Maks ar četrām kabatām

 Darba samaksa ir darbiniekam regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu. Vienkārši skaidrojot, ar jēdzienu “darba samaksa” saprot naudas maku ar četrām daļām. Tajā ietilpst darba alga, piemaksas, prēmijas un cita veida atlīdzība, kas saistīta ar darbu, – skaidro Labklājības ministrijas (LM) Darba attiecību un sociālā dialoga nodaļas juriskonsulte Liene Ciguze. Darba samaksas nemainīgā daļa ir darba alga. Savukārt piemaksas, prēmijas un cita veida atlīdzība – mainīgā daļa.

Darba likumā noteikts, ka darbiniekam var izmaksāt šādas normatīvajos aktos noteiktās piemaksas – par papildu darbu, par darbu īpašos apstākļos, par nakts darbu, par virsstundu darbu vai darbu svētku dienā. Vienlaikus darba devējs var noteikt arī citas piemaksas. Tāpat darba devējam ir tiesības darbiniekam piešķirt arī cita veida atlīdzību jeb papildu bonusus saistībā ar darbu, piemēram, apmaksājot pusdienu talonus, telefona rēķinus, izlietoto degvielu.

Vienlaikus speciāliste atgādina: lai katrs no darbiniekiem saprastu, kā veidojas viņa darba samaksa, ir būtiski gan mēneša beigās saņemt “algas lapiņu”, gan gada sākumā paziņojumu par iedzīvotāju ienākuma nodokli.

Kā veidojas darba alga

Jēdziens “darba alga” ne vienmēr precīzi atspoguļos cilvēka maka biezumu, jo, ja tiek maksātas piemaksas un prēmijas, pareizāk ir lietot terminu “darba samaksa”, kas apzīmē plašāku jēdzienu.

L. Ciguze skaidro, ka darba alga var tikt noteikta vai nu kā laika alga, vai kā akorda alga. Laika algu atbilstoši Darba likuma 62. pantam aprēķina atbilstoši faktiski nostrādātajam darba laikam neatkarīgi no paveiktā darba daudzuma. Piemēram, ir iestādes, kurās par astoņu stundu darba dienu darbinieki mēneša beigās saņem konstantu darba līgumā noteikto algu, neatkarīgi no tā, vai darbs ir pabeigts vai ne.

Savukārt akorda algu aprēķina atbilstoši izdarītā darba daudzumam, kas paveikts normāla darba laika ietvaros (40 stundas nedēļā jeb 160 stundas četru nedēļu periodā). Respektīvi, ja vienas sērkociņu kastītes salikšana maksā, piemēram, 5 santīmi, tad algu darbinieks saņems par padarīto darbu. Akorda algas noteikšanas gadījumā darba devējam ir jāprot pareizi aprēķināt padarītā darba (veiktās operācijas) izcenojums, lai neveidotos situācija, ka, vaiga sviedros nostrādājot visas mēnesī noteiktās darba stundas, darbiniekam aprēķinātā darba alga ir mazāka par minimālo noteikto. Ja aprēķinātais izcenojums par darbu tomēr ir neliels, darba devējam jādod darbiniekam darbs ar augstāku izcenojumu.

Tomēr, ja aprēķinātā darba alga ir mazāka par minimālo, darba devējam tā ir jāpalielina atbilstoši 23.09.2008. MK noteikumiem Nr. 791 "Noteikumi par minimālo mēneša darba algu un minimālo stundas tarifa likmi", kas paredz aprēķināto darba algu palielināt par starpību starp to un minimālo darba algu.

L. Ciguze piebilst, ka arī laika alga var tikt noteikta kā mēneša vai kā dienas alga. Tas nozīmē, ka, nostrādājot konkrētu darba dienu skaitu mēnesī, darbinieks mēneša vai dienas beigās saņem konstantu summu. Piemēram, ja dienas alga noteikta 10 latu apmērā, nostrādājot 19 darba dienas, darbinieks saņem 190 latus. Ja attiecīgajā mēnesī ir 21 darba diena, darbinieks nopelnīs 210 latus. Savukārt, ja darbinieka mēneša alga ir 300 lati, tad šo summu viņš saņems neatkarīgi no darba dienu skaita mēnesī.

Vidējā izpeļņa

Aprēķinot vidējo izpeļņu, ņem vērā darba algu, piemaksas un prēmijas. Cita veida atlīdzība saistībā ar darbu šajā aprēķinā netiek ņemta vērā, norāda L. Ciguze. Vidējo izpeļņu aprēķina par pēdējiem sešiem mēnešiem, ņemot vērā iepriekšminēto trīs sastāvdaļu summu, kuru dala vai nu ar nostrādāto darba dienu, vai stundu skaitu. Piemēram, ja jānosaka mēneša vidējā izpeļņa, tad saskaita sešas mēneša algas un kopsummu izdala ar seši.

Ja ir jāaprēķina dienas vidējā izpeļņa, tad sešos mēnešos nostrādāto darba dienu samaksas kopsumma jādala ar šajā periodā nostrādāto dienu skaitu. Ja darbiniekam ir noteikts summētais darba laiks, dienas vidējo izpeļņu aprēķina, pēdējo sešu mēnešu darba samaksas kopsummu dalot ar šajā periodā nostrādāto stundu skaitu un reizinot ar astoņi (darbinieka normālais darba laiks stundās).

Ir gadījumi, kad nepieciešams aprēķināt stundas vidējo izpeļņu. Tad pēdējo sešu mēnešu darba samaksas kopsumma jādala ar nostrādāto stundu skaitu. Šādi vidējās izpeļņas nosacījumi iekļauti Darba likuma 75. pantā.      

Kad jārēķina vidējā izpeļņa

Lai gan normatīvajos aktos ir paredzēti vairāki gadījumi, kad jārēķina vidējā izpeļņa, L. Ciguze atzīst: visbiežāk to dara, kad cilvēki dodas atvaļinājumos. Par ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu un papildatvaļinājumu izmaksājamo naudas summu aprēķina, dienas vidējo izpeļņu reizinot ar darba dienu skaitu atvaļinājuma laikā. Tas nozīmē, ja, piemēram, cilvēks dodas atvaļinājumā uz 10 dienām, no kurām visas ir arī darba dienas, tad, sareizinot to skaitu ar dienas vidējo izpeļņu, iegūst izmaksājamo naudas summu.

Vēl vidējo izpeļņu rēķina, izmaksājot darbiniekam atlaišanas pabalstu. Tāpat saskaņā ar Darba likuma 98. pantu darba devējam ir pienākums izmaksāt darbiniekam iepriekšējo vidējo izpeļņu vienu mēnesi pēc darba līguma grozīšanas dienas. Piemēram, ja darba devējs 1. oktobrī darbinieku brīdina, ka ar 1. novembri viņam tiks samazināta darba alga, darbiniekam vēl par novembra mēnesi ir jāsaņem iepriekšējā vidējā izpeļņa. Savukārt samazināto darba algu darbinieks sāks saņemt jau par decembra mēnesi. Ja darba devējs to neievēro, viņš pārkāpj Darba likuma normas, par ko darbinieks var sūdzēties Valsts darba inspekcijā.

Vienlaikus Darba likuma 74. pantā minēti gadījumi, kad darbiniekam jāizmaksā vidējā izpeļņa, ja viņš darbu neveic attaisnojošu iemeslu dēļ. Piemēram, pārbauda savu veselību ārstniecības iestādē, nodod asinis ārstniecības iestādē, iepriekš par to paziņojot darba devējam; piedalās darba devēja organizētā profesionālajā apmācībā vai kvalifikācijas celšanā; laulātā, vecāku, bērna vai cita tuva ģimenes locekļa nāves gadījumā nestrādā ilgāk par divām darba dienām. Ja šajos gadījumos cilvēkam ir noteikta laika alga, tad darba devējs viņam saglabā esošo algu. Savukārt, ja ir noteikta akorda alga, darba devējam ir jāizmaksā vidējā izpeļņa.      

Vidējā apdrošināšanas iemaksu alga

 Jēdziens “vidējā apdrošināšanas iemaksu alga” vairāk saistāms ar pabalstu izmaksām, uzsver LM Pabalstu politikas nodaļas pārstāvis Maksims Ivanovs. Viņš norāda, ka vidējā apdrošināšanas iemaksu alga ir ienākumi, no kuriem saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu" tiek izdarītas sociālās apdrošināšanas iemaksas jeb maksāti nodokļi. Tas noteikts likumā „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu”.

Lai piešķirtu sociālās apdrošināšanas pakalpojumus (pensijas, pabalstus), aprēķina vidējās apdrošināšanas iemaksu algu. Valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu apmēru noteikšanai minētā alga ir iemaksu algas summa par sešu mēnešu periodu, to beidzot divus kalendāros mēnešus vai vecāku pabalsta gadījumā – trīs mēnešus pirms mēneša, kurā iestājies apdrošināšanas gadījums. M. Ivanovs piebilst, ka iepriekšminētais periods dažādiem sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem ir atšķirīgs. Piemēram, valsts pensijas apmērs ir atkarīgs no apdrošināšanas stāža, kurā ieskaitāmi visi mēneši, kuros veiktas iemaksas attiecīgajam sociālās apdrošināšanas veidam. Valsts vecuma pensijām minimālais apdrošināšanas stāžs ir 10 gadi. Bezdarbnieka pabalstam un citiem sociālās apdrošināšanas pabalstiem (vecāku, maternitātes, paternitātes, slimības pabalstam) ir noteikts īsāks periods vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanai – seši mēneši (no nākamā gada 1. janvāra – divpadsmit mēneši).