Skatoties uz Rīgas panorāmu 19. gadsimta vidū, sevišķi no Esplanādes puses, vērotāja skatam vispirms atklātos nocietinājumi – aizsarggrāvis, augsti zemes vaļņi un mūris. Tikai aiz tiem iztālēm slietos pilsētas siluetā šodien dominējošās baznīcu smailes. Pirms 160 gadiem – laikā, kad Eiropā pilnā sparā norisinājās industriālais uzplaukums un savus ziedu laikus piedzīvoja jaunlatviešu kustība, – Rīgas centrs vēl bija viduslaiku cietoksnis.
Vācu pilsēta lībiešu ciema vietā
Rīgas pirmie nocietinājumi, ko vācu ieceļotāji, lielākoties tirgotāji, uzbūvēja ap savu apmetni pie Rīdzenes upes ietekas Daugavā, bijuši no baļķiem, ar zemes valni. Taču pēc 1204. gadā piedzīvotā lietuviešu un līvu karagājiena uz Rīgu sāka būvēt aizsargmūri, ko vēl papildināja pēc kuršu uzbrukuma pilsētai 1210. gadā. Pakļaujot apkārtējās teritorijas, fortifikāciju būvniecībā vācieši plaši pielietoja Daugavas apkaimē pieejamo dolomītu un akmeni, mērķtiecīgi palielinot arī mūra apjozto teritoriju.
Pirmais mūris uzcelts gar tagadējo Kalēju ielu starp mūsdienu Jāņa un Zirgu ielu. Rīgai izplešoties un ar 10 000–12 000 iedzīvotāju kļūstot par lielāko Livonijas pilsētu, tās aizsargmūru kopējais garums 16. gadsimtā sasniedza 2,2 kilometrus un aptvēra 28 hektārus lielu platību. Šo aizsargsienu vainagoja līdz trim desmitiem nocietinājuma torņu, kuru skaits un izvietojums gan laika gaitā manījās līdz ar mūra pārbūvēm.
Līdz ar artilērijas ieroču plašu ienākšanu karadarbībā 16. un 17.gadsimtā Rīgas nocietinājumus papildināja ar 10–13 metrus augstiem zemes vaļņiem un bastioniem, aiz kuriem ierīkoja ar ūdeni pildītus aizsarggrāvjus, tādējādi pilsētai piešķirot iespaidīga cietokšņa izskatu.
Mūris smacē un žņaudz
Vērienīga nocietinājumu sistēma Rīgu labi aizsargāja, bet jau viduslaikos tā kļuva par traucēkli pilsētas attīstībai, neļaujot tai izplesties un nolemjot pilsētniekus dzīvei saspiestībā. Sevišķi šie trūkumi sāka likt sevi manīt 19.gadsimtā, kad Rīga saskārās ar strauju industriālo attīstību un nepieredzētu iedzīvotāju skaita pieaugumu.
"Vēsturisko nocietinājumu nojaukšana, dzelzceļa līnijas izbūve 19. gadsimta 60. gados un dzelzceļa tiltu uzbūvēšana pāri Daugavai sekojošajā desmitgadē līdz tam lielākoties tirdznieciskajai Rīgai pavēra nebijušas iespējas attīstīties par cariskās Krievijas impērijas mēroga rūpniecisku centru."
Lūk, kā tolaik Rīgu apraksta kāds aculiecinieks: "Pilsētu patlaban no visām pusēm apjož vaļņu un mūru josla, aiz tās ievērojamu platību aizņem grāvji, ierakumi un galsiss (neapbūvēta teritorija, kura apgrūtina ienaidnieka piekļūšanu pilsētai, liedzot tam aizsegu – aut.). Ar cietokšņa pastāvēšanu saistīta vesela virkne nebūšanu (..). Pilsētai nav paplašināšanās iespēju. Dažādos virzienos apkārt pilsētai izvietotajām un no tās ar plašu teritoriju nošķirtajām priekšpilsētām aizvien vairāk izplešoties, tās no centra plešas aizvien tālāk. Lielākajai iedzīvotāju daļai šādi radušās neērtības pastiprina vēl tas, ka satiksme ar pilsētu iespējama tikai caur trīs vārtiem. (..) Ne mazākas ir neērtības, ar kurām jācīnās pašas pilsētas iedzīvotājiem. Šeit, tirdzniecības un satiksmes centrā, šaurā telpā saspiestas visas tirdzniecības un sabiedriskās iestādes. (..) Šauras, tumšas ielas, mitri, neveselīgi dzīvokļi, kaitīgs gaiss, saspiestas telpas (..), augsta īre un citi visdažādākie trūkumi. (..) Cietokšņa pastāvēšana tomēr īpaši skar brīvu tirdzniecības attīstību. (..) Telpas trūkums, ar ko pilsētai līdz šim jācīnās, laikam gan tik nepatīkami nav izjūtams nekur citur kā Daugavmalas tirgū. Visas lielās pilsētas tirdzniecība iespiesta šaurā joslā starp upi un vaļņiem (..)."
Laikabiedri savos aprakstos īpaši uzsvēruši slikto pilsētas gaisu – dažādas smakas un dūmus: no tā nav bijis iespējams atbrīvoties citādi, kā vienlaikus attaisot vārtus Daugavmalā un pilsētas pretējā pusē, paverot ceļu caurvējam. Taču pa nakti visi Rīgas vārti bijuši ciet, bet rīts pilsētas ielās nereti pienācis nebūt ne spirdzinošs un dzidrs.
Liels pulks ļaužu saskrēja
19. gadsimta vidū, kad daudzas Eiropas pilsētas jau bija atsvabinājušās no nocietinājumu žņaugiem, arī Rīgā sākas diskusijas par fortifikāciju nojaukšanu. Ilgstoši nācās meklēt kompromisu starp nepieciešamību pasargāt pilsētu no militāriem draudiem un netraucētas attīstības iespējām. 1855. gadā, kad Krimas kara laikā britu kuģi bloķēja pieeju Rīgas ostai un ar artilēriju apšaudīja pilsētu, kļuva acīmredzami skaidrs, ka aizsargvaļņi vairs nespēj to pasargāt no modernajiem ugunsieročiem. 1856. gada jūnijā cars Aleksandrs II personīgi ieradās Rīgā un apstiprināja "trīs pieņēmumus", kas noteica pilsētas turpmāko attīstību. Nozīmīgākais to punkts bija par vaļņu norakšanu. Abi pārējie paredzēja Daugavas grīvas un krastu papildu aizsardzību pret ienaidnieka piekļūšanu pilsētai.
Vēsturiskais brīdis pienāca 1857. gada rudenī. "Rīgā 15. novembrī deviņos no rīta liels ļaužu pulks saskrēja pie zemes vārtiem redzēt, kā sāks norakt un nopostīt Rīgas mūrus, valles un grāvjus, kas 600 gadus Rīgas pilsētu apsargājuši pret ienaidniekiem," rakstīja "Latviešu Avīzes". "Mūsu Kungs un Ķeizers Aleksanders II, īsts miera draugs, rīdziniekiem novēlējis šos stiprus vecus mūrus noplēst, lai Rīga nekādas kara briesmas vairs nevarētu redzēt, bet andele un pilsāts jo lielāks varētu ietaisīties."
Simbolisko pirmo lāpstas dūrienu zemē veica Baltijas ģenerālgubernators kņazs Aleksandrs Suvorovs. Notika svinīgs sarīkojums un svētku gājiens, kurā piedalījās Rīgas rāte, iedzīvotāji, mūziķi ar pūšamajiem instrumentiem. Notikumam par godu tika izveidota speciāla vaļņu nojaukšanas komisija un sacerēta īpaša dziesma.
Uzber Bastejkalnu, ierīko bulvārus un parkus
Rīgas nocietinājumu nojaukšana ilga no 1857. līdz 1863. gadam. 1875. gada janvārī pilsētas galvenais arhitekts Johans Daniels Felsko kopā ar arhitektu Oto Dīci pabeidza un maijā iesniedza izskatīšanai projektu pilsētas attīstībai pēc nocietinājumu nojaukšanas. Tas paredzēja "sagādāt iedzīvotājiem sen loloto iespēju būvēties pilsētas centra tuvumā, bet tirdzniecībai – atvieglojumus un ērtības, kuras tai jau sen bija nepieciešamas". Saskaņā ar abu arhitektu ieceri nocietinājumu grāvji bija jāpārveido par kanālu ar plūstošu ūdeni, jāizveido vienots pilsētbūvnieciskais ansamblis ar plašām ielām un pēc viena modeļa veidotiem apstādījumiem, tādējādi Rīgai paverot perspektīvu izvairīties no stihiskas apbūves, kādu pēc nocietinājumu nojaukšanas piedzīvoja daudzas Eiropas pilsētas. Lai gan vēlāk plāns tika vairākkārt mainīts, tomēr Felsko un Dīces idejas pilsētas vēsturiskā centra vaibstos redzam arī šodien.
"Simbolisko pirmo lāpstas dūrienu zemē veica Baltijas ģenerālgubernators kņazs Aleksandrs Suvorovs."
Norokot vaļņus, zemes darbus veica 789 430 kubikmetru apjomā, jauno ielu brauktuves nobruģēja 123 321 kvadrātmetra kopplatībā, ierīkojot atsevišķas ietves gājējiem un gājēju celiņus 37 952 kvadrātmetru platībā. Iestādīja 1367 kokus, izveidojot kanālmalas apstādījumus. Līdztekus nocietinājumu nojaukšanai paplašināja Vērmanes dārzu. Daļu zemes, kas palika pāri pēc vaļņu norakšanas, izlietoja Vecrīgas ielu līmeņa paaugstināšanai un Bastejkalna uzbēršanai, kas ļāva atstāt nenolīdzinātu daļu Smilšu bastiona. Kā tolaik šo ideju pamatoja arhitekts K. Henings, "gan atmiņai, par iznīcinātajiem cietokšņa vaļņiem (..), gan arī tāpēc, lai cilvēkiem, kas dosies pastaigā, dotu iespēju baudīt skaisto skatu uz pilsētu". Sākotnēji ap Bastejkalnu izveidoja apstādījumus pēc Lībekas pilsētas dārzu arhitekta A. Venta projekta. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā kanālmalas apstādījumu ierīkošanu veica Rīgas pilsētas dārzu direktora Georga Kufalta vadībā. Rīga bija kļuvusi par vienu no skaistākajām Eiropas dārzu un parku pilsētām ar pārdomātu, harmonisku centra apbūvi.
Pulvertornis, mūra daļas un kanāls
No Rīgas senajiem nocietinājumiem nav saglabājies daudz, tomēr uzmanīgam un zinošam vērotājam ir ko redzēt. Aizsargmūra fragmenti redzami Jāņa sētā, Minsterejas un Trokšņu ielā. Daļēji saglabājušies arī pieci torņi. Pulvertornis un jaunākās ēkās iebūvētie Jurgena tornis – Latvijas Arhitektu savienības namā, Jaunavu tornis – Arsenāla ēkā un Svētā gara tornis – Rīgas pilī. Saglabājusies arī Triangula bastiona daļa Daugavmalā, savukārt Smilšu bastiona vietā tagad slejas no nocietinājumu materiāliem uzbērtais Bastejkalns.
Vienīgie līdz mūsdienām nonākušie Rīgas aizsardzības sistēmas vārti ir Zviedru vārti. Fortifikāciju likvidēšanas gaitā kā Rīgas vēstures liecību bija iespējams saglabāt iespaidīgos Kārļa vārtus tagadējās 13. janvāra ielas rajonā, par kuru nojaukšanu nožēlu izteica ģenerālgubernators Suvorovs. Patlaban kādreizējo fortifikāciju robežu iezīmē pilsētas kanāls, kura līkumi joprojām diezgan precīzi atbilst seno bastionu izvirzījumu vietām un kopumā, kā tas raksturīgi daudzām agrāk nocietinātām Eiropas pilsētām, no putna lidojuma atgādina daudzstaru zvaigznes kontūru.
Latviešu Rīga
Vēsturisko nocietinājumu nojaukšana, dzelzceļa līnijas izbūve 19. gadsimta 60. gados un dzelzceļa tiltu uzbūvēšana pāri Daugavai sekojošajā desmitgadē līdz tam lielākoties tirdznieciskajai Rīgai pavēra nebijušas iespējas attīstīties par cariskās Krievijas impērijas mēroga rūpniecisku centru.
Rīgas jauniegūtajām attīstības iespējām bija arī cita nozīmīga loma – tās pilsētai piesaistīja arvien vairāk no dzimtbūšanas atbrīvojušos latviešu, kuri tur atrada darbu, lielākoties strauji augošajā rūpniecībā. Rīgas iedzīvotāju skaits apmēram 70 gadu laikā gandrīz desmitkāršojās – no apmēram 60 000 cilvēku 19. gadsimta 40. gados līdz 517 000 1913. gadā.
Jau 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā latvieši Rīgā bija kļuvuši par nozīmīgu ekonomisku un politisku spēku, topošās nācijas kodolu. 1867. gadā – desmit gadus pēc nocietinājuma nojaukšanas – latviešu īpatsvars Rīgā bija 23%, taču īsi pirms Latvijas Republikas izveidošanas 1917. gadā latvieši bija vairāk par pusi pilsētas iedzīvotāju jeb 54%. Pusgadsimta laikā kādreiz vāciskā Rīga bija kļuvusi par latvisku pilsētu, kurai vienas tajā nesen ienākušas latviešu ģimenes dēls, lielākais šīs pilsētas apdziedātājs Aleksandrs Čaks, veltījis šādas rindas:
"Rīga, sirmā Rīga,
Kas Tu esi man:
līksma, ruda stīga,
Kas virs galvas skan.
Jaunā, skaistā Rīga,
augšup mani nes
tā kā bezdelīga
Un kā šūpoles.
Rīga, mana Rīga
Tevi mīlu es,
Zelta bezdelīga,
Laimes šūpoles."
