsta pienākums saņemt piekrišanu ārstniecībai.

Ārsts var nesniegt pacientam informāciju par viņa veselības stāvokli vai nepieciešamo ārstniecību tikai ļoti retos izņēmuma gadījumos - ja informācijas saņemšana būtiski apdraud pacienta vai citu personu dzīvību vai veselību. Piemēram, ārsts var neatklāt vēža diagnozi tādam pacientam, kurš jau iepriekš mēģinājis izdarīt pašnāvību un pastāv reāla iespēja, ka pacients, uzzinot diagnozi, varētu pašnāvības mēģinājumu atkārtot.

Galvenās prasības pacienta piekrišanai pēc tam, kad sniegta adekvāta informācija, ir šādas.

Informētā piekrišana nepieciešama jebkurai darbībai, kas saistīta ar personas veselības aprūpi: veicot profilaksi, ārstēšanu, diagnostiku, rehabilitāciju, klīniskos pētījumus, datu apstrādi u.tml.

Informētai piekrišanai jābūt savlaicīgai. Tas nozīmē, ka par gaidāmo ārstniecību  pacients ir jāinformē un viņa piekrišana jāsaņem pietiekamu laiku pirms ārstniecības. Cik ilgam jābūt pārdomu laikam, katrā situācijā vērtējams individuāli atkarībā no ārstniecības sarežģītības, steidzamības, pacienta vecuma, sapratnes un citiem faktoriem. Taču pirms plānveida ārstniecības šim laikam nevajadzētu būt īsākam par 1-2 nedēļām. Pilnīgi noteikti par likumīgu nevar uzskatīt tādu piekrišanu ārstniecībai, kuru pacients izteicis, jau atrodoties uz operāciju galda iemidzinošu zāļu ietekmē, kā tas vēl joprojām nereti notiek Latvijas ārstniecības iestādēs.

Atteikšanās no ārstniecības

Kā norādīts Pacientu tiesību likuma 1.panta otrās daļas 2.punktā, informētai piekrišanai jābūt brīvi izteiktai. Tas nozīmē, ka pacients piekrišanu ārstniecībai devis patstāvīgi, bez maldināšanas un piespiešanas, ar reālu izvēli starp potenciālajiem darbības virzieniem.

Informētās piekrišanas brīvība nozīmē arī to, ka pacientam ir nodrošināta iespēja jebkurā brīdī atsaukt iepriekš doto piekrišanu, t.sk. jau uzsāktas ārstniecības laikā. Pacients arī ir tiesīgs atteikties no kādas ārstniecībā izmantojamās metodes, neatsakoties no ārstniecības. Tomēr pacientam jābūt pilnībā informētam par sekām, ko var radīt atteikšanās no ārstniecības. Diemžēl  Latvijā joprojām nereti ir gadījumi, kad ārsts aicina pacientu tikai parakstīties par atteikšanos no ārstniecības, neizskaidrojot sekas. Tomēr šāda rīcība ir kļūdaina.

Saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 6.panta piekto daļu ārstējošam ārstam vispirms ir jāinformē pacients par iespējamām sekām, ja pacients atteiksies no ārstniecības. Tikai pēc ārstējošā ārsta sniegtās informācijas saņemšanas pacients ar savu parakstu var apstiprināt lēmumu par atteikšanos no ārstniecības vai par tās pārtraukšanu vai par atteikšanos no ārstniecībā izmantojamās metodes, norādot, ka ir saņēmis attiecīgo informāciju.

"Ārsts nedrīkst nepamatoti dramatizēt situāciju, pacientam norādot, ka kādas ķirurģiskas operācijas neveikšanas gadījumā pacients nomirs."

Ja pacients savu lēmumu nemaina, ārstējošā ārsta pienākums ir mudināt viņu apmeklēt citu ārstu. Pacientu tiesību likuma 6.panta sestā daļa paredz: ja pacients atsakās rakstveidā apliecināt atteikšanos, ārstējošam ārstam jāpieaicina divi pilngadīgi un rīcībspējīgi liecinieki, kuriem ar savu parakstu jāapliecina, ka pacients pilnībā vai daļēji ir atteicies no ārstniecības.

Ja pacients atsakās no ārstniecības brīdī, kad tā ir uzsākta, ārsts šo atteikšanos izņēmuma kārtā var neņemt vērā, ja tas nav pieļaujami, ievērojot uz pierādījumiem balstītas medicīnas kritērijus, un pacienta atteikšanās no uzsāktās ārstniecības rada nopietnus draudus viņa veselībai vai dzīvībai. Tomēr varbūtība, ka pacients varētu mainīt savu viedokli, ir visai niecīga, ja ārsts pacientam iepriekš ir pietiekami detalizēti izklāstījis visus ārstniecības aspektus, tie ir pietiekami pārspriesti un pacientam dots pietiekami ilgs pārdomu laiks.

Informētās piekrišanas forma

Kā jau iepriekš norādīts, pacients informēto piekrišanu var dot gan rakstveidā, gan mutvārdos, gan arī ar tādām darbībām, kas nepārprotami apliecina piekrišanu (piemēram, piedurknes uzlocīšana pirms injekcijas). Informētā piekrišana ir noformējama rakstveidā, ja to pieprasa pacients vai ārstējošais ārsts. Jo ārstniecība ir sarežģītāka un riskantāka, jo lielāka nepieciešamība pēc rakstveida informētās piekrišanas. Atbilstoši Pacientu tiesību likuma 6.panta trešās daļas prasībām rakstveida informētā piekrišana pacientam jāapstiprina ar savu parakstu, norādot datumu un laiku. Rakstveida piekrišana ir pievienojama pacienta medicīniskajam dokumentam. Rakstveida informētā piekrišana nepieciešama arī tad, ja pacients tiek iesaistīts klīniskā pētījumā, kā arī ja pacientam tiek veikta audu vai orgānu transplantācija.

"Par likumīgu nevar uzskatīt tādu piekrišanu ārstniecībai, kuru pacients izteicis, atrodoties uz operāciju galda iemidzinošu zāļu ietekmē."

Jāatzīmē, ka nereti Latvijas ārstniecības iestādēs pacienta piekrišana ārstniecībai tiek noformēta, liekot pacientam parakstīt standarta veidlapu, kurā ietvertas nekonkrētas frāzes, piemēram: "Pacients ir informēts par ārstniecības mērķi, būtību, riskiem un sagaidāmo rezultātu." Tomēr šāda piekrišana nav atbilstoša Pacientu tiesību likuma prasībām, jo tā nesatur informāciju, konkrēti kas pacientam skaidrots un konkrēti kam pacients ir piekritis.

Atbilstoši Pacientu tiesību likuma  8.pantam piekrišana ārstniecībai ietver arī pacienta tiesības izvēlēties konkrētu ārstniecības iestādi un ārstu. Tāpēc piekrišana, piemēram, kādai  ķirurģiskai operācijai, kurā paredzēts, ka pacients uztic ārstējošam ārstam pieaicināt citus operācijas izpildei nepieciešamos ārstus, ir pretrunā ar likuma prasībām.

Labs saturs
34
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI