Ko sabiedrība domā par tiesām, un cik tas ir svarīgi

Administratīvās tiesas – iedzīvotāju tiesību aizstāvībai

Administratīvajās tiesās ar pieteikumu var vērsties ikviena rīcībspējīga fiziska vai privāto tiesību juridiska persona, ja valsts iestāde no valsts varas nesējas pozīcijām, pieņemot individuāli adresētu lēmumu vai veicot attiecībā uz šo personu kādu darbību, būs aizskārusi tās likumā noteiktās tiesības. Persona administratīvajā tiesā var vērsties tikai pēc tam, kad ir apstrīdējusi iestādes lēmumu vai rīcību augstākā iestādē vai iestādē, kas īpaši noteikta likumā, vai arī gadījumos, ja šādas iestādes nav.

To, ka administratīvās tiesas cilvēkiem ir vajadzīgas, apliecina Tiesu informācijas sistēmā (TIS) atrodamie dati, piemēram, pērn tikai pirmajā instancē Administratīvajā rajona tiesā un Administratīvajā apgabaltiesā iesniegts gandrīz 3000 lietu. Atbildētājas ir dažādas iestādes – sākot no Valsts ieņēmumu dienesta un beidzot ar Valsts probācijas dienestu. Taču visvairāk savu taisnību cilvēki centušies panākt, apstrīdot pašvaldību lēmumus.

Spriedumu un skaidrību šajās lietās ļoti ātri sagaidīt nevarēs. Kaut arī neizskatīto lietu skaits administratīvajās tiesās kopumā dilst, tomēr to uzkrājums ir liels: pērn otrajā pusgadā iepriekš minētajās tiesās to bija vairāk nekā trīs tūkstoši. Kā liecina TIS informācija, raksturīgākais administratīvo lietu izskatīšanas laiks ir no pusgada līdz gadam un vēl aptuveni tikpat daudzu - līdz pusotram gadam. Tātad īstenībai tomēr neatbilst plaši izplatītais mīts, ka šāda tiesāšanās ilgst gadu gadiem.

"Administratīvajās tiesās ar pieteikumu var vērsties ikviena rīcībspējīga fiziska vai privāto tiesību juridiska persona. "

Protams, personai, kas tiesā nolēmusi pierādīt savu taisnību (un ļoti cer, ka tas izdosies), šāda gaidīšana nav pa prātam un labus vārdus par tiesu (ne tikai administratīvo) tā neteiks. Arī plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos reti atradīsim tiesām labvēlīgas ziņas (kam arī daža tiesneša rīcība piekūrusi uguni), un arī tiesu attiecības ar politiķiem ne tuvu nav ideālas.

Kaut gan ir jāpalūkojas arī no otras puses – mūsu sabiedrība lielākoties ir neapmierināta ar visu un visiem; cilvēki nevēlas pretenzijas par pašvaldības lēmumu vai, piemēram, ceļa servitūta lietošanu noskaidrot savstarpējās pārrunās un kompromisa ceļā, bet risinājumu redz tiesas darbos.

Šajā rakstā vienkāršoti ieskicēta tikai daļa no problēmām, bet tiesu problemātisko jautājumu aktualitāte rosināja Augstāko tiesu sadarbībā ar Tieslietu ministriju, Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti un žurnālu "Jurista Vārds" administratīvo tiesu desmitgadi atzīmēt ar konferenci "Tiesas juridiskās kultūras telpā".

Administratīvās tiesas, protams, ir tikai daļa no tiesu sistēmas, un konference norisinājās plašākā kontekstā, šo tēmu analizējot trijās sekcijās "Tiesas un politiķi", Tiesas un mediji" un "Tiesas un sabiedrība".

Vai mums par to ir jāsatraucas?

Mēs katrs esam sabiedrības daļa, un patiešām ir svarīgi, kā patlaban šajā plašajā sektorā ir noformējušās savstarpējās attiecības ar tiesām, kā tās vērtējam un cik lielā cieņā turam.

Publisko tiesību institūta direktors Arvīds Dravnieks cita starpā minētajā pasākumā pauda tēzi – sabiedrību satur kopā nevis likumi, bet tikumi, un šajā digitālajā laikmetā, redzot, ko citi domā vai vismaz raksta par to, ko viņi domā, var rasties sajūta, ka šie tikumi sairst. "Es gan teiktu, ka tikumi ir tādi paši, kā pirms desmit, simts vai tūkstoš gadiem, vienkārši cilvēkam ir lielāka brīvības pakāpe. Mēs varam nerēķināties ar to, ko par mums domā citi, un tāpēc, īpaši neapdomājot, pasakām to, kas tajā brīdī ienācis prātā. Ko sabiedrība domā par tiesām, zina jebkurš, kas ieguvis elementāras iemaņas kādā no sociālajiem tīkliem. Bet kāpēc sabiedrībai ir tieši šādas domas? Politiķi un tiesneši parasti saka, ka sabiedrība neko nezina par tiesām un tāpēc domā to sliktāko. Bet varbūt tas arī ir mīts?"

"Patiešām ir svarīgi, kā patlaban ir noformējušās sabiedrības savstarpējās attiecības ar tiesām. "

Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta direktors Dr.sc.pol. Jānis Ikstens cēloņus sabiedrības kritiskajai attieksmei pret tiesām analizēja, nevis balstoties uz sociālajos tīklos paustiem emocionāliem ekspromtiem, bet nopietnām aptaujām. Pērnā gada oktobrī "Eirobarometra" pētījumā 48% mūsu valsts iedzīvotāju apliecinājuši uzticēšanos Latvijas tiesām. Šajā ziņā tiesas ir tālu priekšā diviem citiem varas atzariem – izpildvarai un likumdevējam, kam uzticas tikai "padsmit" procentu sabiedrības. Šis pētījums uzskatāms par vēsturisku, uzsvēra J.Ikstens, jo kopš iestāšanās Eiropas Savienībā iedzīvotāju uzticēšanās līmenis tiesām nekad nav bijis tik augsts: skeptiķu īpatsvars aizvien ir bijis lielāks. Pērn tas beidzot bija mazākumā (45%).

Tomēr vairākums aptaujāto uzskata Latvijas tiesas par sliktākām nekā citās ES valstīs (51%), tieši puse respondentu arī neuzskata tās par neatkarīgām, un tikai 3% cildina par ļoti labām.

"Varētu jautāt – vai tas vispār ir svarīgi, ko cilvēki domā, jo tiesām ir savdabīgs monopols: ar savām pretenzijām, sūdzībām un iesniegumiem tu nevari vērsties nekur citur kā vien mūsu tiesās. Turklāt tiesneši tiek iecelti amatā uz mūžu," sacīja J.Ikstens. "Līdz ar to varētu īpaši neiespringt par to, ko domā puse sabiedrības. Vēl jo vairāk tādēļ, ka četras piektdaļas respondentu sevi uzskata par slikti informētiem tiesu lietās. Līdz ar to situācijā, kad mums ir darīšana ar nekompetentiem cilvēkiem, kuri tiešā veidā nemaz nevar ietekmēt tiesu darbu, varbūt viņu viedokli var ignorēt. Bet var arī uzdot jautājumu – vai mums par to ir jāsatraucas?"

Jo lielāka informētība, jo uzticēšanās pakāpe augstāka

J.Ikstens apgalvoja – ir jāuztraucas. Pirmām kārtām, ir nelāgi darīt darbu, ko daudzi cilvēki neciena. Otrkārt, "caur neuzticību izgaismojas vēl viena cita lieta: ja runājam nevis taisnības meklējumu valodā, bet publiskās pārvaldes valodā, tad jāteic – cilvēki nesaņem kvalitatīvu pakalpojumu, viņi jūtas pievilti. Viņiem nav sajūtas, ka saņem pietiekamu atdevi no savas nodokļos nomaksātās naudas. Vai tam ir nozīme? Protams! Jo ilgtermiņā vai pat vidējā termiņā šādas sajūtas vājina tiesu autoritāti un rezultātā var iestāties sabiedriskā līguma izirums. Tas nozīmē - ir vienošanās starp cilvēkiem un valsti par to, ko katrs dara, un tad iznāk, ka valsts faktiski nedara to, ko tai vajadzētu, un cilvēki kļūst neapmierināti ar savu valsti. Protams, tiesas nebūs vienīgās, kas kaut ko tādu varētu nodarīt, bet katrā gadījumā savu diedziņu tās var izraut no šā līguma diezgan pārliecinoši.

Ja mēs pieņemam, ka cilvēku attieksme pret tiesām ir svarīga, tad ir jānoskaidro, kādēļ attieksme ir kritiska. Daļu problēmas var "norakstīt" uz to, ka mums ir novecojoša sabiedrība, bet ir redzama ļoti skaidra korelācija starp uzticēšanos tiesām un vecumu: jo cilvēks ir gados jaunāks, jo viņš ir vairāk tendēts uzticēties; mēs arī redzam skaidru saikni starp izglītības līmeni – cilvēki ar augstāku izglītību pauž lielāku uzticēšanos tiesām. Trešais, ļoti svarīgs faktors, ir informētība – jo cilvēks sevi uzskata par zinošāku, jo uzticēšanās pakāpe augstāka."

Virkne parametru nav ietekmējami, pirmām kārtām iedzīvotāju vecums, un arī izglītības līmeņa maiņa prasa zināmu piepūli, norādīja J.Ikstens "Ja paraugāmies uz citām ES valstīm, kurās arī tika veikts šis pētījums, uzdodot identiskus jautājumus, tad redzam, ka augstāka uzticēšanās ir saistīta ar virkni sabiedrības priekšstatiem par tiesu darbu un valsti kopumā. Tas ir priekšstats, ka valsts rīkojas saskaņā ar likumu, ka likumi tiek piemēroti pareizi, īstenoti efektīvi, ka valsts cīnās ar korupciju. Jo priekšstats par korumpētību zemāks, jo uzticēšanās ir augstāka."

"Vai vispār ir svarīgi, ko cilvēki domā? "

J.Ikstena ieskatā uzticēšanās vienādojumā pret tiesām īpaši svarīgi ir divi priekšstati - ka tiesas ir neatkarīgas un to spriedumi ir taisnīgi. "Kas būtu darāms, ja vēlamies mazināt kritisko attieksmi? Var sēdēt ziloņkaula tornī un domāt, ka neviens to nenoārdīs, bet var rīkoties arī proaktīvi. Balstoties uz dažādu pētījumu rezultātiem, es saredzu šādus darbības virzienus: pirmkārt, runa ir par pašu tiesas procesu (un es šeit runāju nevis kā cilvēks, kuram kaut ko vajadzētu saprast no tiesām, bet kā vienkāršs pilsonis). Man personiski ir vienalga, par kuru likuma pantu kāds Saeimā nav vienojies, man ir vienalga, kura ministrija ko nav izdarījusi - mani interesē rezultāts. Lai tiesas process ir ātrs, efektīvs un kvalitatīvs. Vai arī es kā parasts pilsonis skatos kādu seriālu ar nosaukumu "Lemberga prāva", turklāt redzu, kā ar to salīdzinoši ātri tiek galā Anglijā. Dabiski rodas jautājums – ar ko angļi ir labāki par mums? Tātad Latvijā ir kādas problēmas ar tiesas procesu.

Saistībā ar kvalitāti varbūt nav tik spilgta seriāla, bet tomēr ir jautājums, cik daudz sūdzību mēs kā valsts esam zaudējuši Strasbūrā? Gan skaitliski, gan naudas izteiksmē. Īpaši spilgts ir pēdējais piemērs ar Vistiņu un Perepjolkinu, jo beidzot esam sasnieguši atlīdzības apmēru ar septiņām zīmēm. Otrkārt (un tas mani ļoti nepatīkami pārsteidza), cilvēki apgalvo - viņi tiesā ir devuši kukuļus tikpat bieži kā saņemot dažādas atļaujas. Iznāk, ka katrs desmitais no tiem, kuri ir pēdējos divos gados tiesājušies, ir vai nu devis kukuli, vai izmantojis kaut kādu pazīšanos tiesās, lai mainītu lietas ritējumu. Tad var teikt, ka katra desmitā iztiesātā lieta ir korupcijas ēnā. Man šķiet, ka tas ir diezgan baiss rādītājs, un tas nekādā ziņā nevarētu mazināt sabiedrības kritisko attieksmi.

Visbeidzot mēs nonākam pie tā ziloņkaula torņa, kurā liela daļa tiesnešu ir ierāpušies. Es domāju, ka gan politiķi, gan tiesneši tiešā vai netiešā veidā ir saņēmuši mandātu rīkoties sabiedrības interesēs, un tai ir tiesības prasīt zināmu atbildību no tiesnešiem. Ne tikai tāpēc, ka viņiem ir mūža iecēlums amatā (tas būtu pats mazākais), bet tieši tāpēc, ka pastāv šis deleģējums. Tātad – es uzticu kādam rīkoties manā vietā un sagaidu, ka tiesa man izskaidros, kādēļ lēmums ir bijis tāds vai citādāks, kādi ir bijuši argumenti. Sabiedrība, kura tiek (vismaz teorētiski) būvēta uz likuma vārda un uztur visu šo pamatīgo sistēmu, grib zināt, kādēļ lietas notiek tā."

Kritika, kas palīdz, un kritika, kas gremdē

Lai izgaismotu problēmas par tematu "Tiesas un sabiedrība", J.Ikstena viedoklis bija fokusēts galvenokārt uz sabiedrības paustajām negācijām, un to viņš arī pats īpaši uzsvēra.

Protams, ka ne visi klātesošie un (arī klāt neesošie) sacītajam var piekrist, un arī Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta tiesnese Dr.iur. Jautrīte Briede pauda savu viedokli par tiesneša darbu sabiedrības kritikas krustugunīs. Viņa uzsvēra, ka uz administratīvajām tiesām pilnīgi noteikti nav attiecināma kritika par lēmumu ietekmējamību. Tālāk viņa atgādināja, ka arī Tiesnešu ētikas kanonā noteikts – tiesnesim, izlemjot lietas, ir jābūt gatavam vienmēr atrasties sabiedrības uzmanības centrā, un Tiesnešu ētikas komisija arī savā skaidrojumā norādījusi, ka tiek vērtēta ne tikai tiesnešu uzvedība, bet arī nolēmumi, kas pieejami publiski. Tie var būt pakļauti kritikai, bet mēdz būt gan konstruktīva, gan emocionāla un faktos nebalstīta kritika.

Konstruktīvā kritika veicina tiesnešu profesionālo izaugsmi mainīt judikatūru, kas noticis arī administratīvajās tiesās, un tiesneši tajā patiešām iedziļinās un izvērtē. "Ja kritika ir argumentēta, pat ja es tajā paustajam nepiekrītu, es tomēr varu padomāt – kāpēc veidojas šāds viedoklis, un nākamajā reizē, rakstot spriedumu, centīšos vairāk argumentēt savu domu, to dziļāk pamatojot."

Taču viņa sacīja, ka mēdz būt arī tāda kritika, kuras mērķis, no tiesneša skatupunkta lūkojoties, nav saprotams. Šāda kritika izskan gan no politiķu, gan mediju un citu sabiedrības locekļu puses bez jebkādiem faktiem un argumentiem, piemēram, "administratīvās tiesas ir Latvijas tiesu sistēmas vājākais punkts", "korumpētība joprojām sit augstu vilni". Viņa atzīmēja arī to, ka tiesu lietās neizglītotam cilvēkam, ja tiesas spriedums viņam nav tīkams, var būt vēlme tajā meklēt korupcijas ēnu.

J.Briede stāstīja, ka, piemēram, ASV advokātu un juristu profesionālo sabiedrisko organizāciju mājaslapās atrodami īpaši nolikumi, kā atspēkot un vērsties pret tiesu un tiesnešu netaisnīgu kritiku, kā arī kritēriji, kā noteikt netaisnīgu tiesas vai tiesnešu kritiku. Pamatojums šai rīcībai – sabiedrība ir ieinteresēta, lai tiesu prestižs būtu augsts. Tiesneši publiskās debatēs un kritikas atspēkošanā iesaistīties nedrīkst, jo tādējādi viņi paustu savu jutību pret ārējiem viedokļiem, tādēļ viņi palīdzību var sagaidīt no citām juristu organizācijām.

Mūsu valstī gan nav izveidojusies prakse, ka šādas biedrības aktīvi iestātos pret destruktīvu kritiku; J.Briede teicās neatceramies kaut ko tādu. "Es kā tiesnese neuztraucos par savu prestižu," viņa sacīja. "Bet patiešām svarīga ir sabiedrības uzticība tiesai. Ja sabiedrība neuzticēsies tiesai, tad tā arī nemeklēs taisnību tiesā. Un tas veicinās ne tikai tiesu, bet visas valsts varas vājumu."