Izdrukāts:
20.11.2017. 07:29
http://www.lvportals.lv/print.php?id=202659


Ziemassvētku laikā

Likumi praksē » Norises » Apraksts

Edvarda Šmite
26.12.2009

 

Ap Ziemassvētkiem… Šos vārdus katrs no mums lietojis, bet ne vienmēr vienā un tajā pašā nozīmē. Atkarībā no mūsu personiskās pieredzes, no tautības, ticības vai neticības, reliģiskās vai ateistiskās pārliecības laiks ap Ziemassvētkiem var ietvert gan norādījumu uz kristīgās ticības skaistākajiem svētkiem, gan uz saikni ar seno ziemas saulgriežu tradīciju, tas var nozīmēt arī ar nekādiem svētkiem nesaistītu gada nogales periodu kalendārā tā ap 23.–24. decembri.


Protams, vissenākās ir no gadsimtu dzīlēm nākušās ziemas saulgriežu paražas – ar mājas rotāšanu, ar bluķa vilkšanu, ķekatās iešanu un nākotnes zīlēšanu, ar krietnām Ziemassvētku vakariņām. Lielāko daļu no šīm paražām kristīgā baznīca ieskaitīja nosodāmā un iznīdējamā pagānisma mantojumā. Iespējams, ka tieši šī attieksme ir viens no iemesliem, kādēļ 19.–20. gadsimta mijā, kad jaunie latviešu mākslinieki bija uzsākuši piepildīt savu misiju – veidot latviešu profesionālo tēlotāju mākslu un tuvināt to savai tautai, nav nevienas gleznas vai zīmējuma, kas attēlotu bluķa velšanu vai citu darbību no ziemas saulgriežu repertuāra. Ir taču grūti iedomāties, ka ne Janis Rozentāls, ne viņa laikabiedri nebūtu to ne dzirdējuši, ne redzējuši. Turklāt gadsimtu mijas latviešu literatūrā Ziemassvētki ieraugāmi pietiekami plašā skatījumā. Tomēr kāda varēja būt jauno gleznotāju attieksme? Varbūt viņi, raugoties nākotnē, redzēja latviešus kā vienu no līdzvērtīgām tautām kristīgajā 20. gadsimta Eiropā, un tādēļ viņiem nebija tik svarīgi akcentēt mūsu pirmskristīgo sākotni?

Tiesa gan, arī kristīgie Ziemassvētki, Jēzusbērniņš silītē un Betlēmes zvaigzne nav kļuvuši par nozīmīgu tēmu latviešu mākslā. Iespējams, te iemesls meklējams apstāklī, ka šo tēmu faktiski piesavinājās tirgus niša, kas apkalpoja zīmolu „Ziemassvētki” – pastkartīšu industrija, bērnu grāmatas, rotaļlietas.

"Kristīgie Ziemassvētki, Jēzusbērniņš silītē un Betlēmes zvaigzne nav kļuvuši par nozīmīgu tēmu latviešu mākslā."

Savukārt Latvijas luteriskajās baznīcās altārgleznā, kas nereti ir vienīgais tēlotājas mākslas darbs atturīgajā interjerā, biežāk redzam Golgātu, Svēto Vakarēdienu, Augšāmcelšanos un citas tēmas, kur Kristus tēlots kā pārliecināts kristīgās ticības sludinātājs vai moceklis, taču nevienu Jēzusbērniņu man tā arī neizdevās atrast. Lielākā daļa ar Ziemassvētkiem saistīto mākslas darbu darināti uz papīra – tie ir zīmējumi vai estampi, kur vairāk vai mazāk personiskā skatījumā tverts kāds no Jaunās Derības stāstījumiem, visbiežāk – no Mateja evaņģēlija.

Iepazīstināšu ar dažiem tēmai atbilstošiem darbiem no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma un dažām citām kolekcijām. Mākslas darba īpatnība ir tā, ka katrs skatītājs ir tiesīgs radīt savu interpretāciju. Es varu piedāvāt vien kādu konkrētu informāciju un tajā balstīto priekšstatu par attēloto. Ceru, ka tas rosinās lasītājus vērīgāk ieskatīties ne tikai šajos attēlos, bet arī turpmāk un katrā mākslas darbā.

Interesants, tomēr savrups paraugs ir Alfrēda Plītes-Pleitas (1888-1921) litogrāfija „Gudrie no Austrumiem” (arī „Ķēniņi no Austrumiem”, 1913). Jēzusbērna pielūgšanu mākslinieks tēlojis kā brīnumainu un tajā pašā laikā realitātē balstītu notikumu. Kronētās galvas liek tālos viesus dēvēt par ķēniņiem, kuri, šķiet, tepat vien no Eiropas nākuši. Vai tas varētu būt norādījums par Eiropu kā kristietībai atvērušos zemi?

 

Alfrēds Plīte-Pleita (1888-1921). Ķēniņi no Austrumiem. 1913. Papīrs, litogrāfija. LNMM.

Ceļos nometušās Marijas sejā un pozā lasāms prieks, aizkustinājums un tāds kā meitenīgi naivs izbrīns, šajā laimīgajā mirklī viņai vēl nav lemts zināt par bērniņam novēlēto ceļu. Jāzeps atvirzījies tālāk, un viņa attieksme, šķiet, atturīgi ieinteresēta. Centrā gaismu izstarojošs bērniņš silītē salmos. Katram no ķēniņiem ir sava attieksme pret bērniņu. Vecākais no viņiem silītes priekšā nometies uz ceļiem, pret gaišāko fonu skaidri iezīmējas viņa kailās galvas aprises. Varbūt viņš tomēr nav ķēniņš? Tad pamanām viņa kroni, noliktu silītes kājgalā. Domājams, ka te mākslinieks atsaucies uz Mateja evaņģēliju, kur Jēzus Kristus saukts par Jūdu ķēniņu – gan viņa piedzimšanu godinot, gan pēdējā moku ceļā apsmejot un krustā sitot. Tātad ar šo karaļa kroni mākslinieks paplašinājis sava darba robežas, atgādinot par tālākā nākotnē nesto Kristus upuri, tomēr kopumā stāstījums ir rāmi apvaldīts. Vēl ieskatoties redzam, ka norises vieta tverta visai nosacīti. Mākslinieks (izņemot silīti) ir atteicies no stāstījuma par to, ka notikumi risinājušies kūtiņā vērša un ēzeļa klātbūtnē.

Ja Ziemassvētku mīklas atminējums ir tās īpašās dziļi personiskās brīnuma, jauna sākuma un laimes gaidas, ko daudziem no mums nozīmē adventes laiks, – kā to parādīt tēlotājā mākslā? Kā parādīt savas bailes un šaubas, savu cerību trauslākos asnus, kas neizbēgami liek cilvēkam nākt pasaules priekšā kailam un neaizsargātam? Kā atrast vizuālos tēlus tām izjūtām, ko saklausām senās un jaunāku laiku melodijās vai Jāņa Poruka dzejā:

„Man ir tā kad paceltos

Gars augstumos, kur debess telts

Ir pulcējusi eņģeļus,

Kur āres spīd kā spožais zelts.

[..]

Balts sniedziņš snieg uz skujiņām

Un maigi dziedot pulksten’s skan.

Mirdz šur tur ciemos ugunis

Un sirds pukst aplaimota man.”

Jaņa Rozentāla (1866-1916) daiļradē Vecās un Jaunās Derības tēmām ierādīta nozīmīga vieta – gleznas „Kārdināšana”, „Ādams un Ieva”, „Golgāta”, „Kristus debesbraukšana” un citas, vairākos darbos sižetu risinot ne vairs Bībeles laiku nosacītajā vidē, bet savas dzimtenes ainavā, piedaloties latviešu zemniekiem un viņu bērniem. Šķiet zīmīgi, ka Ziemassvētku tēmai mākslinieks pievērsies mūža nogalē Pirmā pasaules kara gados, kad kopā ar savu ģimeni dzīvoja Somijā, ne mirkli neaizmirstot dzimteni un cieši ticot uz atgriešanos. Tēlojot Lutera ģimeni Ziemassvētkos, J.Rozentāls, šķiet, atgādina par šiem svētkiem kā skaistu pieturu ikdienas gaitās.

Zīmējums kāda somu žurnāla vākam – domājams, 1915.gada decembra numuram – saista Ziemassvētku kluso laimi ar atgādinājumu par to postu, ko latviešu tautai atnesis karš. Fragments no nebeidzama bēgļu gājiena iekomponēts frīzē vāka augšējā daļā. Arī bērniņš nācis pasaulē sniegotā mežā ziemeļzemē, viņa pirmie apsveicēji ir daži bēgļi. Tomēr, lai nebūtu nekādu šaubu par to, ka mežā patvērumu radusi Svētā ģimene, labajā pusē uz ceļa redzam Austrumu gudro (vai ķēniņu) grupu.

Janis Rozentāls (1866-1916). Vāks žurnālam „Sydäntalvi”. 1915. Krās. litogrāfija, tempera. Rakstniecības muzejs un rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuve (bij. Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs).

Kopš 1916.gada Ziemassvētku jēdziens latviešiem nesaraujami saistīts ar traģiskas nolemtības iezīmētajām Ziemassvētku kaujām, kas latviešu strēlniekus vainagoja ar varoņu slavu. Kā zināms, armijas virspavēlniecība bija iecerējusi pēkšņā uzbrukumā atbrīvot no vāciešiem Jelgavu un Kurzemi. Tas notika – pēc cariskās Krievijas laika skaitīšanu noteicoša t.s. vecā kalendāra jeb vecā stila – laikā no 1916. gada 23. decembra līdz 25. decembrim. Latviešu strēlnieki cīnījās Tīreļpurvā un pie Ložmetējkalna, zaudējot aptuveni deviņus tūkstošus kareivju. Diemžēl virspavēlniecības plānam nebija reāla seguma, upuri bija veltīgi.

Jāzeps Grosvalds (1891-1920). Nocietinājumi apšaudes laikā (Ziemassvētku kaujas). 1916-1917. Kartons, tempera. LNMM.

Šajās kaujās piedalījās vairāki strēlnieku pulkos dienējošie latviešu mākslinieki. Jāzepa Grosvalda (1891-1920) glezna „Ziemassvētku kaujas” (arī „Nocietinājumi apšaudes laikā”, 1916-1917) balstīta paša redzētajā un pārdzīvotajā. Veidojas krass kontrasts starp priekšstatu par kluso, svēto nakti un konkrēto brīdi, kas nesīs nāvi. Naksnīgajās debesīs sprāgstošās raķetes ir viens no kara ikdienas elementiem, bet man šķiet, ka kāda no tām ir arī atgādinājums par Betlēmes zvaigzni. Un vai sarkanais konturējums raķetei gleznas labajā pusē neliek domāt par Latvijas sarkanbaltsarkano karogu?

Tomēr 20. gadsimta 20. gados – kā sauciens pēc atmaksas, kā savas tautas unikalitātes apliecinājums – radās arī doma par kristīgās ticības atmešanu, dievturībā atgriežoties pie senā latviešu Dieva un uzsverot tās atšķirību un šķirtību no kristīgās ticības. Tādēļ nemeklēsim Jēzusbērniņu ar dievturību saistītajā mākslā.

Pagājušā gadsimta 20. un 30. gados pastāvēja arī viedoklis, ka latviskā un kristīgā tradīcija ir savietojamas. Starp šīs domas atbalstītājiem īpaši pieminams mākslinieks Ansis Cīrulis (1883-1942).

 

Ansis Cīrulis (1883-1942). Ziemassvētki. 1921. Papīrs, tuša, guaša. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM).

Kompozīcijā „Ziemassvētki” Ansis Cīrulis Kristus piedzimšanas leģendai devis latvisku skanējumu. Bērniņš ir piedzimis latviešu zemnieku sētas harmoniskajā, cilvēkam draudzīgajā vidē. Doma par kūti kā piedzimšanas vietu A.Cīrulim šķiet nepieņemama. Starp sveicējiem nav nedz svešzemju ķēniņu, nedz gudro no Austrumiem, vien pašu ļaudis, arī vijolnieks. Balvas, ar kurām tiek apsveikts jaunpiedzimušais, ir pavisam ikdienišķas – piena krūze, kliņģeris, lelle. Saime un viesi ar prieku pieņem jaunatnācēju, un gaiša starojuma apņemtais bērniņš tiecas viņiem pretī. Brīža nozīmi saiknē ar latvisko tradīciju apliecina Dēklas, Laimas un Kārtas klātbūtne, šo trijotni interpretē arī kā likteņdievības. Meklējot pēc viņu funkcijām, izteikts viedoklis, ka to, „ko Laima nolemj, to varbūt Dēkla palīdz izpildīt un Kārta nokārtot”. Laima ir cilvēka mūža licēja, tātad Dēkla un Kārta gādās, lai cilvēka mūžā piepildās Laimas noliktais. Mēnesim pie naksnīgajām debesīm zīmējumā iespējamas vairākas funkcijas. Redzot mēnesi, skatītājs uzzina darbības laiku – protams, tā ir Ziemassvētku nakts. Tajā pašā laikā iespējams, ka autors paturējis prātā arī mēnesi kā Māras zīmi. Savukārt zvaigzne nolasāma gan kā Auseklītis, gan kā atgādinājums par Betlēmes zvaigzni.

"Kā parādīt savas bailes un šaubas, savu cerību trauslākos asnus, kas neizbēgami liek cilvēkam nākt pasaules priekšā kailam un neaizsargātam? "

Netradicionālu pieeju Bībeles sižetiem 20. gs. 20. gadu vidū ciklā „Nabagu bībele” izvēlējies mākslinieks, mākslas kritiķis un vēsturnieks Uga Skulme (1895-1963). Viņš izteicies, ka „Nabagu bībele” uztverama kā „bībele no nabago viedokļa”. Vide un tipāži ir tuvi nabago ļaužu ikdienai un viņu priekšstatiem, kur skarbā cīņa par izdzīvošanu ir noteicošā. Kristus dzīves ainas mākslinieka fantāzija brīvi savienojusi ar nesenās pagātnes vai sava laika liecībām. Mākslinieka skatījumu noteikusi personiskā attieksme, principiāli atsakoties no pazemīgas godbijības vai naivas ticības brīnumam, dažviet manāms tāds kā pamelns humors.

Uga Skulme (1885-1963). Jēzus dzimšana. No cikla „Nabagu Bībele”. Ap 1925. Papīrs, zīmulis. Ap 1925. LNMM.

„Jēzus dzimšana” zīmēta ap 1925. gadu. Austrumu gudro vietā te bērniņu apsveic tādi kā Piltenes prāģeri, aizrautīgi muzicējot, bet īpaša klanīšanās bērniņa priekšā viņiem nav padomā. Glīti sacirtota Marija saudzīgi ceļ bērniņu no silītes, un Jāzeps saudzīgi balsta viņa galviņu (bet pīpi gan no mutes nav izņēmis). Atgādinot par kūtiņu, zīmējumā ietverti divi ēzelīši.

Tā kā padomju okupācijas gados pienācās svinēt tikai ideoloģiski pareizos svētkus un tikai pareizā veidā, tad ir saprotams, ka pēc Ziemassvētku tēmām te velti taujāt. Attieksme mainījās tikai tā dēvētās pārkārtošanās jeb perestroikas laikā pagājušā gadsimta 80. gadu nogalē.

"Latvietim cauri gadsimtiem ir nācies gan gādāt par savas identitātes saglabāšanu, gan apsvērt pielāgošanos svešzemju viesuļiem."

Atgriežoties pie senās un joprojām dzīvās ziemas saulgriežu tradīcijas, nākas pievērsties latviešu lietišķajai mākslai, kur tekstilmākslas meistari 20. gadsimta 60.–80. gados radīja izcilus gobelēnus. Ievērojot šīs nozares specifiku, tur bija iespējama gan lielāka tematiskā brīvība, gan formas nosacītība. Kaut arī laiks kopš septiņdesmitajiem gadiem vēsturē iegājis kā stagnācijas periods, latviešu tekstilmākslinieki tolaik būtiski paplašināja tēmu loku, ietverot tajā latviešu tradicionālo svētku elementus kā savas nacionālās piederības apliecinājumu. Lilita Postaža noauda lielisku gobelēnu „Ķekatas”, kas tātad veltīts ziemas saulgriežu rituālam. Gobelēns rada priekšstatu par aizrautīgi dinamisku kustību kādā nosacītā un tomēr latviskā vidē, kur sastopas mūsdienīgais ar mūžīgo.

Kaut arī latviešu mākslā Ziemassvētku tēma ir samērā maz skarta, minētie piemēri pārliecina par tēmas daudzveidīgo izpratni un skatījumu.



SAISTĪTIE RESURSI

Citi raksti


© VSIA "Latvijas Vēstnesis"